Viedoklis

Administratīvi teritoriālā reforma (ATR) ir iegājusi finiša taisnē. Jāsteidzas, jo visiem papīriem jābūt kārtībā (Saeimā nobalsotiem un prezidenta parakstītiem) gadu pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Tas nozīmē, ka līdz vasaras sākumam lieta jānodara. Taču mūsu cilvēku apziņa lielā mērā ir kā tajā anekdotē par žirafi. Kamēr aiziet pa to garo kaklu...

Pagājušās nedēļas politiskās fizkultūras rekordisti noteikti ir Attīstībai/Par atlēti. Ne kampiedervalsts pārpalikumu žēlīgā sanākšana viesnīcas koridorā, ne Vecās Vienotības jauneklīgie centieni pielabināties augstskolu autonomijas grāvējai Šuplinskai (JKP), pat ne jēkāpistu vadoņa mētāšanās ar vecām olām KPV LV ministra virzienā – nekas nebija ar tādu sparu apveltīts kā atparisti. «Koalīcijas» kloāka, šoreiz pateicoties tieši atparistiem, izgājušonedēļ bija jau tik plaši atvērusies politsātanismam, ka viens otrs sabiedriskā tīklojuma asprātis aicināja meklēt eksorcistu, taču attiecīgo politpulciņu atbalstošais interneta planktons kaislīgi aizstāvēja savu mītnes organismu: kur gan citur tam baroties?

Vai esat domājuši, par ko pārvēršas dzīve, kur virzāmies un kādas būs sekas tam, kas notiek šodien. Šī doma ienāca prātā, skatoties Holivudas filmu par iluzionistu Hudini, brīdī, kad viņš iejāja cirka arēnā uz ziloņmātes. Epizode rekonstruēja pasaulslaveno triku, kurā zilonene pazuda no arēnas pārsteigtās publikas acu priekšā. Latvijā ziloņus cirka arēnā vairs neredzēsim nekad. Tā gan nav Hudini triku vaina – dresēti dzīvnieki cirkā esot sadisma paveids. Nodomāju, ka ir jau vēl citi dzīvnieku mocīšanas paņēmieni, nu, piemēram, kamieļi, zirgi ēzeļi un mūļi kā transporta līdzeklis. Globālā mērogā dabas aizstāvjiem darba pietiks ilgam laikam.

Japānā netālu no Fudzi kalna ir biezs, spokains Aokigaharas mežs, kurā policija atrod simtiem līķu. Zinātnieki ir pētījuši, tomēr nevar saprast, kāpēc cilvēki dodas uz šo mežu nomirt, turklāt pastāv iespēja, ka viena daļa uz turieni nav gājuši pašnāvēties, bet apmaldās, netiek ārā un iet bojā no sala un bada. Kaut kāda līdzīga mistika notiek arī Latvijas iekšpolitikā, kur pašlaik virkne partiju kā tādā Aokigaharā veic harakiri, pakaras, nošaujas un vēl uzkož ciankāliju. Viens no klasiskajiem veidiem, kā garantēti izzaudēt uzticību vēlētāju acīs, ir iznest publikas apskatei partijas iekšējos kašķus. Šādā veidā savulaik aprāvās LSDSP, DPS, TKL un citu varenu partiju dzīve. Dīvainas, drūmas un nesaprotamas tagad ir Saskaņas un Gods kalpot Rīgai rituālās dejas – politiķi, kas savulaik veidoja nesatricināmu un betoncietu koalīcijas bloku, pašlaik nespēj pat cits uz citu paskatīties, neiet vienās labierīcībās un nesniedz viens otram roku. Bet nu tā gadās – nekas nav mūžīgs.

Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks Neatkarīgajā (3.02.2020.) teic: «X stunda var pienākt, nevajag dzīvot ilūzijās.» Lielās līnijās domājot, tā tiešām var notikt.

Pēc tam, kad vairākas Rīgas Zooloģiskā dārza darbinieces atklāti pastāstīja par zoodārza apmeklētāju neadekvāto uzmanību attiecībā pret dzīvniekiem, radās jautājumus, vai tiešām zoodārza apmeklētāji var apdraudēt dzīvniekus, kas tur dzīvo?

Manuprāt, pensionārs Jānis Felsbergs (skat. nra.lv portālu), sacīdams, ka «mani ārstniecības izdevumi šobrīd sasniedz jau ap 30% no manas «uz rokas» saņemtās pensijas. Bet pensija ir krietni zemāka par pēc ES metodikas aprēķināto nabadzības riska robežu.

3. februārī Neatkarīgajā tika publicēta intervija ar aizsardzības ministru Arti Pabriku. Ministrs izteicās par rīcību iespējamās X stundas gadījumā. X stunda ir termins, ar kuru Latvijā tiek diplomātiskā formā nomaskēts iespējamais Latvijas un Krievijas militārais konflikts.

