Šonedēļ Latvijas valdība lēma iesaistīties vēstītājfolkloras atjaunošanas darbos, sākot sacerēt brīnumu pasakas.
19. gadsimta brīnumu pasakas vēstīja par pūķiem, velniem un raganām, bet valdības apstiprinātais brīnumu pasaku krājums saucas Stratēģija Latvijas klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam. Izskatās, ka no tēlainākajām latviešu brīnumu pasakām ir īpaši iedvesmojies vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce, kura vadībā attiecīgā stratēģija ir sagatavota. Stratēģijā Latvijas klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam ir iezīmēta vīzija, kādai Latvijai vajadzētu būt pēc 30 gadiem. Valdības ministri šo vīziju lielā vienprātībā apstiprināja. Vispirms tiek paziņots, ka 2050. gadā «fosilie energoresursi ir aizstāti ar atjaunojamiem energoresursiem (AER). Lai mazinātu emisijas no enerģētikas sektora, ir ieviesta politika, kas veicina ilgtspējīgu un oglekļa mazietilpīgu tehnoloģiju, t.sk. AER, izmantošanu un ievieš visefektīvākās tirgū pieejamās tehnoloģijas.» Pēc tam tiek atklāts, ar kuriem no atjaunojamiem energoresursiem tas tiks sasniegts: «AER izmantošana enerģētikā ir veicināta ar atbalstu saules un vēja enerģijas iegūšanai. Nozīmīgākie AER veidi Latvijā ir saules enerģija, hidroenerģija, vēja enerģija un biomasa, taču ievērojamu apjomu enerģijas iegūst arī no ģeotermālās un hidrotermālās enerģijas.» Šī jau ir tā daļa, kas līdzinās vai nu pilnīgai nekompetencei, vai valdības virzībai uz brīnumu pasaku sacerēšanu. Ja Juris Pūce apgalvo, ka Latvija «ievērojamu apjomu enerģijas iegūst arī no ģeotermālās un hidrotermālās enerģijas», tad sanāk, ka visas pasaules, Eiropas un Latvijas ģeologu paaudzes ir maldinājušas cilvēci par Latvijas ģeoloģisko uzbūvi. Atšķirsim LU sagatavoto enciklopēdiju Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. (Oļģerts Nikodemus, Māris Kļaviņš, Zaiga Krišjāne Vitālijs Zelčs (zin. red.). Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2018. g.), kuras 220. lpp. ir apskatīti Latvijas ģeotermālie resursi. Šādi resursi Latvijā patiešām ir, taču Latvijā ļoti sāļie termālie ūdeņi (ar ūdens temperatūru aptuveni 50 grādu) ir sastopami tika divās nelielās teritorijās - 1,3 kilometru dziļumā Jelgavas novada dienvidos un 1,6 km dziļumā Rucavas novadā (221. lpp.). Tas arī viss. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijas valsts nav spējusi atrast naudu nevienam izpētes urbumam kaut cik nozīmīgā dziļumā. Pa šo laiku par ārvalstu investoru līdzekļiem ir veikts tikai viens urbums Baltijas jūrā, meklējot naftu. Par to, cik varētu izmaksāt vairāki urbumi gandrīz 2 km dziļumā, lai, ieklājot siltumu izolējošas caurules, pie Rucavas varētu iegūtu 50 grādus siltu ūdeni, Juris Pūce valdības sēdē nebilda ne vārda.
Taču vēl lielāka fantāzija ir stāsts par to, ka saules enerģija nodrošinās Latvijas apgādi ar elektrību. Latvijā novembrī, decembrī un janvārī praktiski nav iespējama enerģijas ieguve no saules kaut cik nozīmīgā apjomā. Saule gadumijā ir redzama tikai septiņas stundas, tās augstums virs apvāršņa ir 11 grādi. Šajā laikā viens kvadrātmetrs zemes virsmas saņem tikai desmito daļu no tā saules enerģijas daudzuma, kādu viens kvadrātmetrs Latvijas zemes saņem jūnija beigās. Turklāt ilgtermiņā Latvijā tika 6% no visām dienām ir ar skaidru laiku, 45% no visām dienām ir mākoņainas, bet gandrīz pusē visu dienu ir apmācies un saule nav redzama. Duntes SES 2012. gadā visa decembra laikā no saules saražoja elektrību aptuveni 150 kWh apjomā. Ar to nepietiktu, lai apgādātu ar elektrību pat vienu lielu dzīvokli. Kamēr vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ir piedabūjis valdību iesaistīties brīnumu pasaku sacerēšanā, Latvijas iedzīvotāju izpratne par to, kuri atjaunojamie resursi Latvijai ir vispiemērotākie, sakrīt ar Latvijas zinātnieku atziņām par dabas resursu pieejamību Latvijā. Kā liecina jaunākā socioloģisko pētījumu centra SKDS aptauja, par Latvijas apstākļiem piemērotāko atjaunojamās enerģijas veidu iedzīvotāji joprojām atzīst ūdens enerģiju - to par pirmo piemērotāko enerģijas veidu Latvijai nosauc 41,1% iedzīvotāju. Par otru piemērotāko atjaunojamās enerģijas veidu iedzīvotāji nosauc vēja enerģiju - 32,3% respondentu, bet par trešo piemērotāko iedzīvotāji uzskata malku - biomasas enerģiju - tā uzskata 10,5% iedzīvotāju. Saules enerģiju par piemērotāko atjaunojamās enerģijas veidu uzskata tikai 5,7% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.
Patiešām Latvijā pietiekamā apjomā ir gan hidroresursi, gan arī vēja resursi. Latvijas iedzīvotājiem ir reālistiskāka izpratne par procesiem Latvijā, salīdzinot ar valdības ministru demonstrēto.
Būtu normāli un saprātīgi, ja valdība pārtrauktu sacerēt brīnumu pasakas un palūgtu Juri Pūci izbeigt blefot un sākt kvalitatīvi veikt savu darbu. Latvijai vajadzētu pāriet uz videi draudzīgāku enerģētiku, taču tas ir jādara, plānojot attīstīt tos resursu veidus, kuri Latvijā ir pieejami, un tas attiecas uz hidroresursiem, vēja enerģiju un biomasas enerģētiku.
Cerēsim, ka ministri izbeigs sacerēt brīnumu pasakas un tā vietā sagatavos patiešām kvalitatīvus Latvijas attīstības plānošanas dokumentus.
