Kad Latvijai pietiks jaunības?

 
©F64 Photo Agency

Manuprāt, pensionārs Jānis Felsbergs (skat. nra.lv portālu), sacīdams, ka «mani ārstniecības izdevumi šobrīd sasniedz jau ap 30% no manas «uz rokas» saņemtās pensijas. Bet pensija ir krietni zemāka par pēc ES metodikas aprēķināto nabadzības riska robežu.

Tādas pensijas ir lielākajai daļai mana vecuma pensionāru, kas mūža lielāko daļu ir nostrādājuši padomju varas laikos. To zinot, var saprast, cik būtiski svarīgs mums, pensionāriem, ir veselības pakalpojumu pieejamības valsts apmaksātās daļas ikgadējais pieaugums», ir gana patiess attieksmē pret savu un sava vecuma ļaužu problēmu. Taču man šķiet, ka tautas novecošanās (arī tās izklīšanas) mērogs un politikas trūkums šo būšanu risināšanai būtu jāuztver krietni vērienīgāk un nopietnāk. Ja vien gribam, lai nācija dzīvo, nevis mirst.

Man šķiet, ka patlaban latviešu dzīves ilguma lietas nav tikai veco ļaužu, bet arī jaunāko paaudžu problēma. Jo tā ir nācijas vitalitātes problēma. Un tieši jauni ļaudis pamatā var būt un ir šīs vitalitātes garants. Nākotne jāliek pretī mūsu, večuku, senīlajam sentimentam un rēķinu kārtošanai tik vien kā ar savu pagātni. Uz to nedrīkst ieciklēties. Mūsu bērniem (un arī mums) ir jādzīvo rīt, jādzīvo nākamībā. Tad arī mūsu tauta dzīvos mūžu mūžos. Jā, nācija noveco. Un tas redzams ne tikai Latvijā, tas redzams vai katrā Eiropas valstī, kur dominē padzīvojuši cilvēki. Jā, ir gan parādījušies vairāki pensiju uzkrāšanas līmeņi, tomēr skaidru, nākotnei pievērstu, kompleksu valsts perspektīvu, kas garantētu tagadējiem tīņiem stabilas vecumdienas, es Latvijā patlaban nesaskatu. Jo vairāk - es teju vai nemaz neredzu, ka valsts sociālā politika tiktu kaut mazākā mērā sajūgta ar tās demogrāfisko perspektīvu. Man tas liecina, ka politiķi nenosaka vai negrib noteikt šo situāciju. Situācija ir atdota ierēdņiem, birokrātijai, kuri šā vai tā padara savu izpildvaras darbiņu. Bet - tas nozīmē, ka tauta turpinās novecot un ar laiku, ja mūsu tautai nebūs pietiekami jaunības, arī mūsu vecumdienas var kļūt visai problemātiskas. Varbūt arī pēc pusgadsimta vēl nebūsim tikuši vaļā no nu jau galēji marasmatiskas savu kaišu un kompleksu saistīšanas ar boļševiku režīma un VDK ietekmi. Taču - tā vietā beidzot ir nepieciešams programmatisks, mērķtiecīgs, valstisks Latvijas nākotnes gaitas nosacījums. Pagaidām man tas pietiekami pārliecinošā līmenī nepastāv.

Tāpēc es liktu priekšā mūsu politiķiem primāri vērot, cik tad mūsu ielās vēl palicis etniskās jaunatnes. Un cik lielā mērā mēs ļaujam, lai Latvijas etniskās jaunatnes, pamatetnosa pamesto telpu pakāpeniski aizpilda citas etniskas grupas. Vai mums, mūsu politiķiem maz rūp mūsu nācijas etniskā, reliģiskā, etnogrāfiskā,... teiksim, turpināmība? Turklāt jāņem vērā, ka nācijas novecošanās vairo visdažādāko, tajā skaitā starpetnisko, konfliktu riskus. Izmirt un samierināties ar izmiršanu, taču citiem apetīte šajā vidē var augt. Sevišķi, ja, kā te tiek runāts, mēs jau tuvākajā nākotnē grasāmies stutēt savu tautsaimniecību ar ievesto darbaspēku. Pieļauju, ka vismaz dzimstības ziņā šis darbaspēks var jūtami pārspēt mūsu pašu potenciālu. Par to visu valstsvīriem būtu ļoti nopietni jādomā.

Mums precīzi jāzina, piemēram, cik padzīvojušu cilvēku Latvijā būs, teiksim, 2050. gadā. Trešā daļa, puse? Kādas konkrēti sekas pamatnācijai radīs darbaspēka deficīts? Utt., u. tml.

Teic, ka savas dzimtas saglabāšanas instinkts esot ģenētiski ielikts katrā cilvēkā. Tāpēc it neviens attieksmē pret šo problēmu nevarot palikt vienaldzīgs. Kā šis apgalvojums patlaban apliecinās mūsu tautā? Mūsu valsts varā? Dzimstība samazinās - bet mēs tik vien kā plātām rokas. Toties teic, ka arī mirstība samazinās. Nekādā gadījumā nenovēlu vecākiem ļaudīm ātrāku galu, taču nākamais teikums var likties nežēlīgs. Ja skatīties uz mūsu būšanu kā piramīdu, tad dzimstības kritums samazina, vājina tās pamatu, bet mirstības samazināšanās - paplašina piramīdas virsotni. Gan vienā, gan otrā gadījumā darbspējīgo cilvēku slāņa slodze palielinās.

Labi - pietiks. Es te, pētīdams šo problēmu, neuzskaitīju ne tuvu visu, ar ko būtu jārēķinās Latvijas varai, veidojot valsts politiku. Lai vai kā - iedzīvotāju novecošanās sekas ir ārkārtīgi svarīgs valsts sociālās politikas aspekts.