Tie, kas piedzīvojuši padomju laikus, labi atceras, kas notiek, kad ideoloģija diktē noteikumus ekonomikai un visām pārējām dzīves nozarēm. Deficīts ir visaptverošs. Sākot ar tualetes papīru un beidzot ar neesošu apkuri tramvaja vagonā, kuram no iekšpuses aizsaluši logi. Šobrīd ideoloģija atkal laužas iekšā visās mūsu dzīves sfērās. Tā gan vairs nav komunistiskā ideoloģija, bet ne jau nosaukumā ir sāls. Problēmas rodas tad, kad ideoloģija kļūst dogmatiska. Kad tā sāk ignorēt veselo saprātu, loģiku un ekonomikas pamatprincipus. Īpaši tā sakuplojusi Vides un reģionālās attīstības ministrijas pārraudzītajos sektoros.

Vakar notika Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde, kurā sprieda par Rīgas domes atlaišanas likumprojektu. Šī sēde mierīgi varēja arī nenotikt, jo valdošās koalīcijas aprindās jau ir izdomāts plāns, kā pārņemt varu galvaspilsētā.

Stafordšīras terjeru Marko un Desildas lietā – piespiedu darbs. Jūrmalā suņa nositēju (viņam neizdevās) gaida tiesas sēde. Cēsu suncis ar smagu diabētu nogādāts „Ulubelē”. Smiltenes suns ar audzēju „pazudis” no redzesloka pirms PVD ierašanās, jo saimnieks pabijis valsts aparātā „pie šprices” un zina – pierādījumus būs likvidēt, spalvu spodrināt!

Aizvadītās nedēļas nogalē ne viens vien mikroblogošanas vietnes twitter lietotājs pamanīja veselības ministres Ilzes Viņķeles (AP) ierakstu par piedzīvoto situāciju aptiekā, kur viņai piedāvāts klepus sīrups, kas ražots rūpnīcā, kas pieder tam pašam aptiekas īpašniekam. Notikušo jau varētu saukt par ikdienišķu, ja vien izbrīnu neraisītu fakts, ka veselības ministre ir pārsteigta par šādu situāciju.

«Tā laika vadoņu un arī varoņu diskreditācija turpinās. Svarīgi, lai atmiņās, piemēram, Repše vai Kalniete, par savu cīņu biedru domātu ar aizdomām. ER nav mans draugs, bet tā rīkoties nedrīkst! Nav skaidrs, filmu veidojuši muļķi vai nelieši?» – tviterlentē raksta politikas procesu vērotājs Aivars Borovkovs.

Kad strādāju Literatūrā un Mākslā, pazinu jo daudzus kultūras un mākslas augstskolu pasniedzējus. Arī studentus. Savādā kārtā arī tagad arvien šad tad satiekos ar šo augstskolu mācību spēkiem. Pazīstu arī dažus studentus. Man šie bērni ļoti patīk. Viņi ir divas paaudzes jaunāki par tiem, kurus pazinu pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit. Tagadējie man liekas mērķtiecīgāki, viņi izteiktāk vēlas būt konkurētspējīgi Eiropā un pasaulē.

Piektdien Lielbritānija oficiāli izstājās no Eiropas Savienības (ES). Kaitinoši vicinot karodziņus un dziedot atvadu dziesmas, britu deputāti pameta Eiropas Parlamentu, lai dotos svinēt vēsturisko notikumu.

Vai esat ievērojuši, cik tas ir likumsakarīgi – vecgada cerības par gaišo nākotni, piparkūku smarža un jaungada salūts, skaistas apņemšanās par jaunas dzīves sākšanu, tad dažas klusas nedēļas un – bums! – janvāris cauri, gads kaut kur auļo un pasauli pārņēmusi ierastās ikdienas 150 nokrāsas. Pesimisti jau atkal var saukt – nu es taču jūs brīdināju, bet optimisti, lai nenorautos pa mici, savus – varēja būt sliktāk – publiski paust izvairās. Nedod dievs, niknie tautieši vēl nolinčos vai tiešām apēdīs bez sāls kaut kad pusdienas pārtraukumā starp partiju skandāliem, arestiem bankās un citiem šīs dzīves labumiem.

Šonedēļ Latvijas valdība lēma iesaistīties vēstītājfolkloras atjaunošanas darbos, sākot sacerēt brīnumu pasakas.

Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps publiskoja savu Tuvo Austrumu miera plānu, kuru jau iepriekš bija nodēvējis par «gadsimta darījumu». Tramps nepārspīlē, lietojot tik skaļus vārdus. Ja viņa miera plāns tiktu realizēts, tad tas patiešām būtu gadsimta darījums, jo Tuvie Austrumi jau vairāk nekā 70 gadu ir viens no galvenajiem iespējamā globālā konflikta perēkļiem. Šeit atslēgas vārdi ir – ja tas tiktu realizēts.

Laikā, kad trūkst naudas sociālo jautājumu risināšanai, veselības, aprūpei, izglītībai, policijai, ugunsdzēsējiem utt. utjp., valsts līdzekļi dāsni tiek dāvāti putnu skaitīšanai, turklāt regulāri un neprasot tam nekādu ieguvumu valstij vai iedzīvotājiem kopumā. Pat vēl vairāk – neprasot vispār nekādus rezultātus.

Otrdienas rītā Skanstes ielā likvidējamās ABLV bankas vēl atlikušie darbinieki bija atnākuši uz darbu, taču viņiem nācās tipināt mājās, jo ēku nobloķēja specvienība Omega, bet Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) veica kratīšanu.