Alla Sokolova: Mana vieta allaž bija tur, kur es pati sev to noteicu

Alla Sokolova dzimusi Latvijā. Viņa ir Latvijas pilsone. Viņai ir bagāts mūžs. Alla bijusi pasaules, Eiropas, PSRS čempione akrobātikā. Bijusi uzņēmēja, tagad ir fotomāksliniece. Pašlaik dzīvo Francijā. Mūs iepazīstināja mans uzvārda brālis, uzņēmējs Artūrs Avotiņš. Protams, man kā politikas komentētājam gribējās dzirdēt to, kā viņa vērtē tagadējās mūsu valstu (Francija, Krievija, Latvija) attiecības. Taču Alla bija korekta un toleranta. Viņa nerimti apliecināja savu mīlestību Latvijai, taču negrasījās kādu tiesāt vai pretstatīt. Tā ka – te pamatā ir dzīvesstāsts ar atsevišķām vispārinošām atziņām.

- Alla, pirms sākam vētīt politiku, sakiet dažus vārdus par sevi. Par savu «es».

- Es kopš bērnības biju meitenīte - otrādi. Visur un vienmēr jutos kā baltā vārna. Man patīk visur būt pašai un nelīdzināties nevienam. Es nekad neļaujos straumei, allaž turos pretī tai un tikai tad, kad zūd spēki, taisu mazu atelpu, bet pēc tam atkal - pretī jauniem apvāršņiem. Dzīve man ir - šķēršļu pārvarēšana. Šķēršļu, kurus es pati sev būvēju. Varbūt tās ir tik vien kā vējdzirnavas.

Man vienmēr patika zīmēt, un māte teica, ka piekūst pirkt man albumus, zīmuļus... Taču mans tētis reiz bija vingrotājs. Viņš, kara lidotājs, mācījās Novosibirskā, taču viņu atsūtīja dienēt uz Rīgu. Te viņš iepazinās ar manu mammu, un 1966. gadā piedzimu es. Tētis vienmēr bija par sportu un gribēja mani redzēt kā čempioni. Galu galā - sportā es nonācu, pateicoties savam brālim...

- Jūsu brālis bija PSRS džudistu izlasē.

- Jā. Bet, kā jau visiem bērnībā, viņam gribējās spēlēties sētā ar puikām, taču mamma viņam teica, lai pieskata jaunāko māsiņu. Un viņš atrada izeju! Mēs dzīvojām Pārdaugavā un itin bieži pastaigājāmies Arkādijas parkā. Tuvumā bija klubs Lokomotīve. Brālis mani parādīja trenerei, un viņa mani pieņēma savā grupā. Kamēr es trenējos, viņš varēja bez rūpēm būt ar saviem draugiem. Tāds bija mans sportistes karjeras starts.

- Vai nenožēlojat, ka liktenis ievirzījās tieši tā?

- Ziniet, nav nemaz tik viegli uz to atbildēt. Gan jā, gan nē! Mans raksturs rūdījās, pateicoties tam, ka nodarbojos ar sportu. Taču, cik zināms, lielais sports nevienam nav vairojis veselību. Daudzās traumas arvien atgādina par vētraino sportisko pagātni. Šajā pasaulē par visu ir jāmaksā! Bet, ja pavērst laiku 30 gadus atpakaļ, tad es neatkārtotu šo smago ceļu. Es ietu uz Mākslas akadēmiju un, kas zina, varbūt tagad būtu pazīstama māksliniece, nevis akrobātikas čempione.

Taču - atpakaļceļa nav, un es esmu pateicīga savam akrobātikas trenerim Pāvelam Kapuleram (nopelniem bagātais PSRS treneris, pedagoģijas zinātņu kandidāts). Viņam bija piecpadsmit sportisti, un viņi visi kļuva par starptautiskās klases sporta meistariem. Sešus gadus mēs trenējāmies divas reizes dienā. Latvijas akrobātikas skola bija pazīstama visā pasaulē.

Taču sports reiz beidzas un ir jādzīvo tālāk. Pēc daudzajām traumām es nespēju turpināt sportistes karjeru un arī kļūt par treneri nesanāca. Par tādām kā es mēdz teikt: izgājusi uguni, ūdeni un vara trubas. Man savā dzīvē nācās saskarties ar lielām grūtībām. Pat ar invaliditāti, gandrīz diviem gadiem gulšņāšanas slimnīcās, kad neviens nedeva garantiju, vai es staigāšu...

