arrow_downwardViktors Avotiņš / Autori

Džuljetas mammai bija trīsdesmit gadi. Puškins savu slaveno Ruslanu un Ludmilu sarakstīja 19 gadu vecumā. Kardinālam Rišeljē (tam, kas Trīs musketieros), ja nemaldos, nebija pat 40 gadi. Ko es ar to gribu sacīt? To, ka mani neapmierina manas, vecākās, paaudzes ļaužu pārāk ieilgusī dominēšana sociālajā, pilsoniskajā un arī valstiskajā teikšanā.

Vēsts, ka «valsts pārvaldē ieviesīs nulles birokrātijas principu», man nešķiet nekāda jaunatklāsme. Es to pieņemu vien kā aicinājumu beidzot padarīt valsts pārvaldi visos tās līmeņos profesionālu un godīgu. Visādā citādā ziņā es uzskatu, ka man šī principa būtību mācīja jau manā padomju augstskolā un pēc tam – zinātniskajā institūtā, kurā es kā programmētājs un sistēmanalītiķis nodarbojos ar Aeroflotes pārvaldes sistēmām un to birokratizācijas reducēšanu. Mums bija pieejami Rietumu teorētiskie avoti, un es uzskatu, ka mums ja ne citādi, tad vismaz pašvērtējuma līmenī bija iespējams salīdzināt un domāt, cik tālu padomju laika pārvaldes principi gan atsevišķu uzņēmumu vadībā un pārvaldes struktūrās, gan sistēmā kopumā atpaliek no tā, kas te tagad skaisti tiek dēvēts par «nulles birokrātijas principu».

Atcerējos pavecu anekdoti. Atnāk pie friziera dārznieks. Bet frizieris maksu par darbu neņem, teikdams, ka šonedēļ strādā sabiedriskā kārtā. Otrā rītā, atnācis uz darbu, frizieris atrod pie durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit rožu.

Koktēlnieks un Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskolas pasniedzējs ir ļoti pieredzējis un daudzpusīgs skolotājs. Šajā ciemā dzīvoja mani radi, un man visai daudzus gadus bija iespēja gan vērot skolu, gan diskutēt ar Rancānu ģimeni. Es domāju, ka tagadējā skolas direktore, Lūcijas un Antona meita, gleznotāja Gundega Rancāne godam turpina vecāku iesākto. Skolā ir labs skolotāju kolektīvs, un skolu es subjektīvi uzskatu par izcilu. Bet šajā intervijā es pamatā gribēju zināt Antona domas par skolotāja un skolēnu attiecībām šodien.

Šodien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Ziedoņa zālē notiek starptautiska konference Baltijas ceļš. Turpinājums. Baltijas ceļam 30/Hitlera – Staļina paktam 80. Ļoti gribētos, lai šajā konferencē tiktu domāts ne tikai par to, kā mēs stāvējām Baltijas ceļā, bet arī par to, kā mēs izgājām un ejam Baltijas ceļu – brīvības ceļu. Vai Baltijas ceļš mūs patiešām un ne tikai vispārēja pacilājuma brīžos, bet arī brīvas valsts ikdienā atbrīvo no bailēm? Viennozīmīgas atbildes man nav. Jo reizēm man šķiet, ka attaisnojumu savām (!) tagadējām bailēm mēs meklējam tajā pusē, pret kuru pagriezušies ar seju un sadevušies rokās 1989. gada 23. augustā stāvējām bez bailēm un kuru savas neatkarības vārdā reiz drosmīgi noraidījām. Padomju režīmu, okupāciju, Molotova – Ribentropa paktu.

Caurbraucot uz Igauniju, mūsu mājās ar savu ģimeni viesojās Arvīds Jozaitis (Arvydas Juozaitis) – lietuviešu filozofs, rakstnieks un publicists, viens no tautas kustības Sajūdis dibinātājiem un vadītājiem. No 2009. līdz 2012. gadam Arvīds dzīvoja Rīgā, iemācījās latviešu valodu, bija kopā ar rīdziniekiem svētku reizēs un ikdienā. Rīgā pieredzētais kļuva par ierosmi viņa grāmatai Rīga – cita civilizācija, par kuru autors saņēma Baltijas asamblejas balvu literatūrā. Nupat Arvīds bija viens no Lietuvas prezidenta amata kandidātiem. Man personiski šis cilvēks (arī viņa ģimene) ir ļoti simpātisks. Šoreiz lūdzu viņu raksturot gan faktorus, kas noteica Lietuvas prezidenta vēlēšanu iznākumu, gan Lietuvas situāciju kopumā. Un – Baltijas ceļu.

