Juvenilisma uzvaras gājiens
Šobrīd dažas partijas ir aktivizējušas himeru, ka pilsoņiem jādod tiesības vēlēt savu politisko pārstāvniecību no
16 gadu vecuma. Apzinos, ka prognožu izteikšana ir bīstama lieta, bet šoreiz nevaru atturēties. Domāju, ka šis ir tikai laika jautājums un pēc gadiem pieciem, iespējams, vēl drīzāk, tā būs realitāte. Uz ko balstās mana prognoze?
Vispirms gribu norādīt, ka šajā rakstā nevēlos apspriest pašas idejas plusus un mīnusus. Manuprāt, tie ir acīmredzami. Lai neieslīgtu garās diskusijās, aplūkosim tikai vienu piemēru. Atbilstoši mūsu valsts Satversmei par Valsts prezidentu var kļūt tikai cilvēks, kurš sasniedzis 40 gadu vecumu. Bet kāpēc ne 16 gadus vecs? Laikam jau šajā likuma normā ir kāda dziļāka jēga.
Tad kāpēc, neraugoties uz šīs idejas acīmredzamo nesaprātību, tā, visticamāk, tiks realizēta? Tieši šīs mazās saistības ar saprātīgumu dēļ tā arī tiks realizēta, jo mūsdienās cilvēkus aizrauj viss nesaprātīgais. Cilvēce (ar to pirmām kārtām domāju Rietumu pasauli) ir nogurusi no rutīnas, saprāta, garlaicības, ideju trūkuma, mežonīgā patērnieciskuma. Cilvēce alkst pēc kaut kā jauna, nebijuša, aizraujoša. Pēc lielām idejām, kas ne vienmēr ir saprātīgas. Tā pati Grēta Tunberga ir viena no šī jaunā, aizraujošā vēstnesēm ar savu kaismīgo cīņu pret klimata pārmaiņām. Grēta ir jaunās klimata kvazireliģijas praviete, un pasaulē viņai ir miljoniem sekotāju. Vismaz Eiropā viņas ikonai ir vairāk pielūdzēju nekā daudzām citām, krietni senākām reliģiskām relikvijām.
Taču tā ir tikai pelēkā teorija, bet, kā teicis Gēte, tikai reālā prakse ir zaļojošais dzīves koks. Pirms dažiem mēnešiem biju Oslo, kur piedalījos 2021. gada ES zaļās galvaspilsētas pasludināšanas ceremonijā. Par Oslo, par pašu pasākumu, par organizatoru sarīkotajām izglītojošām ekskursijām varu teikt tikai to labāko. Tur man pretenziju nav. Taču šajā pasākumā nevarēja nepamanīt kādu jaunu, pie mums vēl tikai iedīglī esošu tendenci. Nav šaubu, ka tā pavisam drīz sakuplos arī pie mums. Par kādu tendenci ir runa?
Pasākums bija sarīkots bijušā industriālā objektā. Vai nu rūpnīcā, vai kādā noliktavā, kas pārvērsta par modernu kultūras (izklaides) centru. Pasākums noritēja tādā pusformālā, ne pārāk svinīgā, bet tomēr pietiekami nopietnā atmosfērā. Var teikt, ļoti moderni. Taču vismodernākais bija runātāju sastāvs un izteikto runu tonalitāte.
Pamīšus runāja augstus politiskos amatus ieņemoši vīri iesirmām galvām un pusaugu meitenes, kuras centās atdarināt Grētu (vai arī tādas vienkārši bija). Meitenes (nez kāpēc nebija neviena zēna) runāja droši, pārliecinoši, ar aizrautību. Sirmot sākušie politiķi runāja bikli, vainīgi, taisnojoties. Solīja turpmāk ieklausīties jauno balsīs. Ne uz mirkli neradās šaubas, kuri te ir galvenie un kuri nosaka toni. Ne jau tie, kam pāri piecdesmit un vairāk. Tiem bija jāpriecājas, ka viņi vispār ir uzaicināti uz šo mūsdienīgās dzīves ballīti un viņiem kāds ir devis vārdu. Šie cilvēki savu lomu saprata nemaldīgi un vainīgās balsīs solīja darīt visu, ko jaunie teiks (liks). Kaut ko iebilst pret jauno diktātu nozīmētu šo cilvēku nekavējošu karjeras galu. Organizētu vajātāju ordas sociālajos tīklos šo nelaimīgo izsmērētu gar sienu tā, ka citiem iebilst gribētājiem uz visiem laikiem kļūtu skaidrs, kāda dziesma jādzied. Līdz ar to neviens drosminieks pat attāli iebilst ģenerālajai līnijai neuzdrošinās.
Vienkārši jaunie labāk pašorganizējas «nepareizo» vajāšanai. Jauni cilvēki visos laikos ir bijuši ne tikai sociāli nežēlīgāki, bet arī vieglāk pulcējušies baros. Būt barā, tas viņiem ir organisks stāvoklis. Agrāk bija jauniešu ielu bandas, tagad sociālo tīklu grupas, kurām ir savs uzvedības kodekss, un pasarg’ Dievs kādam kļūt par šo grupu upuri. To ir sapratuši gados vecāki politiķi, un viņu vienīgā iespēja nenonākt zem sociālo tīklu asfalta klājēju ruļļa ir it visā piebalsot jaunajiem cilvēces karaļiem un karalienēm, kuri ikvienu nepaklausīgo apzīmogo ar ārēji it kā samierniecisko, bet pēc lietojuma jēgas iznīcinoši aizskarošo interneta memu - ok, boomer (labi, večuk [paklusē]).
Tā kā Latvija atpaliek no pasaules modes par gadiem pieciem, desmit (atsevišķos jautājumos gan krietni vairāk), nav šaubu, ka juvenilisms (lai neteiktu infantilisms) mūsu ikdienā tikai pieņemsies spēkā. Šajā situācijā ideja par balsstiesību došanu bērniem tikai pieņemsies spēkā. Tāpēc prognozēju, ka šī ideja realizēsies praksē jau salīdzinoši drīz.