Bet dzīve man allaž ir devusi vajadzīgos cilvēkus vajadzīgajā laikā. Piemēram, tā es satiku Juriju Žitluhinu. Viņš kopš 1960. gada strādāja par fotokorespondentu Padomju Jaunatnē, Padomju Latvijā un Padomju Sportā. Un pirmos manus sasniegumus sportā avīzēs publicēja tieši viņš. Es viņu apskaudu, jo viņš vienmēr bija valsts norišu centrā, ļoti tuvu emociju, asaru, uzvaru prieka un zaudējumu rūgtuma pārpilnajai sporta pasaulei. Šī lieliskā sporta pasaule ar oderi uz āru! Un tā es paņēmu rokās savu pirmo profesionālo fotoaparātu (pirms tam spēlējos ar ziepju traukiem, bildēju ģimeni un savus suņus). Tāda, lūk, tā «likteņa ironija», ka viņa sieva Gaļina Žitluhina bija mana pirmā sporta vingrošanas trenere, bet viņš kļuva par manu pirmo skolotāju fotojomā. Pavisam nesen mēs atvadījāmies no Jurija. Tas vienmēr sāp, kad mūs pamet tādi cilvēki.

- Alla, pievēršamies jūsu pasaules uztverei. Kāds ir jūsu statuss Francijā? Ar ko jūs tur nodarbojaties?

- Es esmu Francijas rezidente ar Latvijas pilsonību. Jau tikusi Francijā, es nopietni aizrāvos ar fotogrāfiju, un šis hobijs kļuva par manas dzīves jēgu, par manu skatu uz pasauli caur objektīvu. Kļuvusi par Francijas fotogrāfu federācijas biedru, es sāku piedalīties starptautiskajos FIAP konkursos. Un atkal sajutu tādu pašu azartu kā sportā. Ikviens zaudējums jāvērtē kā mācība, no kuras var gūt labumu, vai nu lai dotos tālāk, vai arī lai saliktu spārniņus un padotos. Triju gadu laikā es par dalību konkursos saņēmu 197 balvas, tostarp 102 medaļas.

Es vienmēr esmu uzskatījusi sevi par Latvijas patrioti. Tāda bija mana nostāja kopš bērnības. Pat ja vēl pirms desmit gadiem kāds man būtu jautājis: «Vai tu jelkad spētu aizbraukt, vai tu jelkad spēsi pamest Latviju?», es atbildētu: «Nē, nekad!»

- Bet kur tad tas emigrēšanas suns bija aprakts?

- Šajā dzīvē viss ir sarežģīti un ne vienmēr sanāk tā, kā gribas. Dzīve ir pilna ar negaidītiem pārsteigumiem.

Man bija restorānu bizness. Piecpadsmit gadus Lāčplēša ielā 18 es vadīju olimpisko bāru TE.O! un rīkoju visiem «vēdera svētkus».

Likās - dzīve ir lieliska. Līdz tam laikam, kad sākās krīze. Bet, kad sākās krīze, viss bija tik smagi, ka strādāt kļuva neiespējami. Es darīju visu, lai saglabātu šo biznesu. Pat ieķīlāju bankā savu dzīvokli. Trīs gadus es cīnījos par izdzīvošanu, bet galu galā biju spiesta pārdot savu restorānu par pusvelti.

Bija tā, itin kā zeme zustu zem kājām... Ko darīt? Atbilde - klusums. Mans dēls tolaik jau mācījās un strādāja Londonā. Dažkārt, vai tu to gribi vai negribi, tu nonāc sarežģītas izvēles priekšā. Es izvēlējos pamest dzimteni labākas dzīves meklējumos.

- Bet vai varas politika Latvijā tolaik bija adekvāta situācijai?

- Es negribu vērtēt varu. Man nav tādu tiesību. Varu teikt tikai vienu - tobrīd es jutos ļoti aizvainota. Man šķita, ka ir jābūt kādai uzņēmēju aizsardzības programmai, ka valstij jābūt ieinteresētai, lai tādi cilvēki nepamet valsti, bet darbojas tās labā. Taču - tāda ir dzīve. Izdzīvo stiprākais.

