arrow_downwardViktors Avotiņš / Autori

Par ko vēl lai pēc Jāņiem raksta, ja ne par malku. Elita (Veidemane) nupat jau publicēja (NRA, 10.06.2019.) ļoti sakarīgu tekstu par kārtējo varas aprobežotības un stulbuma izpausmi – veicināt malkas izmantošanas ierobežošanu tāpat vien, bez kāda nopietna, salīdzinoša pamatojuma. Šāda līmeņa «idejas» Latvijā parādās un nonāk lēmējvaras apritē jau tik bieži, ka jāsāk domāt – kāds te apzināti tiecas degradēt Latvijas varu, lieluma, lielu darbu vietā piedāvājot tērēšanos sīkumos. Tāpēc es te vēlos Elitas tēmu nedaudz izvērst un arī nedaudz, teiksim, sentimentalizēt.

Psihologs, ekonomikas maģistrs, filozofs Igors ZLOTŅIKOVS ir beidzis Maskavas universitātes psiholoģijas fakultāti. Viņš dibinājis Baltijas stratēģisko pētījumu un inovāciju institūtu. Savulaik bijis Maskavas metodoloģiskā pulciņa dibinātāja Georgija Ščedrovicka skolnieks. Tur pulcējās labākie padomju laika filozofi. Latvijā viņš ir starp tiem cilvēkiem, kuri spēj domāt patstāvīgi. Viņa uzskati palaikam var šķist pat nepieņemami (- vēstures mērogā Latvija ir vēl bērns; -valsts iedzīvotājiem laiks atsacīties no domas, ka visās nelaimēs vainojama valsts; - nacionālo valstu laiks ir pagājis...). Bet – ja mēs Igoram nepiekrītam, tad mums savā domāšanā un argumentācijā jāspēj būt par viņu pārākiem. Šajā intervijā mēs pamatā runājam par norisēm visai plašā kontekstā.

Gribu runāt gan ar tiem skolotājiem, kuri atbalsta tā saucamo (mans uzskats) skolu reformu, gan ar tiem, kuri to noraida. Jo uzskatu, ka šai reformai arvien nav pienācīga valstiska, profesionāla pamatojuma. Paskaidroju, kāpēc.

Mani, maigi sakot, izbrīna Latvijas mediju un politisko organizāciju, teiksim, mīlīgā attieksme pret Eiropas Parlamenta vēlēšanu organizācijas kvalitāti Latvijā un šo vēlēšanu rezultātu visā Eiropas Savienības telpā.

Mani, maigi sakot, izbrīna Latvijas mediju un politisko organizāciju, teiksim, mīlīgā attieksme pret Eiropas Parlamenta vēlēšanu organizācijas kvalitāti Latvijā un šo vēlēšanu rezultātu visā Eiropas Savienības telpā.

Jurists un politologs, Valsts prezidenta amata kandidāts, Eiropas Savienības tiesas tiesnesis nesen nāca klajā (sk. NRA, 16.05.2019.) ar savu valsts vīziju. Intervijā pamatā gribējās zināt, kā Levita kungs grasās projicēt savu vīziju uz sabiedrību, jo arī plaisas mazināšanu starp varu un tautu viņš sauc par vienu no saviem uzdevumiem.

Bijušais Rīgas rajona lauku attīstības biedrības padomes priekšsēdētājs, tagad – padomes loceklis Verners BĒRZIŅŠ pauž Neatkarīgajai savu viedokli par pašvaldību reformu, raksturo to, ko devusi Allažu pagasta pievienošana Siguldai, un to, kādai šajā kontekstā būtu jāizskatās Pierīgai.

Ja man jāizvēlas starp izvirzītajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem, es noteikti dodu priekšroku Egilam Levitam. Un, ja dažs labs tagad ierunājas par morāli, tad man šķiet, ka tieši viņa profesionālisms būs tas, kurš neļaus Egilam, ja viņu izraudzīs par Valsts prezidentu, būt amorālam. Esmu vērojis šīs morāles un profesionālisma attiecības cilvēkos, un parasti (ne vienmēr) tās mani ir iepriecinājušas.

Atklāti sakot, man subjektīvi nav lāgā saprotama tā saucamā Trauksmes celšanas likuma, kurš stājās spēkā pirmajā maijā, vajadzība, un es to uzskatu pat par savā ziņā amorālu. Jo – vai tad mūsu iekārtā, mūsu valstī visai tās telpai nav pašsaprotami (!) jābūt taisnīguma, taisnības uzturēšanas telpai? Vai tad varai mūsu valstī nav pašsaprotami (!) jāreaģē uz katru cilvēku vēsti par netaisnību, nejēdzību, nelikumību? Vai tad katrs likums te nepastāv tāpēc, lai sev noteiktos kompetences ietvaros iedibinātu taisnīgumu? Kāpēc gan šis aptverošais varas reaģēšanas pienākums ir jāreglamentē ar kaut kādu atsevišķu tiesību aktu, ja tam pašsaprotami (!) būtu jāattiecas uz visu tiesību telpu? Lūk, tas man nav saprotams.