Ja esmu pasūtījis kādu preses izdevumu un ja valsts (!) kapitālsabiedrība Latvijas pasts (LP) ir šo pasūtījumu pieņēmusi, tad manā uztverē līdz ar to tā ir apņēmusies nodrošināt pasūtītā piegādi manis nosauktajā adresē, lai kur Latvijā vai citur tā būtu.

Man šķiet, ka centrālās varas politikas dēļ vārds «pašvaldības» Latvijā mirst. Kāda tur vairs vietējā vara, ja to grasās aizvākt no cilvēkiem desmitiem kilometru tālumā? Kāda tur vairs vietējā vara, ja cilvēkiem tiek liegta iespēja deleģēt šajā varā cilvēkus, kurus viņi pazīst ikdienā un ar kuriem viņi var ikdienā polemizēt par to, kā šie ļaudis veic savus pienākumus? Kas tā par vietējo varu, ja šo cilvēkiem tuvo varas pārstāvju vietā tiek paredzēts tāds pašvaldību apjoms, kad vietējās padomes nebūs nekas vairāk kā no «augšas» regulēti ielikteņu grupējumi. Kā izpaudīsies reāla tautas pārstāvība vietējā varā? To es VARAM un Pūces kunga publiskajās izpausmēs pagaidām nolasīt nespēju.

Alla Sokolova dzimusi Latvijā. Viņa ir Latvijas pilsone. Viņai ir bagāts mūžs. Alla bijusi pasaules, Eiropas, PSRS čempione akrobātikā. Bijusi uzņēmēja, tagad ir fotomāksliniece. Pašlaik dzīvo Francijā. Mūs iepazīstināja mans uzvārda brālis, uzņēmējs Artūrs Avotiņš. Protams, man kā politikas komentētājam gribējās dzirdēt to, kā viņa vērtē tagadējās mūsu valstu (Francija, Krievija, Latvija) attiecības. Taču Alla bija korekta un toleranta. Viņa nerimti apliecināja savu mīlestību Latvijai, taču negrasījās kādu tiesāt vai pretstatīt. Tā ka – te pamatā ir dzīvesstāsts ar atsevišķām vispārinošām atziņām.

Nesen piedalījos skolām, izglītības sistēmai veltītā diskusijā, no kuras vairākas tēzes vēlos te izcelt. Pirmā – ja jau nerimti tiek apgalvots, ka pie mums Latvijā «nauda seko skolēnam», tad kāpēc šai naudai neseko tāda pedagoģiskā darbība, kura top pielāgota katram skolēnam individuāli? Vērtējot konkrētu praksi, tika sacīts, ka mēs bērniem savā skolā «sniedzām to, veidojām viņus ar to, kas katram no viņiem vislabāk atbilst». Atklāti sakot, Latvijas izglītības sistēmā tās kopumā (!) es šādu «naudas sekošanas» atdevi nesaskatu. Nesaskatu sistēmas vēlmi, tās ieinteresētību katra skolēna tapšanā par laikmetīgu cilvēku visās cilvēka pozitīvās izpausmēs. Veidot personību, kura spēs būt veiksmīga pasaulē.

Apsverot jaunā kultūras ministra Naura Puntuļa publiskās izpausmes, man tomēr šķiet, ka viņš grasās būt tik vien kā «nozares» ministrs. Man ar to nepietiek. Man ar to pietiktu, ja pārējie valdības ministri spētu radīt valstī pietiekamu, aptverošu kultūrpolitikas kontekstu. Viņi to nespēj. Vai varbūt jūs domājat, ka tādas lietiņas kā korupcija, valsts varas izmantošana savtīgos nolūkos, tas, ka teju pusmiljons Latvijas ļaužu ir emigrējuši, nav Latvijas kultūrpolitikas rezultāts? Es pagaidām neko nepārmetu Puntuļa kungam, bet klapes uz viņa acīm man arī negribas redzēt.

Jurists Klementijs Rancāns jau vairāk nekā desmit gadus aizstāv dzīvokļu īpašnieku tiesības. Esmu vairākkārt lūdzis viņa padomu, kad cilvēki man devuši ziņu, ka viņu tiesības šajā jomā tiek ignorētas. Bet nu man ir šaurā bezizeja. Cilvēki no kāda Maskavas forštates nama pastāstīja man par situāciju, kuras dēļ viņi var pat zaudēt savus dzīvokļus.

Pirms vairākām dienām mēs, daži cilvēki, kuri sākuši veidot Latvijas XXI gadsimta vīziju un kuri patlaban meklē šim projektam intelektuālos resursus, apciemojām politiķi, pirmo atjaunotās Latvijas ārlietu ministru, 5., 6., 7., 8. Saeimas deputātu Jāni JURKĀNU. Jurkānu saime pacienāja mūs ar siļķi, biezpienu un kartupeļiem, mēs viņus – ar savām idejām. Protams, es izmantoju izdevību un lūdzu Jāni raksturot Neatkarīgajai to, kas te tagad notiek.