Esmu dzimusi Rīgā, man ir īpaši nopelni, kas gūti, aizstāvot savu valsti starptautiskajā sporta arēnā, un tomēr, lai iegūtu Latvijas pilsonību, man nācās iziet naturalizācijas procesu. Lai arī cilvēkam, kurš dzimis un 40 gadus nodzīvojis vienā valstī, tas ir vismaz pazemojoši. Un jāteic, ka šajā eksāmenā man kājas un rokas trīcēja stiprāk nekā tad, kad uzstājos starptautiskās sacensībās. Bija sajūta, ka uz kārts likta visa dzīve.

- Es zinu vairākus gadījumus, kad Latvijas vara šādā veidā ir atstūmusi daudzus cienījamus, valstij vajadzīgus cilvēkus. Un - ne tikai krievus.

- Taču tobrīd es jutu iekšēju tukšumu. Itin kā vairs nebūtu ko zaudēt. Tādā situācijā atrast savu vietu zem saules izrādījās vienkāršāk, nekā biju domājusi. Es pārdevu savu biznesu un dzīvokli, lai sāktu jaunu dzīvi citā valstī. Protams, tas bija milzīgs risks, jo varēja taču nekas nesanākt. Taču - tas laikam nav stāsts par mani!

- Alla, kādas jums, esot Francijā, patlaban šķiet mūsu savstarpējās (Francija, Krievija, Latvija) attiecības?

- Tas ir provokatīvs jautājums...

- Es tik vien kā gribu zināt jūsu domas. Kāda te provokācija?

- Taču es ne visai gribu atbildēt uz šo jautājumu. Es vienlīdz mīlu Latviju, Franciju un Krieviju. Tas ir tāpat kā jautāt: ko tu vairāk mīli - mammu, tēti vai brāli?!

Visas trīs valstis ir manī vienotas. Esmu krieviete (jo mani vecāki ir krievi un mana dzimtā valoda ir krievu valoda). Bet - esmu dzimusi Latvijā un uzņēmusi sevī Latvijas kultūru. Dzīvoju Francijā, strādāju tur, apgūstu valodu!

Es tik daudz ceļoju un esmu tik polikulturāla, ka jūtos kā planētas Zeme pilsonis. Tas ir labi, ja no ikvienas valsts var gūt tikai pašu labāko. Ticiet man - katrā no manis minētajām valstīm ir daudz brīnišķīga, par ko vērts sajūsmināties.

Taču politiskā situācija pasaulē mani neiepriecina. «Troņu spēles» ir aizgājušas pārāk tālu. Katrai valstij tagad ir sava stratēģija, un katra aizstāv savas intereses, kuras ne vienmēr sakrīt. Žēl, jo allaž esmu bijusi par mieru visā pasaulē! Bet tagad - katrs par sevi. Visi francūži gaida, kad Lepēna nāks pie varas. Visi teic, ka esmu viņai līdzīga. Tas jau nav slikti. Bet - tā ir tikai politika. Jau izsenis franču attieksme pret krieviem bijusi lieliska. Krievu cilvēki vienmēr dievinājuši Latviju. Jūrmala vasarās bijusi iemīļota atpūtas vieta.

Šobrīd Francijas noskaņojums attieksmē pret Latviju ir ļoti pozitīvs. Kad runāju ar francūžiem, kuri apmeklējuši Latviju, man ir ļoti patīkami dzirdēt viņu viedokli. Viņi ir sajūsmā par tīrību (visās šī vārda nozīmēs), par restorānu un pārtikas produktu kvalitāti, par jaunu auto daudzumu uz ceļiem. Un, protams, par mūsu republikas patieso bagātību - skaistām un sakoptām Latvijas sievietēm! Visi uzskata, ka Latvijā dzīvo ļoti pārtikuši cilvēki. Pēdējā laikā tūrisma braucieni uz Baltijas valstīm (Latvija, Lietuva, Igaunija) kļuvuši ļoti populāri.

