Gadsimta darījums jeb izvēle starp zīli un medni

Otrdien ASV prezidents Donalds Tramps publiskoja savu Tuvo Austrumu miera plānu, kuru jau iepriekš bija nodēvējis par «gadsimta darījumu». Tramps nepārspīlē, lietojot tik skaļus vārdus. Ja viņa miera plāns tiktu realizēts, tad tas patiešām būtu gadsimta darījums, jo Tuvie Austrumi jau vairāk nekā 70 gadu ir viens no galvenajiem iespējamā globālā konflikta perēkļiem. Šeit atslēgas vārdi ir – ja tas tiktu realizēts.

Vai šim plānam ir iespējas realizēties? Pats Tramps šo darījumu pasniedz kā lielu dāvanu palestīniešiem. Viņš saka, ka «ir daudz darījis labu Izraēlai - izstājies no Irānas kodoldarījuma, pārcēlis vēstniecību uz Jeruzalemi, atzinis Golānas augstienes, tāpēc būtu godīgi izdarīt arī kaut ko Palestīnai». Tiesa, abi palestīniešu līderi - gan Palestīnas autonomijas (kontrolē Rietumkrastu) prezidents Mahmuds Abāss (Abu Mazens), gan grupējuma HAMAS (kontrolē Gazas sektoru) līderis Ismails Hanija - šo Trampa «dāvanu» noraidījuši kā nepieņemamu.

Kāpēc Trampa piedāvājums palestīniešiem ir nepieņemams? Atgādināšu, kādas ir viņu minimālās prasības (HAMAS pat tās noraida kā pārāk piekāpīgas). Iekavās Izraēlas pozīcija. 1) Palestīnas valsts izveide, Izraēlai paliekot 1967. gada robežās. Tas ir, bez Rietumkrasta un Golānas augstienēm (Izraēlā šāds risinājums kā pilnīgi nepieņemams pat netiek apspriests); 2) galvaspilsēta - Austrumjeruzaleme (al Kudsa) ar al Aksas mošeju (Jeruzaleme ir vienota un nedalāma Izraēlas galvaspilsēta); 3) vismaz trīs miljonu palestīniešu bēgļu atgriešanās savā nu jau pārsvarā tēvu, vectēvu un vecvectēvu dzimtenē (viņiem tur nav vietas, un bēgļu jautājums vispār jānoņem no darba kārtības kā pagātnes palieka); 4) ebreju apmetņu paplašināšanas pārtraukšana okupētajās teritorijās (tā ir mūsu vēsturiskā teritorija, un tāpēc to apdzīvojam). Pretī tiek solīta Izraēlas valsts atzīšana un tās drošības neapdraudēšana.

Faktiski nevienā punktā palestīniešiem netiek iets pretī. Esmu bijis Palestīnas autonomijas pagaidu galvaspilsētā Ramalāhā, un tur vietējā okupācijas muzejā centrālo vietu ieņem dažādas kartes, kur parādīts, kāds bija abu valstu teritoriālais sadalījums saskaņā ar sākotnējo ANO 1947. gada 29. novembra 181. rezolūciju un kā tas mainījies līdz mūsu dienām. Palestīnieši uzsver, ka viņu kontrolē šobrīd ir mazāk nekā 20% no viņiem pienākošās teritorijas, turklāt tajā joprojām turpinās aktīva izraēliešu apmetņu būvniecība.

Ko piedāvā Tramps? Šobrīd Palestīnas pašpārvalde kontrolē niecīgu daļu no tās teritorijas, kuru tā uzskata par savu. Tramps sola šo teritoriju paplašināt divkārt, taču arī šajā gadījumā tā paliktu mazākā tās daļa, turklāt runa ir par atsevišķiem anklāviem Izraēlas teritorijā. Palestīnas valstij nebūtu savas ārējās robežas, ostas, lidostas un armijas. Galvaspilsēta - Austrumjeruzaleme. Bet kā tad ar Jeruzalemi kā vienotu un nedalāmu Izraēlas galvaspilsētu? Austrumjeruzaleme šajā plānā būtu kaut kāda Jeruzalemes priekšpilsēta, kuru paši palestīnieši par al Kudsu neuzskata. Jeruzalemes vecpilsēta ar musulmaņu svētvietu al Aksas mošeju (kas atrodas burtiski otrpus slavenā ebreju Raudu mūra) paliktu pilnīgā Izraēlas kontrolē.

Tas būtu apmēram tāpat kā, ja latviešiem PSRS okupācijas laikā piedāvātu atjaunot Latvijas valsti, kas sastāvētu no atsevišķiem izmētātiem zemes pleķīšiem ar galvaspilsētu kādā attālā Rīgas pievārtē, bet lielākajā daļā agrākās valsts teritorijas un pārējā Rīgā pilnībā saimniekotu okupanti. Diezgan grūti pieņemams piedāvājums. Bet ne velti Tramps nedaudz draudīgi uzsver: «Šis darījums ir palestīniešu iespēja beidzot iegūt neatkarīgu valsti, un šī iespēja var būt arī pēdējā.» Kā papildu stimulu Tramps sola 50 miljardus dolāru Palestīnas valsts attīstībai.

Lai cik Trampa piedāvājums pašiem palestīniešiem šķistu cinisks un nepieņemams, realitāte ir tāda, ka spēku samērs ir nesalīdzināms par labu Izraēlai. Viņiem arī vairs nav palicis neviena stingra un nelokāma starptautiski ietekmīga «drauga». Gan ES, gan arābu valstis formāli ir «starptautisko tiesību» pusē, bet ar to nepietiek. Tāpēc pārskatāmā nākotnē palestīniešiem panākt savu prasību īstenošanu ir gandrīz nereāli, tāpēc arī Tramps ir pārliecināts, ka «galu galā palestīnieši piekritīs šim darījumam».

Cik man Palestīnā sanāca ar vietējiem parunāt, viņu noskaņojums raksturojams kā izmisums, bezspēcība un sajūta, ka viņiem nodarīta liela netaisnība. Tagad viņi ir nolikti ārkārtīgi grūtas un nepatīkamas izvēles priekšā - ņemt zīli rokā (pamatīgi apšķērētu, bet tomēr kaut kādu valsts surogātu un 50 miljardus) vai sapņot par medni kokā (īstu valsti kaut kādā nezināmā nākotnē).