Igors Zlotņikovs: Vēsture sakustējusies

 
Divas iespējas. Igors Zlotņikovs: “Latvijai ir divas iespējas – vai nu palikt Eiropas pažobelē, vai arī kļūt par jaunās Eirāzijas priekšposteni, kurā ietilptu gan Ķīna, gan Kazahija, gan Uzbekija...” ©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Psihologs, ekonomikas maģistrs, filozofs Igors ZLOTŅIKOVS ir beidzis Maskavas universitātes psiholoģijas fakultāti. Viņš dibinājis Baltijas stratēģisko pētījumu un inovāciju institūtu. Savulaik bijis Maskavas metodoloģiskā pulciņa dibinātāja Georgija Ščedrovicka skolnieks. Tur pulcējās labākie padomju laika filozofi. Latvijā viņš ir starp tiem cilvēkiem, kuri spēj domāt patstāvīgi. Viņa uzskati palaikam var šķist pat nepieņemami (- vēstures mērogā Latvija ir vēl bērns; -valsts iedzīvotājiem laiks atsacīties no domas, ka visās nelaimēs vainojama valsts; - nacionālo valstu laiks ir pagājis...). Bet – ja mēs Igoram nepiekrītam, tad mums savā domāšanā un argumentācijā jāspēj būt par viņu pārākiem. Šajā intervijā mēs pamatā runājam par norisēm visai plašā kontekstā.

- Igor, kas notiek? Vienu pēc otra vērojam svarīgus notikumus, taču to summa man pagaidām vairāk atgādina nevis apjēgtu un saprātīgi virzītu, bet drīzāk haotisku kustību.

- Jā, tikai šajā gadā vien bija vairāki notikumi, kuri liecina, ka vēsture ir sakustējusies. Mēs atkal pastāvam vēstures dzīvas kustības laikmetā. Tas nozīmē, ka akal pienācis transformāciju laiks,.

- Drebelējas pat Eiropa...

- Tur jau tā lieta. Un, lūk - visā šajā transformāciju virknē pirmām kārtām nāksies būt ļoti uzmanīgiem un ātri reaģēt uz situāciju. Tāpēc, ka analogs ir 1990.,1991. gads PSRS. Un jābūt gataviem, ka sabruks daži itin kā stabili veidojumi Tāpēc dažādus veidojumus piemeklēs sabrukums. Poti - esmu gandrīz vai pārliecināts, ka Breksits tomēr notiks. Un tas radīs lielas izmaiņas Eiropas un Britānijas, Eiropas un Savienoto valstu attiecībās.

Plus - vēlēšanas Ukrainā. Prezidents nu ir Zeļenskis un tas, manuprāt, radīs pilnīgi jaunu situāciju. Jo Ukrainai, kā sola jaunais prezidents, jāpārstāj karot.

- Kas, jūsuprāt, ir Zeļenskis? Un - kas ir viņa smadzenes?

- Manuprāt, viņam bija spīdoša priekšvēlēšanu kampaņa. Viņš nemetās tērēt lielu naudu, viņš uzņēma filmu. Iesaku jums paskatīties Tautas kalpu pēdējās trīs sērijas. Tur filmēta vēstures stunda Ukrainas skolā 2049. gadā, kur 2019.-2024. gadu prezidentūra vērtēta kā lūzuma posms Ukrainas vēsturē. Filmas varonis Goloborodjko kļūst par prezidentu un patiešām padara Ukrainu par dižu valsti. Taču iepriekšējo sēriju notikumi varoni noveda cietumā.

Un, lūk - no cietuma uz Augstāko Radu. Turklāt - viss tas filmēts ar tik atklātu sarkasmu un humoru, ka var skatās aizrautīgi, Kamēr viņš bija cietumā, Ukraina sadrupa daudzās kņazistēs, un viņi vāc tās kopā. Un tas viss taisīts ar neatkārtojamu humoru.

Es domāju, ka tā ir pilnīgi jauna situācija, kad par politiskās darbības pamatu pirmām kārtām top atklātība un godīgums, otrkārt - smiekli. Un - smiekli uzvarēja. Tā ir veselības pazīme. Taču - priekšvēlēšanu cīņas sākumā neviens viņu nopietni neuztvēra. Komiķis, komiķis... Bet es dzirdēju, kā viņš runāja ar Porošenko priekšvēlēšanu mītiņā, un tad kļuva pilnīgi skaidrs: “Ko ar tevi te runāt? Tu taču aizej.”