Tomēr ļaudīm, kuri nav sasnieguši trīsdesmit gadu vecumu, nākas skaidrot, ka Latvija ir daļa no Eiropas Savienības. Daudzi vispār nezina, kur tāda valsts atrodas.

- Un cik organiski jūs pati šajos gados esat iekļāvusies Francijas vidē?

- Man jau ir uzdevuši šādu jautājumu, un zināt, kas ir pats interesantākais? Mana atbilde ik reizi mainās. Atkarībā no laika, ko esmu tur nodzīvojusi. Drīz jau būs astoņi gadi, kopš dzīvoju Francijā, un visu šo laiku var sadalīt atsevišķos posmos. Man tas bija ļoti pārdomāts solis, jo es devos uz Franciju, kad man bija 45 gadi. Es spēju analizēt savas sajūtas saistībā ar tur nodzīvoto laiku. Ļoti liela loma ir valodas prasmei. Manā gadījumā tā bija pati lielākā problēma, jo skolā es mācījos angļu valodu. Taču acīmredzot man dzīvē nekas tik vienkārši nedodas. Pirmo pusgadu, apgūstot valodu, es mēģināju vienkārši orientēties. Viss bija interesanti, tik daudz jauna, nerimts adrenalīna pieplūdums asinīs, neiedomājami spēka un enerģijas uzplūdi. Taču pirmā gada beigās iestājas nogurums no tā, ka tu esi izgājis no komforta zonas un tev ik dienas nākas risināt kaut kādus neiedomājamus uzdevumus, kuri aug kā sēnes pēc lietus. To risināšanai Latvijā nevajadzēja tērēt ne daudz laika, ne spēka, jo, 45 gadus nodzīvojušai, viss jau bija «štokos». Bet sarežģījumu parādīšanās vedina domāt par atgriešanos. Tik daudz bijis bezmiega nakšu un spilvenā izraudātu asaru.

Bet - paiet šis otrais, pats sarežģītākais etaps, pēc kura daudzi atgriežas. Taču tu pēc tam vienā jaukā dienā pamosties un skaidri jūti, ka tu esi mājās! Man tam vajadzēja divus ar pusi gadus. Visdrīzāk tas ir atkarīgs no valodas barjeras. Es nevaru pateikt, cik ātri es sāku runāt franču mēlē. Šajā laikā cilvēkā notiek dzīves, notiek vērtību pārvērtēšana! Es katru gadu lidoju uz Rīgu un katru gadu biju savādāka! Mani draugi brīnījās par manām, ne tikai ārējām, pārmaiņām.

Tu sāc justies vairāk vai mazāk mierīga tad, kad dodies darboties, nemitīgi neborējot sev galvā vajadzīgo franču tekstu. Man tam vajadzēja piecus gadus. Visu laiku no nostalģijas mani glāba nodarbošanās ar fotogrāfiju.

Rīgā es allaž vētraini darbojos un vienmēr biju uzmanības centrā. Francijā pavadīto gadu laikā mans dzīvesveids kļuva askētiskāks un bija tā, ka par manu uzticamo draugu kļuva mans fotoaparāts Canon EOS 5D Mark II. Manī radās spējas dzirdēt sevi, uztvert apkārtējo pasauli citādi, radās īpašs redzējums. Es sāku daudz ceļot. Līdz ar to mainījās mana attieksme pret dzīvi un mentalitāte.

Šobrīd es vairs nevaru pateikt, kura no šīm trim valstīm mani iespaido visvairāk. Man ir komfortabli visur! Tā ir fantastiska sajūta, kad es vienlaikus sāku justies kā mājās Francijā, Latvijā un Krievijā. Es kļuvu garīgi bagātāka, bet vairāku valodu prasme man deva pārliecību dzīvē. Diemžēl cilvēks ir veidots tā, ka sāk atklāt sevī dažādas spējas, tikai izejot no komforta zonas. Palaikam man gribas uzrakstīt grāmatu - Padomi jaunajam imigrantam. Jo visi te sastopas ar vienādām grūtībām un atšķiras tik vien kā adaptācijas ātrums.

Bet, atgriežoties pie jūsu jautājuma, var teikt, ka viss atkarīgs no tā, kā jūs pats sevi pozicionējat. Es līdz šim runāju ar akcentu un pieļauju fonētiskas kļūdas, taču - var komplekšot un justies aizskarts, bet var no akcenta iztaisīt - šarmu!

