Antons Rancāns: Skolēnu visatļautība strauji pieaugusi

 
Antons Rancāns: «Tieši neatkarīgās Latvijas radīto likumu ietekmē skolēnu visatļautība strauji pieaugusi, bet skolotāju iespēja kontrolēt mācību procesu samazinājusies.» ©Andrejs Terentjevs/F64 Photo Agency

Koktēlnieks un Lūcijas Rancānes Makašānu amatu vidusskolas pasniedzējs ir ļoti pieredzējis un daudzpusīgs skolotājs. Šajā ciemā dzīvoja mani radi, un man visai daudzus gadus bija iespēja gan vērot skolu, gan diskutēt ar Rancānu ģimeni. Es domāju, ka tagadējā skolas direktore, Lūcijas un Antona meita, gleznotāja Gundega Rancāne godam turpina vecāku iesākto. Skolā ir labs skolotāju kolektīvs, un skolu es subjektīvi uzskatu par izcilu. Bet šajā intervijā es pamatā gribēju zināt Antona domas par skolotāja un skolēnu attiecībām šodien.

- Tātad - saki man, kas šodien nosaka reālo skolas vidi, attiecības tajā? Es tā jautāju arī tāpēc, ka valsts izglītības politikā man personiski šo attiecību perfekta, profesionāla definīcija nav nolasāma.

- Nepateikšu neko jaunu - gan dzīves pieredzi, gan paradumus, kā labos, tā sliktos, bērni iegūst no saviem vecākiem. Tādēļ skolotājs, ikdienā darbojoties ar saviem audzēkņiem, spiests domāt par viņu tēviem (ja tādi ir) un mātēm, kuru dzīves uztveri viņu bērni atnes uz skolu. Tā kā mana skolotāja pieredze nu jau pārsniegusi pusi gadu simta, atļaušos būt atklāts un pastāstīt vairākus spilgtus gadījumus no manas pedagoģiskās pieredzes. Te gan jāpiezīmē, ka tieši neatkarīgās Latvijas radīto likumu ietekmē skolnieku visatļautība strauji pieaugusi, bet skolotāju iespēja kontrolēt mācību procesu samazinājusies.

Maza nianse: man ir iespēja redzēt skolniekus krietni lielāku diennakts daļu nekā vairumam skolotāju, jo dzīvojam skolas teritorijā un gadās, ka problēmas jārisina pat nakts laikā.

- Labi, stāsti par savu konkrēto pieredzi.

- Pirmā epizode. Ir ziema, ir jau ap desmitiem vakarā, kad pie durvīm klauvē pagalam izbijusies kaimiņiene, kuras meita mācās vienpadsmitajā klasē. Viņa raudādama lūdz nekavējoši palīdzēt, jo kādi piedzērušies dauzoņas lauž durvis un draud izsist logus, ja viņas meita neiznāks pie viņiem ārā. Meitene, protams, negrasās izpildīt «pielūdzēju» prasības, lai gan vienu viņa pazīst - tas ir kāds 9. klases skolnieks, kuru pavada draugs gados virs divdesmit. Kad pamatīgi aizbultētas ārdurvis, māte izlien pa logu sētas pusē un skrien pie skolas direktores meklēt glābiņu. Direktore, protams, zvana policistiem, bet tie, protams, nesteidzas.

Toties es, sazvanījis skolas kopmītnē dzīvojošos vienpadsmitās un divpadsmitās klases aktīvākos audzēkņus un apskaidrojis, kas jādara, pats dodos glābt apdraudētās kaimiņienes. Piegājis mājai, pie durvīm redzu divus stāvus. Abi darbojas ap loga slēģiem, kas atrodas durvju tuvumā. Mazākais, pamanījis mani, nozūd, bet lielākais agresīvi stājas pretī. Es sagrābju viņu no mugurpuses aiz apkakles un pūlos virzīt uz ceļa pusi. Ir tumsa. Pēkšņi atskan blīkšķis un man gar acīm nozib liesmas. Dzirdu: «Na, bļadj, polučaj!» Es, protams, apjucis viņu atlaižu un, pārvilcis ar roku pār vaigu, sajūtu asinis.