- Laiks jau ar bija viņam iet.

- Jā, vairāku iemeslu dēļ. Un, manuprāt, pirmais, kas notiks - beigsies šis nevienam nevajadzīgais karš. Bet šo karu, cik saprotu, lielā mērā inspirējuši amerikāņi. Tādēļ, ka viņiem vajag, lai būtu nemierīgi.

- Un, cik lielā mērā inspirēta ir mūsu sabiedrības nošķiršanās?

- Protams - tie ir Valsts departamenta un CIP projekti. Amerikai ir iespēja vadīt haosu. Un šajā ziņā visa civilizācija nonāk acīmredzamā pretrunā starp to, kā reāli veidotas varas struktūras un to, kas vajadzīgs parastiem cilvēkiem, kuri grib dzīvot un protestē pret šo varas konstrukciju.

- Bet kāda jums šķiet šī “vēstures sakustēšanās” perspektīva kopumā ņemot?

- Mainās visas ekonomikas struktūra un tās organizācijas, tātad - varas principi. ASV dolārs, kurš astoņdesmit gadus bija pamats starptautiskās tirdzniecības sistēmai, aiziet. Sešdesmitajos tika fiksēts - tā saucamā Trifina dilemma. Tā paredz, ka pasaules valūta noteikti nonāks krasās pretrunās. Tās saistītas ar to, ka šai vienas valsts valūta (ASV dolāram) jānodrošina visas pasaules preču apgrozījums.Taču iznāk, ka valstij (ASV) vienmēr būs kārdinājums drukāt šo valūtu tik, cik vajag valstij, bet, no otras puses, tas nebūt neliecina, ka to vajag pasaules tirdzniecībai. Un tādēļ dolārs allaž pastāvēs ļoti sarežģītā stāvoklī. No vienas puses - tas tiks pakļauts devalvācijai, vērtības zudumam, bet - no otras - vienas vienīgās pasaules valūtas statuss ilgi pastāvēt nevar.

- Vai tā ir tikai dolāra problēma?

- Tā ir visas pēckara ekonomikas uzbūves problēma. Pēc Bretonvudā 944.-1945. gadā panāktās vienošanās radīja jaunu finanšu infrastruktūru - Starptautisko valūtas fondu, Pasaules banku un dolārs tika pasludināts par pasaules valūtu. Un visa pasaules tirdzniecība tika veidota tā, ka visas cenas, pamatā biržas preces, īpaši - naftu, nominēja dolāros. Un tad, lūk, Roberts Trifins... Viņš bija Pasaules bankas līdzstrādnieks un kā ekonomists ļoti labi saprata vienas valūtas valdīšanas ierobežošanu. Trifina dilemma pastāv iekš tā, ka pienāks laiks, kad valstis, kuras emitē pasaules valūtu (ASV), nonāks krīzē. Tāpēc, ka šīs valūtas vajadzēs tik, cik vajag pasaules tirdzniecības nodrošinājumam, bet - no otras puses - ja tirdzniecība izvērsīsies, tad šīs valūtas vajadzēs ļoti daudz un pati valūta zaudēs vērtību

Un tā, saskaņā ar Trifina aprēķiniem, līdzko operāciju skaits pasaules tirdzniecībā vairāk par 50% tiks nominēts ne dolāra ietvaros, dolāram nāksies savas līderpozīcijas atdot. Tagad esam pie tā nonākuši. Ķīna ir izaugusi, Eiropa ir izaugusi, izaugusi Dienvidaustrumāzija. Jau parādījušās kriptovalūtas. Un visi jau saprot, ka dolāra monopolam ir pienācis gals. Tāpēc amerikāņu impērija tagad ļoti precīzi saprot, kas jādara.

Bet - ko dara impērija? Tā pūlas sevi pasargāt. Šajā ziņā Tramps kā amerikāņu izvirzīts prezidents dara visu ļoti precīzi. Šajā ziņā Tramps ir malacis. Viņš grib darīt Ameriku “atkal diženu” . Taču viņa pretinieki ir demokrāti, kuriem arvien rūp pasaules valdīšanas ideja, Domāju, ka tuvākajā laikā Tramps sodīs visus, kas bija pret viņu.

