Piektdien Lielbritānija oficiāli izstājās no Eiropas Savienības (ES). Kaitinoši vicinot karodziņus un dziedot atvadu dziesmas, britu deputāti pameta Eiropas Parlamentu, lai dotos svinēt vēsturisko notikumu.
Vieniem tie bija lieli prieki, bet citi jutās sērīgi kā bērēs. Valsts, kas 47 gadus ir bijusi viena no galvenajām Eiropas vienības stutēm, tagad ir devusies projām, atstājot pārējos eiropiešus kā bāreņus raudam. «Šīs nav beigas vai beigu sākums, bet sākuma sākums,» dziļdomīgi pārfrāzējot Vinstona Čērčila slaveno sentenci, izteicās premjerministrs Boriss Džonsons. Tad jau palēnām manīsim, kas būs beidzies, bet kas sāksies.
Britiem bijuši motīvi, kāpēc viņi tā izdarījās - viņiem nepatika ES institūciju birokrātija, korupcija, izšķērdība, augstprātība. Nepatīk, ka rindā pie daktera viņiem priekšā sēž austrumeiropieši un to vidū arī mūsu tautieši, kas smejas un bravūrīgi skaļi sarunājas savā dīvainajā valodā. Viņi latviski nesaprot, tāpēc tādi vārdi, kā «šitais» un «faktiski» viņu ausīm šķiet kā nešķīsta lamāšanās. Daudziem britiem šķiet, ka latvieši, lietuvieši un poļi atņem viņiem labas darba vietas un traucē dzīvot. Otra puse turienes tautas nebūt tā nedomā un priecājas, ka imigranti dara valsti dinamisku un attīstītu, tomēr 2016. gada 23. jūnijā, kad bija breksita referendums, viņi palika mazākumā. Šī otra puse nekādi nevarēja iedomāties, ka referendumā vinnēs aiziešanas ideja. Taču pēdējā piecgadē pasaulē ir noticis daudz kas tāds, ko iepriekš nevarēja paredzēt. Britu breksits, Donalds Tramps Amerikā, JKP un KPV LV Latvijā ir no viena stāsta - tā ir tāda kā populisma pandēmija. Kaut kādā brīdī vecā stila tradicionālie politiķi nesaprata, ka viņu arogantā un stagnātiskā valdīšana var tikt gāzta, jo nāk jauna izspūrusī antiesteblišmenta politiķu paaudze. Būtu labi, ja no britu breksita ES būtu guvusi kādu mācību, jo citādi draud vēl tālāka eirovienotības erozija.
Arī tie britu politiķi, kas pirms referenduma bija aktīvi breksita pretinieki, sviedriem vaigā strādāja, lai breksits notiktu - nelabprāt, ar sakostiem zobiem, bet respektējot tautas vairākuma gribu. Tikmēr pie mums Latvijā politiķu labais stils ir nepildīt pat pašu nobalsotus likumus, bet tautas nobalsošanas Latvijā vairs praktiski nav iespējamas, jo to ierosināšanai jāsavāc pārāk daudz parakstu.
Pat pēc pieticīgām aplēsēm, Lielbritānijā ir 100 - 120 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo. Nav gan kāda viena portreta, kas raksturotu visu šo ļaužu kopu. Ceļi uz Albionu un likteņi ir dažādi. Vienus uz turieni ir aizdzinis absolūts izmisums un parādi, citi Anglijā studē vai taisa biznesu. Vieni uz turieni ir nopirkuši vienvirziena biļeti un viņu bērni vairs latviski nerunā, citi ar vienu kāju ir tur, ar otru šeit. Vieni uz turieni dodas strādāt, citi - parazitēt. Nebūs tā, ka jau šodien Anglija būs aizslēgta un atslēga nolauzta. Ar oficiālo Lielbritānijas izstāšanos no ES vēl nekas nav beidzies. Joprojām nav skaidrs, kā tiks risināta Īrijas un Ziemeļīrijas, Gibraltāra un Spānijas robežas problēma. Vismaz līdz 31. decembrim vai varbūt arī ilgāk būs pārejas periods, kura laikā turpināsies sarunas un kaulēšanās par brīvās tirdzniecības līgumu un citiem sadzīvošanas nosacījumiem ar ES. Lielbritānija centīsies ieviest sava iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, bet ES stīvēsies pretī un medusmaizi britiem par velti nedos. Pagaidām daudz kas nav skaidrs, tāpēc bažījas latviešu uzņēmēji, kas eksportē kokus uz Angliju vai zvejo tuvu tās krastiem. Tā kā britu naudas vairs ES kopējā makā nebūs, samazinās arī no struktūrfondiem dabūjamo finanšu apjoms. Vienkāršais latvis vēl vismaz šā gada laikā neko būtiski sliktāku savā dzīvē nejutīs. Jādomā, ka vēl vismaz šā gada laikā tie, kas nolēmuši sakravāt mantiņas un pārcelties uz Lielbritāniju, varēs to paveikt tikpat viegli kā līdz šim. Pēc pārejas perioda beigām gan brīvā kustība beigsies - ciemoties un doties tūrisma braucienos varēs bez grūtībām, taču pārvākties uz dzīvi un strādāt vairs nebūs tik vienkārši. Tiem, kas Lielbritānijā jau dzīvo un ir nokārtojuši sava statusa papīrus, nav jāsatraucas, ka varētu tapt kādi administratīvi akti, kas viņus dzītu ārā no valsts. Taču jārēķinās, ka ir britu sabiedrībā daļa ļaužu, kas pret latviešiem ir naidīgi noskaņota, un spiedienu var nākties just autobusā, tirgū kā bosingu vai mobingu darbavietā vai skolā. Breksita trakums ir sprūdījis vaļā ksenofobiju. Tā ir sāpīga likteņa ironija, ka ne vienam vien latvietim, kas agrāk lamāja migrantus, ir nācies pamest Latviju un pašam uz savas ādas just migranta stāvokli.
Vismaz tuvākajā laikā nebūs tā, ka latvieši bariem vien atgriezīsies mājās no britu zemes, bet vairāk būs to, kas gribēs uz turieni doties. Ja kļūs ļoti grūti atrast darbu un mitekli Lielbritānijā, paliek vēl daudz citu iespēju laisties projām - uz Īriju, Nīderlandi vai citām zemēm.
Bet Apvienotajā Karalistē šodien dzīve rit raiti un rimti, breksita dēļ zeme nav atvērusies. Breksits medijos tiek vēl daudz apspriests, taču priekšplānā izvirzās citi svarīgi notikumi. Sestdien sākās sešu nāciju kausa izcīņa regbijā…