Labi, ka manis izsauktie audzēkņi jau paspējuši ierasties un bariņā aizturējuši abus krietni iereibušos huligānus. Kopā aizvedam viņus uz skolotāju istabu un gaidām policiju. Man par laimi, šāviens, ko raidījis manā virzienā vecākais no abiem, ievainojis tikai kreiso ausi. Apmēram pēc stundas atbrauc arī policija, it kā kaut ko dara, pat mājas tuvumā meklē šaujamieroci, bet šāvējs ir lielīgi pārliecināts: «Neatradīs!» Vai viņš paspēja iemest to akā? Katrā gadījumā policisti tiešām neko neatrada (vai arī necentās meklēt), un šī lieta tika veiksmīgi noklusināta, jo izrādījās, ka devītās klases skolnieka onkulis ir policists, tādēļ manu ievainoto ausi izskaidroja ar neuzmanīgu spraukšanos cauri apstādījumiem, uzskatot, ka šāviens ir tikai mana izdoma. (!) (Citos gadījumos pārbaudītu šaujampulvera esamību uz mana vaiga un arī uz šāvēja rokām.)

Otrā epizode. Te būs nākamais piemērs no dzīves, kas parāda, cik perversi darbojas likums par bērnu tiesībām. Savu sāpi par to man izsūdzēja tuva paziņa. Viņai ir divi pusauga dēli un viena meita, kura jau pelna iztiku ārzemēs. Vecākajam no dēliem jau ir sešpadsmit, un skaidrs, ka viņam parādījušās gan primārās, gan sekundārās dzimuma pazīmes, kuras viņš apliecina ar nakts uzdzīvēm, tādēļ dienā guļ, kamēr māte skrien klupdama, lai paspētu aptecēt mājas soli un laikus ierasties darbā. Gribēdama vēl bērniem sagatavot brokastis, māte gulošajam saka: «Celies, dēliņ, atnes malku, lai varu pagatavot ēdienu!» Uz to paģirainais guļava, zīmīgi paberzējis īkšķi pret rādītājpirkstu, saka: «Money… money

Normāli būtu šo nekauņu atstāt bez brokastīm, bet māte zina no pieredzes, ka dēls piezvanīs pa tā saukto uzticības tālruni un pasūdzēsies, ka tiek pārkāptas viņa (bērna!) tiesības. Atbilstošā inspekcija nekavēsies ar represijām, jo arī viņiem jāattaisno sava eksistence.

Tajā pašā laikā ne speciālistiem bērnu tiesību aizsardzības jomā, ne policistiem nav vēlēšanās palīdzēt tādos gadījumos, kad vecāku alkoholisma dēļ bērni ir neaizsargāti, neaprūpēti un nepieskatīti. Atmiņā gadījums, kad pirmo klašu audzēknes māte nāca pie skolas direktores lūgt kādu eiro alkoholam un atteikuma gadījumā draudēja no slāpēm nomirt turpat pie durvīm. Toties tā sauktais tēvs bija uzstājīgāks - krietni iereibis ienāca klasē, kur direktore vadīja stundu, apsēdās pie skolotāja galda un pieprasīja atnest pudeli degvīna.

Vēl aplamāka šķiet kādas pusaugu dēla mātes rīcība. Viņas mīlulis bija beidzis devīto klasi. Acīmredzot šim notikumam par godu muterīte bija nopirkusi auto un apsēdinājusi pie stūres knapi sešpadsmit gadus sasniegušo dēlu, lai tas ierastos izlaidumā (mākas apieties ar spēkratu pašai nav nekādas). Kad jautāju, vai viņa nebaidās, ka dēlēns izraisīs avāriju, sieviete savā pārākuma apziņā vīzdegunīgi attrauca: «Kas gan var notikt, ja es sēžu viņam blakus?»

Ko šādā situācijā darīt skolas direktoram? Gudrie ierēdņi no Izglītības un zinātnes ministrijas teiks: «Zvaniet policijai!» Viņi laikam dzīvo mākoņos, jo nezina, ka policija nebrauks, kamēr nekas nebūs noticis. Un sodīt pusaudzi, kurš sēž stāvošā auto, nav nekāda pamata. Tādēļ skolas direktoram atliek tikai cerēt, ka nekas ļauns šoreiz negadīsies, vai arī paklusām lūgt Dievu, jo valsts likumdošana šajā gadījumā bērna vecākiem neuzliek nekādu atbildību. Izrādās, ka par visām vecāku pieļautajām kļūdām bērnu audzināšanā beigās jāatbild tikai skolotājam.