- Nez vai viņam tas tik viegli izdosies. Amerikā.

- Šajā ziņā mēs vērosim to, kā Amerikā izvēršas krīze, kuru varēs salīdzināt ar krīzi PSRS tad, kad Padomju Savienība bruka. Protams, Tramps jāuzteic par to, ka viņš visu savāc, par to, ka viņam patiešām rūp amerikāņu intereses, bet es esmu gluži vai pārliecināts, ka tur būs ļoti spēcīgs konflikts. Štatu, federālās valdības līmenī. Domāju, ka pieredzēsim spēcīgu konfliktu amerikāņu valdošo aprindu vidē un arī starp dažādu spēku galvenajiem pārstāvjiem.

- Līdz sabrukumam nenonāks?

- Ziniet, visi uzskatīja, ka Padomju Savienība nesabruks. Bet, lai arī PSRS bija citādi veidota, republikas atdalījās. ASV ir štati. Es neņemos prognozēt situāciju Amerikā, es neesmu speciālists ASV lietās, bet tas, ka kaut kas notiks, ir acīmredzami. Tas ir viens moments.

Otrs moments - tā kā Eiropas Savienība lielās līnijās ir amerikāņu projekts, notiks ļoti nopietnas transformācijas ES. Lūk, tagad aizies Anglija... Tā būs ļoti nopietna krīze. Tāpēc, ka kādam nāksies par to maksāt. Bet reāli ekonomiskā situācija visur ir ļoti sarežģīta.

Koloniālā ekonomika, kura visus resursus pamatā aizvāca uz kaut kādiem pasaules centriem, ir beigusies. Īpaši jaunu ražošanu, izņemot datorus, nav. Ir cerības, ka, atsaucoties uz vien. Ar no pirmajiem fiziskajiem amerikāņu ekonomistiem Lindonu Larušu, kas, starp citu, bija viens no pirmajiem amerikāņu ekonomistiem, kurš paredzēja Amerikā totālu krīzi.

Tāpēc situācijā, kad Amerikā būs krīze, kad būs krīze ES un pasaules kŗīze itin kā turpināsies, ir ļoti svarīgi, lai Latvijai būtu ļoti laba izpratne par to, kā tai būt.

- Es gan negribētu, lai mēs šādā situācijā pametam ES.

- Protams! Iet prom no ES ir bezjēdzīgi! Taču būtu stulbi un naivi negatavoties sliktākajam. Taču, cik saprotu, Latvijā neviens ar to nenodarbojas. Taču Rīga un Latvija ir lielisks jebkuru transporta shēmu dalībnieks. Ja vien nenoņemties ar muļķībām, ja politisku iemeslu dēļ neslēgt Krievijas eksportu utt. Tā vietā jāmeklē nopietnas vienošanās. Tāpēc, ka Ausrtrumu klienti nekur nepazudīs. Ne Krievija, ne Kazahija, ne Ķīna.

Taču es nesen dzirdēju Rungaiņa un vēl dažu viedokli, ka Rīga savas varas triku dēļ vairs nav Latvijas galvaspilsēta. Rīga nav tas, par ko jūs te runājat. Tā nespēj kļūt ne tranzīta, ne tūrisma centrs.

- Un tā ir pati nopietnākā visas Latvijas problēma. Bet realitātē visi tagad trokšņo, nesaprasdami, par ko. Ar ko Latvija vinnētu? Ar normālu izpētes centru, kurš izzinātu to, kas notiek Krievijas Federācijā no Eiropas viedokļa.

Es saprotu, ka tam vajadzīga Eiropas nauda. Tāpēc atkārtošos - ja mēs gribam saprast, kas notiek, Rīgā jābūt intelektuālam Krievijas, Āzijas, konkrēti - Ķīnas, izpētes centram. Tas ir vienīgais ceļš, kā mums ieņemt savu pienācīgu vietu. Mēs taču esam rietumos, mums viss jādara savā labā, nevis pilnīgi jānorobežojas un jācer, ka kaut kas mums nokritīs no Eiropas pīrāga. Nenokritīs.

