Vai esat domājuši, par ko pārvēršas dzīve, kur virzāmies un kādas būs sekas tam, kas notiek šodien. Šī doma ienāca prātā, skatoties Holivudas filmu par iluzionistu Hudini, brīdī, kad viņš iejāja cirka arēnā uz ziloņmātes. Epizode rekonstruēja pasaulslaveno triku, kurā zilonene pazuda no arēnas pārsteigtās publikas acu priekšā. Latvijā ziloņus cirka arēnā vairs neredzēsim nekad. Tā gan nav Hudini triku vaina – dresēti dzīvnieki cirkā esot sadisma paveids. Nodomāju, ka ir jau vēl citi dzīvnieku mocīšanas paņēmieni, nu, piemēram, kamieļi, zirgi ēzeļi un mūļi kā transporta līdzeklis. Globālā mērogā dabas aizstāvjiem darba pietiks ilgam laikam.
Nākamajā dienā Rīgas pilsētvidē kādā sabiedriskā transporta pieturā mani uzrunāja plakāts, kurš aicināja izbeigt kažokzvēru biznesu Latvijā. Lai nu ko lekcijās klāsta reklāmas guru, reklāmas aģentūrām nauda nekad nav smirdējusi, lai cik smirdīgs produkts tiktu reklamēts. Nezinu, vai daudz cilvēku nodarbināti kažok-zvēru biznesā, bet, manuprāt, lapsu, nutriju un citu kažokzvēru fermas Latvijā nekad nav atradušās apvidū, kur būtu daudz brīvu darba vietu. Dažiem ir savs īpašais viedoklis, bet dažiem, ja tas īstenosies, nāksies mirt bada nāvē.
Man šķiet, ka ir cilvēki, kas nolēmuši izbeigt Latvijā jebkādu biznesu. Nezinu, kāds ir plāns, bet tad gan mēs varētu dancāt ap ugunskuru brīvdabas latviešu rezervātā un gluži kā muižniecības priekšnieks Kisa Vorobjaņinovs skriet pakaļ ekskursantu automobiļiem, skaļi bļaujot - Dengi davaj! Dengi! Dod naudu! Tas ir tāds paradokss, jo naudu traki gribas gan dabas draugiem, gan mežu cirtējiem, bet sabiedrībā valda komunistiska pārliecība, ka bizness ir slikts. Zvēronīgā kapitālisma likumi diezgan skaidri pasaka - vai nu attīsti biznesu, vai skrien pakaļ ekskursantiem un ubago - alternatīvu nav. Sociālismā bija vēl skarbāk. Kas nestrādā, tam nebūs ēst un sēdēt Olaines cietumā par liekēdību.
Bet patiesībā ir vēl trakāk. Kamēr es apcerēju ziloņu un kažokzvēru biznesa pārtraukšanas iespējas, mediju dzīlēs dzima jauna ziņa: «Turpmāk veterinārārsti ziņos par dzīvnieka īpašniekiem, kuri nenodrošinās veterinārmedicīnisko aprūpi dzīvnieka saslimšanas gadījumā, ja dzīvnieks tiks pakļauts sāpēm un ciešanām vai būs apdraudēta dzīvnieka dzīvība, informē Latvijas Veterinārārstu biedrība.» To lasot, iztēles ainās gara acīm atcerējos novārdzinātus zirgus un izkāmējušas govis, kurus badā mērdēja jokainas lauku sieviņas, kas diezin vai realitāti uztvēra adekvāti. Par sieviņām un lopiņiem toreiz pirmie ziņoja ne jau veterinārārsti, bet kaimiņi, kuriem cēlās mati stāvus, skatoties notiekošo.
No otras puses, es redzu arī ļoti konkrētu manas mammas kaķi, par kura ārstēšanu viņa, pensionāre būdama, pēdējo nedēļu laikā iztērējusi simtiem eiro, bet kaķim, tādam pašam pensionāram, ej nu saproti, paliek labāk vai nepaliek. Arī izbijuša suņu īpašnieka gaitās, gaidot rindā pie veterinārārsta, esmu atskatījies satrauktas sirmas kundzītes, kuru mazie ķepaiņi savārguši un kuras drīzāk atdos pensiju un neēdīs pašas, lai tik pinkainais draudziņš dabūtu kādu našķi. Tā jaunās likuma normas gaismā droši vien būs galvenā mērķauditorija rindā pēc ievērojami labākiem kaķu un suņu konserviem, ko varēs nopirkt tikai vetklīnikās, jo vai nu krietns saimnieks sunim pērk konservus lielveikalā.
Vai esat ievērojuši, cik daudz «turpmāk ziņos» uzspiež sabiedrībai? «Trauksmes cēlāju» likums vien ir manta - katrs, kam nepatīk kaimiņš vai priekšnieks darbā, var saziņot dajebko. Sākot no apsūdzībām neesošā seksuālā uzmācībā, beidzot ar tikpat neesošu korupciju. Pat ja tā nav taisnība, viņam, «trauksmes cēlājam», par to nebūs nekas. Jo var taču gadīties - nu, likās cilvēkam, ka ir likumpārkāpums, un viņš, būdams apzinīgs pilsonis, ziņoja. Tas ir apbrīnojami, ka vienlaikus ar čekas maisu atvēršanu esam ķērušies pie oficiālas «ziņošanas» programmas izvēršanas. Ziņot par jaunajām grāmatām paģēr viens likums, par dzīvnieku labturību - otrs likums. Pat Statistikas pārvalde piesūta paziņojumu, ka Rakstnieku savienībai ir pienākums kaut ko ziņot. Pagaidām nekaitīgi. Bet cik tālu esam aizgājuši no laikiem, kad skolotājas sacerēts raksturojums varēja sacūkāt jaunieša dzīvi? Tas tiešām ir jautājums, vai mēs ar ziņošanas masveida legalizāciju, kas nāk komplektā ar globālām sejas atpazīšanas programmām un modi rakāties mūsu datoros, nedodamies globāla totalitārisma virzienā. «All in all you’re just another brick in the wall» reiz dziedāja kāds ansamblītis. Varbūt patiesi esam tikai ķieģelīši kāda mūrētā sienā?