- Bet - tu neesi nemaz tik daudz vecāks par mani. Mēs faktiski pieredzējām vienu un to pašu laiku. Kāda bija tava pieredze?

- Piemērs no manas bērnības. Bez tēva paliku septiņu gadu vecumā. Kad tēvs bija apglabāts, pie manis pienāca tēva brālēns un aicināja aiziet uz tuvējo mežiņu. Pievedis mani pie kādas izgāztas egles sakņu mudžekļa, viņš parādīja, kur tēvs bija noslēpis savus ieročus. Slēptuvē atradās angļu karabīne no Latvijas brīvvalsts laikiem, vācu šautene un Mosina sistēmas krievu karabīne. Visu šo bagātību onkulis nodeva manā rīcībā, jo es viņa uztverē biju mantinieks, neskatoties uz to, ka man bija tikai septiņi gadi un seši mēneši. Un es to uztvēru ar pilnu atbildību, ka par to neviens nedrīkst zināt, ka šaujamierocis var nest nāvi, ja ar to rīkojas neuzmanīgi. Reizēm es viens pats uzmeklēju šo slēptuvi, paklusām mācījos izjaukt un salikt gan vienu, gan otru, gan trešo šauteni, un man prātā nenāca ar to plātīties vienaudžiem un mēģināt pierādīt ar to savu pārākumu, jo manī bija no mazotnes ieaudzināta atbildība un cieņa pret līdzcilvēkiem, kurus es nevarēju pievilt.

Un tagad es iedomājos - kā mūsdienās bērni rīkotos manā vietā? Man bail pat iedomāties, kā, šodien nokļuvuši pie ieročiem, rīkotos liela daļa no bērnu vecākiem, nerunājot nemaz par niem, jo dzīve kļuvusi tik nestabila, ka Latvijas ļaudis sākuši viens otru neieredzēt. Domāju, ka cilvēki ņem piemēru jeb mācās no politiķiem, no ministriem, deputātiem un pašvaldību ierēdņiem, kuri savā alkatībā gatavi pārkost rīkli viens otram. Un es jūtu, ka skolnieki netic tam, ko sola Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi. Labi, ka viņi nezina vēsturi par to, kā Hruščovs solīja uzcelt komunismu, bet Brežņevs atklāja, ka ekonomikai jābūt ekonomiskai. Šodien Izglītības ministrijas mantra ir kompetencē balstīta izglītība. Tādēļ man gribētos šiem švaukstiem vaicāt - ar ko bicycle labāks par divriteni?

- Jā, tu esi diezgan pamatīgi pētījis arī pēckara pretošanās kustības, mežabrāļu, nacionālo partizānu gaitas Latgalē. Mans tēvs Matīss Seipulnieks arī bija tā laika mežabrālis. Saki kādu vārdu par viņiem.

- Piemēram, Antoņina Brasla savu atmiņu intervijās NMV stāstījusi, ka kopā ar vīru Kazimiru dzīvojuši pie Staņislava Jurāna Meikulānu sādžā visus trīs partizānu gaitās pavadītos gadus.

Pieļaujot, ka Antoņina Brasla (tajā laikā ar uzvārdu Rižais), stāstot par saviem tā laika piedzīvojumiem, nedaudz pārspīlējusi, tomēr divus gadus abi kopā ar Kazimiru tur tiešām dzīvojuši kā Dieva ausī.

