Blīkšķis televīziju dārziņā

 
©Andrejs Terentjevs/ F64 Photo Agency

LNT ziņu dienesta slēgšana nav pirmssvētku komentāra tēma. Tam vairāk piestāvētu kāds «karogiem plandot». Tomēr LNT ziņu dienesta likvidācijai ir vistiešākais sakars ar valsti, kuras dzimšanas dienu svinam un, cerams, gribētu arī svinēt turpmāk. Būtu naivi iedomāties, ka valsts varētu pastāvēt bez ziņu medijiem.

Senais nozares baumu burbulis par LNT aizklapēšanu uzsprāga. Pēc pirmā blīkšķa publiskajā telpā pieredzējām daudz. Vēstij par ziņu dienesta likvidāciju sekoja ziņas par darbinieku atlaišanu. Kāds no amata atkāpās pats. Vēl kāds domāšot par jauno piedāvājumu. Bija arī pa kareivīgam žurnālistu asociācijas iebildumam Tautas frontes laiku stilistikā. Dabiski, arī obligāto mediju politikas neesamības piesaukšana.

Bēdīgākais ir tas, ka Latvijas žurnālistikas vadoņi un nosodījumu bārstošie politiķi tagad skatās uz NEPLP, ko paši šogad tik bieži spārdījuši kājām, ka diezin vai to ir jēga aicināt cīņā pret privātu mediju kompāniju. Izdarīts viss, lai NEPLP gulētu komā. Turklāt kas būs līdzēts, ja novārdzinātā NEPLP saņemsies un uzliks īpašniekiem naudas sodu. Nu un? To nomaksāt tāpat būs lētāk nekā uzturēt ziņu dienestu.

Ejam tālāk. Latvijai neesot mediju politikas! Kāpēc lai tāda būtu?

KM mediju politikas nodaļa tika izveidota Sarmītes Ēlertes laikā. Kāpēc? Prasiet viņai. No profesionālās žurnālistikas pļāpām Ēlertes amata pēcteči neko daudz nesaprata. Nevaru viņiem to pārmest. Uz vecajiem taukiem Daces Melbārdes laikā tika uzražotas Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.-2020. gadam. Absolūti tukšs dokuments savā politkorektajā, lingvistiski krāšņajā daudzveidībā. Ieskatam tā 2. punkts: Mediju vides kvalitāte un atbildīgums: «Mediji sabiedrībai piedāvā kvalitatīvu, atbildīgu, uzticamu, neatkarīgu žurnālistiku. Mediju darbinieki un individuālie žurnālisti apzinās un ievēro profesionālās ētikas un kvalitātes kritērijus - objektivitāti, viedokļu sabalansēšanu, atbildību un citus. Profesionālās organizācijas rosina diskusijas sabiedrībā par ētikas, profesionalitātes un citiem žurnālistikas kvalitātes aspektiem. Mediji ievēro dzimumu līdztiesību un bērnu tiesības, novērš jebkāda veida diskrimināciju vai tās riskus kā redakcijas darbā, tā saturā, kā arī nepieļauj aicinājumus uz naidu un vardarbību.» Sakiet, kas te var glābt kādu mediju?

Laikam sacerētāji juta, ka tukšvārdība labi nebeigsies. Siltajās vietās iekārtotie mediju eksperti atrada interesantākas nodarbes, metās priekšvēlēšanu cīņās. Ministrija ilgi meklēja darbiniekus, laikam neatrada. Vai kāds to Latvijā nezina? Vai kāda žurnālistu organizācija cēla trauksmi par tukšajām vadlīnijām? Nē!

Tāpēc nav ko par mediju politikas trūkumu žēloties. Jācer vien, ka KM ar šo dokumentu vismaz varēja no Briseles birokrātiem atgaiņāties.

Neviena ministrija demokrātiskā sabiedrībā nespēs ietekmēt mediju tirgu. Dzīvojam laikmetā, kad izveidot TV kanālu ir kļuvis ļoti lēti. Cerot uz peļņu, to dara daudzi. Televīzijas pop up kanālu un digitālo platformu dibināšanas eiforijas ēnā norit asiņaina cīņa par izdzīvošanu. Tajā būs kritušie, bet pirmos saplēsīs kanālus, kuri rada savu saturu. Kāpēc ražot dārgas ziņas, ja var demonstrēt lētus seriālus? Tas ir tikpat droši kā trekno gadu krīzes laikā, kad Rīgā slēdza ekskluzīvus restorānus, bet to vietā atvēra lētas komplekso pusdienu ēstuves, drusku labākas par padomju gadu ēdnīcām.

Ir dabiski, ka, peļņu gribot, īpašnieki, kuriem nav sakara ar Latviju, divus oriģinālsatura kanālus sapludina vienā. Tā ir viņu biznesa loģika. Bet vai Latvijas? Par to domāt vajadzēja tad, kad valstij svarīgus kanālus izlika pārdošanā. Mediji tāpat kā spārnotās raķetes ir valsts stratēģiskais ierocis. Tomēr mediju jautājumos infantilās partijas nostājas dievgosniņu pozā un gvelž liberālas blēņas. Tā izturēties tomēr ir apmēram tas pats, kas jaunkundzei aiziet uz kastingu caurspīdīgā kleitiņā bez biksiņām. Jaunkundze vismaz grib dabūt lomu, bet ko vēlas politiķi?

Redzot, kā lietas notiek Saeimā, cerēt, ka taps stratēģisku mediju aizsardzības mehānismi, ir naivi. Loģiskāk būtu gaidīt iniciatīvas no žurnālistu puses. Tomēr te ir vēl trakāk nekā Saeimā. Ķildīgi, sašķelti, cits citu nīstoši un pa tiesām vazājoši, sociāli neaizsargātāki par brīvmāksliniekiem viņi sevi neaizstāvēs, jo nemāk to darīt. Žēl, protams, profesionālo LNT ziņu dienestu, īpaši tos cilvēkus, kuriem šādā situācijā jāiet kadrā. Bet optimistiska fināla te nebūs.

 

Abonē