Izlasīju, ka Saskaņas ekslīderis Nils Ušakovs varētu apsvērt startu Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās un atgriezties no Eiropas. Mani tas nesajūsmina. Pirmkārt, Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas tās esošā politiskā spektra kvalitātes dēļ man liekas visai bezjēdzīgas. Dāmas un kungi vēlas nevis labāku galvaspilsētas politiku, bet tik vien kā pārkombinēties. Rīgas domes partijām ir tik vien kā varas ambīcijas, bet nav nekāda perspektīva darbības redzējuma. Pat savstarpējās domes partiju attiecībās tās publiski nekautrējas un laikam taču nemaz nevēlas visai prastu apsaukāšanos aizstāt ar elementāru lietišķību. Ar domnieku statusa cienīgu publisku rīcību. Jo pamats tam, kas tagad izpaužas kā publiska histērija (arī valdībā), ir koleģiāli risināmas lietas. Rīgas domē ir ne tikai politiskā krīze. Tur ir arī politiskā izlaidība.

Gan ar Latvijas Radio, gan LTV kadriem saistītās publikācijās daudz lasīju par kritēriju deficītu medijos un sāku domāt, vai mani apmierina Latvijas mediju (TV, radio, avīzes) telpas kvalitāte principā? Nē, neapmierina. Vai esmu apmierināts pats ar sevi šajā telpā? Nē, neesmu. Tāpēc, ka es arī iekļaujos tajā mediju problēmu kontekstā, kuras te saukšu. Šo problēmu man sakrājās visai daudz. Visas nenosaukšu.

Lai cik ar maza būtu mūsu valsts, tai ir jābūt ar savu stāju, ar savu mugurkaulu. Tai jāprot pozicionēt sevi pasaules telpā. Kā savādāk? Turklāt ir jāizmanto izdevība paust sevi, savu nostāju katrā (!) telpā, katrā kompānijā. Vai tā lielvalstu kompānija, vai tā kompānija, kura mums patīk vai arī galīgi nepatīk. Sirgt ar it kā vēstures noteiktiem mazvērtības kompleksiem un attaisnot savu mazspēju ar tiem šodien ir dikti viegli.

Astotā jūlija rītā, tūlīt pēc Valsts prezidenta Egila Levita uzrunas pie Brīvības pieminekļa, viens no ne tik senajiem Lietuvas prezidenta amata kandidātiem Arvīds Jozaitis atsūtīja man ziņu: «Beidzot Latvijai ir labs prezidents – apsveicu!»

Man ir savādi, pat pretīgi regulāri un jau ilgu laiku lasīt vēstis, ka tieši tajās jomās, kas nosaka tautas kvalitāti, dzīvotspēju un perspektīvu (demogrāfija, izglītība, veselības aizsardzība...), stāvoklis «lieku reizi apliecina kritisko stāvokli nozarē un situācijas pasliktināšanos» (sk. kaut vai NRA 3.07.).

Diemžēl starp pēdējiem Latvijas kultūras ministriem es neredzu cilvēkus, kuri būtu spējuši vai vismaz gribējuši būt kultūrpolitiķi valsts, nācijas, tautas, nevis tik vien kā nozares, ministrijas mērogā. Jā, es nebūt negrasos apstrīdēt, piemēram, Daces Melbārdes spēju savest kārtībā atsevišķas resora lietas, taču par kultūrpolitiķi es viņu neuzskatu.

Izlasījis Dienā (1.07.2019.) interviju ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci, secināju, ka piekrītu, piemēram, Andreja Lucāna (sk. NRA portālu) viedoklim, kurš uzskata, ka VARAM ministrs Juris Pūce ir kārtējā Latvijas katastrofa.

Ak, Rīgas domē meklē mēru... Bet man šķiet, ka tieši Rīgas dome mūsu valstī ir paraugs tā saukto tautas kalpu degradācijai. Jo pašlaik domes vairākuma, gan domes pozīcijas, gan opozīcijas, pašvērtējumā partijiskās vai gauži privātās ambīcijas, manuprāt, acīm redzami valda pār pilsētas politikas vajadzībām. Un tad tiešām rodas problēma – kur meklēt mēru?

Uzskatu, ka šajā Saeimas sasaukumā nav pozīcijas, bet šajā Rīgas domes komplektā – opozīcijas. Tas mani pamatīgi satrauc un pirmām kārtām vedina domāt ne jau par deputātiem, bet par mums – Latvijas pilsoņiem.