Jo neizglītotāka tauta, jo vieglāk vadāma
Gribu runāt gan ar tiem skolotājiem, kuri atbalsta tā saucamo (mans uzskats) skolu reformu, gan ar tiem, kuri to noraida. Jo uzskatu, ka šai reformai arvien nav pienācīga valstiska, profesionāla pamatojuma. Paskaidroju, kāpēc.
Pirmkārt - man ir kategoriski nepieņemams tāds Latvijas izpildvaras uzturēts izglītības politikas koncepts, kura pamatā ir tikai un vienīgi birokrātiski ekonomisks aprēķins. Visiem pārējiem cēlajiem mērķiem te jātop šim aprēķinam pakārtotiem. Bet, ja tā, tad, teiksim, mans mazbērns nekādā mērā nevar cerēt, ka izglītības sistēmai kā tādai rūpēs viņa dzīves spēka un patības attīstība. Viņam atliek paļauties vien uz to, ka laimēsies ar skolotājiem. Jo - vai tad izglītības politikas mērķis visur pasaulē nav konkurētspējīga jaunā paaudze, kura zina, kā gādāt labu nākotni arī saviem bērniem un bērnubērniem? Bet šobrīd man šķiet, ka pat izglītības ministre Ilga Šuplinska (sk. NRA 5.06, 11.06.) redz tikai šos naudas apsvērumus.
Otrkārt, nav ko padarīt par pašvaldību vainu pašas izpildvaras sistēmiski, programmatiski nepadarītos darbus. Pašvaldības esot «bieži pārvērtušas skolas par sociālo funkciju pildītājām». Es pagaidām uzskatu, ka skolas šādā statusā pamatā ir novedusi pašas ministrijas politika (gan muļļāšanās ar skolotāju algām un slodzēm; gan skolu redukcijas izteiktā šaurpierība, lineārisms; gan tik vien kā direktīva muldēšana par visu skolu pāreju uz latviešu valodu, nespējot laikus, profesionāli un pietiekamā skaitā sagatavot ne šai akcijai vajadzīgos speciālistus, ne arī auditorijai atbilstošas mācību grāmatas..).
Tie skolotāji, kurus te citēšu, neliedza man saukt viņus vārdā. Bet - tā kā man jo bieži nācies dzirdēt, ka skolotāji, kuri atļāvušies domāt paši, tikuši šā vai tā pazemoti, bet es te savas (!) gribas pamatojumam izvēlējos ne tos maigākos viedokļus, šajā tekstā būs vien citāti. Vērtējiet paši. Vēlams - pēc būtības.
Tātad... «Latvijā (..) bēdīgi slaveno IZM virzīto skolu finansēšanas modeli - nauda seko skolēnam - it kā aicina apspriest, «virtuāli modelēt»... Tajā pašā laikā medijos parādās paziņojumi, kas liek nojaust, ka viss jau izlemts un neapstrīdams. IZM darbinieki par minēto reformu pauž: «(..) Tas mazinās izglītības pieejamību, taču palielinās izglītības piedāvājumu...» (Delfi, 24.04.2009.). (..) No izglītības pārvaldēm skolas saņem šādas vēstules: «Tas, ka modelis «Nauda seko skolēnam» tiks ieviests, vairs nerada šaubu. (..) Tā kā naudas summa mums nav precīzi vēl zināma, lūdzu, visu rēķiniet pedagogu likmēs (..).» Proti, neraugoties uz daudziem sabiedrības un nozares ekspertu iebildumiem, jaunā finansēšanas modeļa ieviešana jau uzsākta. Lūk, sociālais dialogs!
Un, tiešām, «kāpēc šī nauda, kas tagad it kā sekos skolēnam, tik un tā tiek rēķināta pedagogu likmēs? Ir jāļauj pašvaldībai un skolai kopā izlemt, cik un kādas klases saglabāt, piemērojot dažādus koeficientus - 0,1; 0,2; vai 0,5 - atkarībā no klases piepildījuma, jo daudzi skolotāji ir gatavi strādāt arī par daudz mazāku samaksu».
Vēl - IZM, šķiet, jau ne reizi vien brīdinājusi, ka līdz 1. septembrim darbu zaudēs 6000 līdz 15 000 skolotāju, un piebildusi, ka tā prasa naudas aizdevēji. Turklāt man raksta, ka dažviet «direktori jau mudina savus pedagogus parakstīt dokumentu, ka viņi ir informēti un necels pretenzijas, ja pēc vasaras atvaļinājuma vairs nebūs darba». Un kā gan tiks sodīti vecāki, kuri nelaidīs savus mīluļus uz tāliem internātiem? Tiešām jādomā par to, ka ir atpakaļ kolhozu laika demokrātija un brīvprātība. Jo savlaicīga atbilstošas infrastruktūras nodrošinājuma (visplašākajā kontekstā) vietā sākas vecāku un pedagogu pierunāšanas kampaņas.
Viens no jautājumiem, kas man tāpat kā daudziem šķiet šajā jomā bezmaz svarīgākais, ir: «kāpēc un vai Latvijā ir svarīgi saglabāt lauku skolas?» «No valstsvīru izvairīšanās sarunāties var nojaust tikai vienu - jo mazāk cilvēku, jo mazāk problēmu. Jo neizglītotāka tauta, jo vieglāk vadāma.» «Latvijā valsts līmenī katras darbības sākums un beigas ir tikai nauda. Neviens cits ieguvums vai zaudējums nav svarīgs. Pat bērni un jaunieši jau ir labi ielāgojuši, ka visu var pārdot, ka konkurētspēja ir saistīta ar sevis pārdošanu. Dzīves piemēri viņiem rāda, ka var pārdot gan miesu, gan sirdsapziņu, gan principus, gan Tēvzemi un ideālus, gan tēvu un māti. Daudz jau arī ir pārdots - tūkstošiem hektāru Latgales kalnu un mežu, kur nenotiek nekāda saimnieciska darbība, pieder nekustamo īpašumu spekulantiem. Pēc pāris gadiem viņu rokās droši vien nonāks arī aizslēgto skolu ēkas un zemes.»
To, kā viss minētais skar pašu skolu, tās vidi, ikdienu un būtību, lūgšu teikt pašiem skolotājiem.