Pārbaudot šo dzīves posmu, ilgi meklēju vecāka gadagājuma cilvēkus, kuri būtu dzīvojuši tajā laikā Meikulānu sādžā. Diemžēl no 14 zemnieku saimniecībām, kas darbojās pēckara periodā, mūsdienu Meikulānos izdevās atrast tikai vienu. Par laimi, šīs sādžas vienīgais iedzīvotājs, kuru pilnā mērā var nosaukt par pēdējo mohikāni, kurš šajā saulē nostaigājis jau 84 ziemas un vasaras, pavasarus un rudeņus ieskaitot, ne tikai labi atcerējās tā laika notikumus, bet izrādījās, ka mūs interesējošā Kazimira Braslas labvēļa Staņislava Jurāna sieva bijusi Jezupa tante, proti, tēva māsa Jezupata. Tas nozīmē, ka Jezups Urtāns, bērnībā bieži iegriežoties savas radinieces mājās, nacionālos partizānus ne tikai skatīja vaigā, bet arī zināja vārdā un uzvārdā, jo viņi nāca no kaimiņu sādžas - Rancāniem. Viņš atcerējās, ka no Rancāniem Jurāna mājās bieži iegriezušies Latgales vanagu pārstāvji Antons un Eduards Ludborži (Toņuks un Edjuks), kā arī Jerumāni Staņislavs un Aleksandrs. (Der aizdomāties, kas viņus vilka šurp? Vai varēja būt 18-20 gadus veciem jaunekļiem kādas kopīgas intereses ar pusmūža vīru? Pat Jurāna meita Agate bija vecāka par katru no Latgales vanagiem.) Protams, Kazimiru Braslu, kuru Jezups atcerējās ar segvārdu Kronbergs, un viņa klātgulētāju Antoņinu («tā no Krišāniem») viņš ievēroja īpaši, jo abi uzturējās Staņislava Jurāna rijā un šķūnī ilgstoši.

Bet vēlāk, kad minētais pāris atgriezās Rēzeknē no ieslodzījuma, Jezupu izbrīnīja fakts, ka Kazimirs Brasla kopā ar savu Antoņinu apmetās uz dzīvi viņa māsīcas, proti, Staņislava Jurāna meitas Agates, jaunuzceltajā mājā Jaunprojekta ielā 11. Vēl vairāk Jezupu Urtānu pārsteidza tas, ka bijušais nacionālais partizāns, kurš padomju varas ieskatā bija bandīts, atgriezies Rēzeknē, ieņēma kokapstrādes kombinātā vecākā meistara amatu un viņa pakļautībā nonāca visu piecu cehu meistari. Arī tagad, pēc mūžībā aizgājušiem sešiem gadu desmitiem, sirmais Jezups Urtāns, vienatnē vadot savas dienas un atceroties pagājušā gadu simta piecdesmitos un sešdesmitos, vēl arvien nespēj izskaidrot, kas viņa tēva māsas vīram lika gadiem ilgi uzturēt savās mājās nacionālos partizānus. Visiem taču zināms, ka par šādu rīcību tiesāja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, bet Staņislavam Jurānam kā par brīnumu padomju tiesībsargājošās iestādes nekādas pretenzijas neizvirzīja. Arī meita Agate bez kādiem sarežģījumiem varēja iegūt izglītību un vēlāk strādāt par skolotāju vietējā skolā. Jezups Urtāns atceras, ka viņa māsīca Agate, veiksmīgi apprecējusies ar Mežvidu veikala vadītāju, drīz vien pārcēlās uz Rēzekni un sešdesmito gadu sākumā Jaunprojekta ielā pāris simtu metru attālumā no Sarkanās baznīcas uzbūvēja māju (no kurienes nauda?).

Kad 1964. gadā Kazimirs Brasla no Taišetas atgriezās Rēzeknē, Staņislava Jurāna meita Agate ne tikai pieņēma šos padomju varas ienaidniekus savā mājā, bet pat oficiāli pierakstīja, aizpildot speciālu pieraksta anketu un nododot to Rēzeknes pilsētas iekšlietu daļas pasu galdā - tāda bija kārtība. Jezups nemaz nav tik naivs, lai nesaprastu, ka pragmatiski noskaņotā māsīca bija pārliecināta - pieņemot savā mājā Braslu pāri, ne ar ko neriskē, jo šī rīcība notika ar visuvarenās drošības komitejas akceptu. To savās atmiņās NMV intervijās minējusi arī Antoņina Brasla.

Man šķiet, ka ir interesanti izzināt tautas vēsturi un izprast to, kāpēc līdzīgos apstākļos viens cilvēks cīnījās par neatkarīgu Latviju, bet otrs viņam blakus darīja gluži pretējo. Mani interesē arī apstākļi, kuri vienu izveidoja par savas dzimtenes patriotu, bet otru - par nodevēju. Un manis pētīto nacionālo partizānu gadījumā viss sākās bērnībā. Ja vienam jau no mazotnes mājās ieaudzināja cieņu un mīlestību pret dzimto zemi un atbildību par līdzcilvēkiem, tad cits ģimenē izjuta nevērību un mācījās gūt kailu pašlabumu. Naivi būtu domāt, ka abos gadījumos rezultāts būs vienāds.

 

Abonē