Dabas draugi – sektanti

Zemkopības ministrija ir izstrādājusi grozījumus mežu ciršanas noteikumos, kas cita starpā ļauj cirst tievākus kokus nekā līdz šim. Tieši vārdi - ļauj cirst tievākus kokus - izraisījuši asu reakciju zināmā sabiedrības daļā, kuru LTV Panorāma savā sižetā neapdomīgi nodēvējusi par «dabas draugiem».

Pirms runāt par strīda būtību, jātiek skaidrībā par to ideoloģisko bezdibeni, kurš šķir konflikta puses un neļauj vienai otru sadzirdēt, kā tas notika pagājušo piektdien, kad zemkopības ministrs Kaspars Gerhards un mežu nozares pārstāvji bija uzaicinājuši savus oponentus uz izglītojošu sarunu mežā. Ministrs bija naivi iedomājies, ka grozījumu pretinieki «ir nepietiekami informēti». Diemžēl problēma tieši slēpjas apstāklī, ka šiem «dabas draugiem» nekāda informācija nav vajadzīga. Viņi visu «zina» tāpat. Ja ciršanas noteikumi tiek atviegloti, tātad kāda vēl papildu informācija? Viss tāpat skaidrs, jo ideoloģiskais uzstādījums ir vienkāršs. Jo mazāk cērt, jo labāk. Vislabāk būtu, ja mežu necirstu vispār un cilvēks dabā neiejauktos nemaz. Sociālajos tīklos tiek izplatītas aizauguša, nekopta meža bildes kā ideāls, uz kuru jātiecas.

Nupat presē bija ziņa par kādu sektu, kuras locekļiem liegts apmeklēt ārstus. Kaut kā nedzirdēju, ka kāds šīs sektas pārstāvjus dēvētu par «cilvēku draugiem». Bet līdzīgus sektantus, kuri ir pārliecināti, ka «jāļauj mežam augt dabīgos apstākļos, bez cilvēka iejaukšanās», sabiedriskais medijs nosauc par «dabas draugiem».

Šajā pasaules redzējumā cilvēks a priori ir sliktais, kurš dabai tikai dara pāri un neko labu tai izdarīt nevar. Tikai postīt savas nevaldāmās alkatības dēļ. Doma, ka cilvēks var dabu arī kopt un tai palīdzēt, šajā ideoloģiskajā uzstādījumā neiederas. Neskaitāmi piemēri, kad tieši šī «dabas draugu» uzstādījuma dēļ (jo nedrīkst dabas procesos iejaukties) ir savairojušies meža kaitēkļi (piemēram, mizgrauži Kanādā un Vācijā) un meži milzu apjomos iet bojā, paliek ārpus uztveres zonas, jo atduras pret sektantisku pārliecību, ka «daba pati ar visu tiks galā», bet jūs interesē vienīgi nauda. «Mežs nav burkānu lauks,» viszinīgi apgalvo dīvānu «eksperti». Paštaisni tiek pieņemts, ka mežkopis, kurš mežā pavada lielu daļu savas dzīves, mežu pazīst un saprot tur notiekošo procesu mijiedarbību, mežu nemīl. Mežu mīlu vienīgi es - pilsētnieks, kurš reizi pa reizei aizbrauc uz mežu, pastaigā, patīksminās par to un brauc atpakaļ, stiprinājis pārliecību par sevi kā vienīgo īsto un patieso «dabas draugu».

Tātad, kāpēc nepieciešami šie grozījumi? Mežs nav tikai «dabīga» ekosistēma. Lai tā būtu veselīga, koksnes bagāta un arī pilsētniekiem estētiski patīkama, tā jākopj. Mežkopība ir kompleksa sistēma, kurā lielu lomu spēlē ekonomikas pamatprincipi. Šie pamatprincipi nav jāabsolutizē, bet tos arī nevajadzētu ignorēt tikai tāpēc, ka to prasa pseidozaļā ticība. Pasaulē samazinās pieprasījums pēc resniem kokiem. Pieprasīti, tātad dārgāki, kļūst ne tik resni koki. Latvijas mežinieki strādā asas konkurences apstākļos ar citiem nozares līderiem. Pirmām kārtām Skandināvijas mežiniekiem. Somijā un Zviedrijā vispār nav koku ciršanas ierobežojumu. Igaunijā tie jau tagad ir brīvāki nekā pie mums būtu pēc grozījumu pieņemšanas. ZM piedāvātie grozījumi ļautu Latvijas mežiniekiem darboties kaut nedaudz vienlīdzīgākos apstākļos. Šie grozījumi neapdraud ne Latvijas mežu bioloģisko daudzveidību, ne arī dod zaļo gaismu kaut kādai masveida mežu izciršanai. Tieši otrādi, tie meža nozari sakārto, nosakot vēl stingrākas mežu atjaunošanas prasības.

Atsevišķi jārunā par «zaļo» dīvāna ekspertu nesatricināmo ticību tam, ka Latvijā meži tiek izcirsti katastrofālos apmēros un drīz lielāko Latvijas daļu klās izcirtumi. Tas, ka Latvijā mežu platības un koksnes krāja gadu no gada pieaug, tiek ignorēts, jo runa arī šajā gadījumā nav par to, kas reāli notiek dabā, bet gan par agresīvu, nekompetencē balstītu ticību, kuras sekas ilgtermiņā būs nosacītais tramvaja vagons ar aizsalušiem logiem.