Kur inteliģence?

 
©F64 Photo Agency

Kad strādāju Literatūrā un Mākslā, pazinu jo daudzus kultūras un mākslas augstskolu pasniedzējus. Arī studentus. Savādā kārtā arī tagad arvien šad tad satiekos ar šo augstskolu mācību spēkiem. Pazīstu arī dažus studentus. Man šie bērni ļoti patīk. Viņi ir divas paaudzes jaunāki par tiem, kurus pazinu pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit. Tagadējie man liekas mērķtiecīgāki, viņi izteiktāk vēlas būt konkurētspējīgi Eiropā un pasaulē.

Tieši tāpēc man gribējās, lai kultūras un mākslas augstskolu rektori (skat. NRA, 30.01.2020.) - Rūta Muktupāvela, Guntars Prānis un Kristaps Zariņš - ne tik daudz raksturo varas iecerētās reformas savā darbības jomā kā «virzību uz nācijas pašnāvību», cik izvirza savu profesionālu alternatīvu šai reformai. Nesen biju pasākumā, kur piedalījās kolēģi - Atmodas laika Labvakar zvaigznes Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics. Tur žurnālisti tika raksturoti kā karakalpi. Es iebildu, ka karakalpiem nevar uzkraut atbildību par laikmetu. Šī atbildība manā uztverē būtu jāuzņemas tieši inteliģencei, kultūras jomai. Kur palicis inteliģences spēks? Kāpēc inteliģence nediktē, nenosaka nācijas garastāvokli? Manā uztverē arī šie minētie rektori šajā ziņā līdz ar vairākiem citiem kultūras un mākslas jomas līderiem kaut kādā mērā pastarpinās no saviem pienākumiem un atbildības nācijas priekšā. Radīt, atjaunot, atdzemdināt inteliģenci! Jā, viens vai divi to nepaveiks. Varbūt atkal ir vajadzīgs kāds radošo savienību plēnums, kurā, ja ne programmatiski precīzi, tad vismaz rūpēs par nācijas likteni tiktu noteikti uzdevumi, kas jāveic latviešu nācijas gudriniekiem.

Kādu tad padomu te rast, ko darīt? Man personiski konceptuālais ziņojums Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu liecina, ka valdībā un tostarp Kultūras ministrijā tagad darbojas šīs jomas profāni, analfabēti... Jo - augstākās izglītības tipoloģijas izmaiņas nav pienācīgi tipoloģiski, profesionāli savāktas un pamatotas; arī augstākās izglītības pārvaldes modeļu rekonstrukcijas piedāvājums pamatā ir tik vien kā sadomāts, nevis profesionāls; akadēmiskā personāla karjeras modelis ir pagalam nesakopts un nerada pārliecību, ka šis personāls tiks stabili ieinteresēts darbam šīs jomas augstskolās. Turklāt tieši varai it kā būtu jāzina, kā rīkoties ar jomai atvēlēto resursu koplietošanu un konsolidāciju. To es minētajā ziņojumā programmatiskā, profesionālā līmenī diemžēl nenolasu.

Turpmāk te būs tik vien kā dažas subjektīvas tēzes, kuras sakārtot un papildināt man ļoti palīdzēja mans draugs, Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis. Jāteic, ka es kategoriski nepiekrītu mehāniskai manipulēšanai ar augstskolu statusu, jo tieši tāda pieeja manā izpratnē dara nabagu valsti un nāciju. Redz, ko par iecerēto tipoloģijas spēļu rezultātiem secina Andris: - Daugavpils universitāte un Liepājas universitāte zaudē universitāšu statusu; - koledžas pārtop par profesionālās izglītības iestādēm un visiem to līdzšinējiem ieguldījumiem zinātnē vairs nav nozīmes; - visas augstskolas, kuras spēj kvalificēties par augstskolām, tai skaitā arī mākslas augstskolas, ja tiek izveidota atsevišķa mākslas un kultūras augstskolu kategorija, iekļūst kategorijā, kura aiz Latvijas robežām tiek uztverta kā koledžu kategorija; - visas augstskolas, kuras nespēj iekļūt augstskolu kategorijā, likvidējas vai iekļaujas citu, lielāku augstskolu sastāvā; - koledžas vispār ir paredzēts izslēgt no augstākās izglītības institūciju klāsta (tas apdraudēs koledžu studiju programmu akreditāciju un iespēju izmantot augstākai izglītībai paredzētās Erasmus+ programmas). Te vēl jāpiebilst, ka mākslas augstskolu finansējums, neskatoties uz politiķu apgalvojumiem par veiksmes stāstu, joprojām nav atgriezies pirmskrīzes līmenī. Taču «tās spēj līdzvērtīgi darboties un pat konkurēt ar citām reģiona mākslas un mūzikas akadēmijām. Tomēr tā vietā, lai saņemtu atzinību par savu veikumu, tām tiek piedāvāta nemotivējošā izvēle, iekļauties zemākas klases, salīdzinoši ar Igauniju un Lietuvu, kategorijā» (A. Teikmanis).

Man varbūt būtu pieņemams nedaudz samākslotais risinājums - veidot tipoloģisko grupu - mākslas un kultūras augstskolas. Bet šķiet, ka Izglītības un zinātnes ministrija tam pretojas, vēloties saglabāt savā piedāvājumā tikai divus tipus - ir pat gatava veidot tipu - augstskolas un mākslas un kultūras augstskolas. Piekrītu Andrim, ka tad varēs teikt - Latvijas mākslas augstskolas ir zaudējušas savu statusu.