Pat latviski ir iznākušas vairākas un pat pašu latviešu (P. F. Drukers, T. Piketī, A. Klauss, St. Keišs, A. Kazinovskis, M. Pūķis...) gan valsts, gan vietējās pārvaldes optimālai un maksimāli efektīvai organizācijai šādā vai tādā pavērsienā veltītas grāmatas.

Badastreiks pie Ministru kabineta ēkas turpinās. Esmu saticies un runājies ar visiem, kas līdz šim (4.05.) streikojuši. Un tikšos arī ar nākamajiem, divi no kuriem ir jau zināmi. Jo es uzskatu, ka mans profesionāls pienākums ir zināt iespējami plašu mūsu sabiedrībā pastāvošo uzskatu spektru.

Ekonomikas zinātņu doktore, LZA akadēmiķe, Ekonomikas prognožu centra valdes locekle Raita KARNĪTE sarunājas ar Neatkarīgo par mūsu nācijas tautsaimniecisko potenciālu un apstākļiem, kas to traucē spēcināt.

Marina Kosteņecka ir Latvijas publiciste, rakstniece, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece. Marina ir krievu cilvēks, kurš savā dzīvē daudz ko pieredzējis.

25. aprīlī Latvijas Republikas Augstākajā tiesā notika, manuprāt, saturīga mediju diena. Notikuma saturu NRA (26.04.) perfekti izklāstījis kolēģis Imants Vīksne. Bet arī man kā komentētājam gribas izcelties un sistēmas juristu sniegto itin kā grodo amata arhitektūras ainu vērtēt no tās pilsoniskās efektivitātes un cilvēku uztveres viedokļa. Piemēram, es uzskatu, ka par likuma un taisnīguma attiecībām Latvijā joprojām daudz jādomā.

Atvaļinātais brigādes ģenerālis, bijušais NBS Apvienotā štāba priekšnieks, habilitētais inženierzinātņu doktors, profesors Kārlis KRĒSLIŅŠ, kurš startē uz Eiropas Parlamentu no Nacionālās apvienības, intervijā Neatkarīgajai vērtē Latvijas politiku un pauž vairākas principiālas, arī visnotaļ diskutējamas domas.

Šī intervija galvenokārt veltīta vīriešiem, viņu veselības stāvoklim. Jo aprunāties ar ārsti radioloģi – diagnostiķi Aiju MEDNI mani rosināja tieši vīrieši, kuri ar viņu tikušies.

Es Egilu Levitu pazīstu jau visai sen. Uzskatu, ka viņš manu domāšanu ir darījis krietni kvalitatīvāku un organizētāku. Esošajā Latvijas situācijā (uzsveru – esošajā situācijā) es viņam novēlu Latvijas Valsts prezidenta amatu ar visām tām problēmām un grūtumiem, ko viņam nāksies šajā amatā sastapt. «Valsts prezidents ir tā amatpersona, tā institūcija valstī, kas skatās uz valsti kopumā un mēģina ar savu autoritāti (un tikai autoritāti, jo varas instrumentu viņam nav) piekoriģēt vienu vai otru attīstību, kura nav savienojama viņa izpratnē ar valsts kopējo labumu.» (E. Levits.)

Laikā, kad nemainīgais tik izteikti piekāpjas mainīgajam (skat – pat Eiropas kopdzīves un arī – atsevišķas Latvijas sabiedrības kopdzīves uztverē), vietā pajautāt – vai mēs maz vairs jūtam tuvību, piemēram, starp vārdiem «ciest» un «svinēt Lieldienas».

Divpadsmitajā aprīlī Eiropas Komisijas mājā klausījos biedrības Latvijas formula 2050 kopā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā rīkoto zinātnieku, uzņēmēju un politiķu diskusiju Investīciju vadlīnijas Eiropā un Latvijā.

Svētā Pētera baznīcu pēc Otrā pasaules kara no pilnīgām drupām atjaunoja nevis kāda atsevišķa konfesija vai partija, bet tauta. Laikam tāpēc es arvien nesaprotu, kādēļ periodiski par galveno top šīs baznīcas kā mantas, nevis tās dievišķā un kultūras satura iespējamas pilnības problēma.

Kardiologs, medicīnas doktors, akadēmiķis Andrejs ĒRGLIS un arhitekts, bijušais Jūrmalas pilsētas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks pilsētas attīstības, zemes un nekustamo īpašumu jautājumos Uģis ŠĒNBERGS runā ar Neatkarīgo par idejām tuvākajai Latvijas simtgadei. Kā attīstības piemēru viņi min gan Zinātņu akadēmijas ēkas apkaimes izvērsumu, gan arī veselības aizsardzības uztveri paplašinātā kontekstā.

Mani satrauca Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktores Gundegas Rancānes (sk. NRA portāls) rakstītais, ka skolās bieži vērojama oficiālajam uzskatam pretēja aina – «skolās, kur jau šobrīd ir 30 un vairāk skolēnu klasē, aizvien pieaug tādu izglītojamo skaits, kuri nespēj apgūt mācību saturu.