Manuprāt, tagad pats sarežģītākais ir tās informācijas apstrāde, kuru mēs ik dienas saņemam čupām. Ir ļoti grūti saprast, kur ir patiesība. Informatīvā noslodze ir tik spēcīga, ka smadzenes palaikam pārstāj domāt patstāvīgi. Vienu un to pašu pārraidi var skatīties dažādās valstīs, bet sniegums visur būs dažāds.

Te jums maziņš piemērs par šo tēmu. Ziemas olimpiskās spēles Sočos. Mēs dzīvojam Francijā un, protams, gribam apgūt franču valodu. Visi teic: «Alla, ja gribi apgūt valodu, skaties televīziju franču valodā.» Es nodomāju, ka tā ir lieliska iespēja, labs stimuls skatīties olimpiādi franču valodā. Olimpiskās spēles sākas ar atklāšanu. Apsēdos skatīties... vīna glāze, vīnogas, siers, viss skaisti! Taču jau pēc pusstundas baudu gūstu tikai no laba vīna... Kaut kāda garlaicība, vilšanās. Pēc tam nolēmu skatīties vēlreiz, bet jau krievu televīzijā. Un te sākās - man asaras, man emocijas... Sajūsma. Uz šī emociju viļņa zvanu savai paziņai, kura dzīvo Francijā jau divdesmit gadus. Vīrs viņai francūzis, un viņi skatījās olimpiādes atklāšanu Francijas televīzijā. Es jautāju: «Nu un kā?» Viņa atteica, ka gaidījuši vairāk, kaut kā pietrūcis... Es saku: «Bet tagad paskaties krieviski!» Pēc pāris stundām draudzene man zvana un asarainā balsī teic: «Alla, es raudu... Cik lieliski!»

Viena un tā pati tēma, bet tik dažāda informācijas pasniegšana spēj mainīt pozitīvo uz negatīvo.

- Bet vai tad mums nav jābūt pašiem savām smadzenēm, lai nepakļautos masu mediju uztieptiem stereotipiem?

- Mums visbiežāk tiek uztiepta informācija, kura izdevīga tās valsts politikai, kura aptver vairākumu klausītāju. Tas ir pats lielākais mūsu laika sarežģījums.

- Un kāds tad te sanāk kopsaucējs?

- Es te nevaru un negribu neko vispārināt. Kamēr valstu politiskie uzskati netaps saskaņoti, pastāvēs informatīvā cīņa.

- Jūs Francijā esat veiksmīga fotomāksliniece. Bet vai pastāv kāda hipotētiska iespēja, lai jūs atgrieztos Latvijā?

- Godīgi? Es visiem francūžiem allaž iesaku: «Ja gribat labi atpūsties, garšīgi un nedārgi paēst, apmeklējiet Rīgu. Ja pasaulē ir paradīze, tad tā ir Latvija.» Es arvien esmu Latvijas patriote. Taču dzīvoju Francijā un pagaidām atgriezties netaisos.

- Tātad - jo tālāk, jo labāk?

- Nē, es uzskatu, ka attālums te nav svarīgs. Man šķiet, ka dažas vērtības īpaši spēcīgi top jūtamas tieši tālumā no dzimtenes. Es esmu kā Marks Šagāls, kurš dzīvoja un radīja Francijā, bet ļoti mīlēja savu dzimteni un savu sievu.

- Manuprāt, savā ziņā jūsu aizbraukšana ir tāda kā ilustrācija daudzu citu emigrācijai. Vai ne?

- Es pieņēmu šo lēmumu tikai bezizejas dēļ. Man nedeva izvēles iespējas un nebija ko zaudēt. Lai arī man bija bailes sākt dzīvi no nulles svešā valstī, nezinot valodu. Jo arī man kā visiem patīk dzīvot tur, kur jūtos komfortabli.

Tas ir tāpat kā ar bērnu - deva biezputru, bet kad sāka dot konfektes, tad viņš biezputru vairs negribēja. Mans raksturs neparedz atpakaļgaitu. Es varu iet tikai uz priekšu.

Mana vieta allaž bijusi tur, kur es pati sev to noteicu.