Latvjas nākotne - tā ir lieliska tēma. Taču - mēs esam mazi un tāpēc mums jāizprot kopējās tendences. Amerikāņi pamazām vāc visu pie sevis ASV. Eiropieši patlaban atrodas prostrācijā. Bet Rīga ir tā vieta, kura no visas šīs nenoteiktības var tikai vinnēt. Ja aizvākt pretkrievisko retoriku, visas seklās muļķības izgaisīs.

Taču - neviens nesaprot, kas notiek Krievijā. Tostarp Krievijā rit ļoti daudzi interesanti procesi. Piemēram - nupat aprit vien gads, kopš Putins atkal kļuva par prezidentu. Tikai gads. Un šī gada laikā viņi ir pilnībā mainījuši valsts ekonomiskās attīstības principu struktūru. Viņi atteicās no ierastās regulēšanas shēmas. Viņi pateica - mums būs cita koncepcija, mēs nodarbosimies ar nacionālajiem projektiem. Putins savā ziņojumā definēja divpadsmit nacionālos projektus.

Es saprotu, ka tas ir principiāli citāds organizatorisks, pārvaldes konstrukts, kurš patiešām ļaus Krievijai attīstīties, neraugoties uz jaunajiem apstākļiem.

- Taču mani tas dara uzmanīgu - te taču vajadzīga koordinācija un kontrole.

- Tādēļ šiem nacionālajiem projektiem piešķirta nauda, kas nav saistīta ar budžetu. Mēs, lūk, iekasējam nodokļus un mums ir kaut kādi projekti... Taču Krievija ir sapratusi, ka savas infrastruktūras attīstības labā tā var atļauties patstāvīgu emisiju. Neraugoties uz Vašingtonas konsensu, mēs KF paši emitēsim naudu. Krievija sāka emitēt naudu projektiem bet ne tā kā Padomju Savienībā, kur viss izgaisa. Krievija to dara pietiekami labi saprotot, ka vicepremjeru līmenī ir par atsevišķiem virzieniem atbildīgi cilvēki, bet ministrijas top par projektu administratoriem. Šajos projektos iesaistās vien tie, kas grib un prot strādāt. Un - nekādu budžeta piedevu. Tā vietā - ko tu vari piedāvāt? Daļa finansējuma tava (reģionāla, apgabala, pilsētas), bet mēs (federālās struktūras) varam atbalstīt - mums ir savi resursi.

- Tomēr - Krievija ir ļoti sarežģīta valsts...

- Tāpēc tur ļoti stingri tiek kontrolēta visa federālā nauda. Bet nacionālo projektu finansēšana ir tieši saistīta ar vicepremjeru līmeni. Lūk, šis jaunais finanšu vadības princips un nacionālo projektu vadības shēma liecina ka Krievija var ātri izaugt.

Un tā nav Eiropas Savienība ar savu ilgo saskaņošanu Tas ir kas cits. Šajos 12 nacionālajos projektos viņi iegulda precīzus resursus. Un - tas ir cits lielas valsts pārvaldes princips.

- Kāda, jūsuprāt, ir Putina loma šajā kontekstā? Nākas lasīt visādus apgalvojumus un murgus. Arī to, ka viņš netiek galā pat ar nesaskaņām sev tuvākajā varas vidē.

- Taču pievērsiet uzmanību visai jaunu cilvēku reakcijai uz viņa uzstāšanos arktikas forumā. Tur ieradās Somijas prezidents, Zviedrijas premjers, Norvēģijas premjers, Islandes premjers... Tas viss notika pirmo personu līmenī, un viņi runāja pietiekami nopietni. Jo - lai kas ar nenotiktu, Arktika ir tā vieta, kur mēs dzīvojam. Un es skaidri zinu, ka Krievijas Federācijā ir izaugusi jauna menedžeru paaudze, kuri to visu saprot.

Jā, tur ir lērums problēmu. Domāju, ka viņiem ir nesaskaņas un trūkst koordinācijas, bet es redzēju arī to, ka tagad tas ir cits sistēmas organizācijas princips. Viņi klusu un mierīgi dara savu darbu. Bet - viss ļoti strauji mainās. Un es esmu gluži vai pārliecināts, ka Krievijā to redz un par to domā. Tagad tur ir cita saimniecības pārvaldes sistēma. Un pirmām kārtām mainās izglītības sistēma Jā, saprotams, ka tur ir savas problēmas, bet tie tur vairs nav mūsējie birokrāti, kuri tik vien kā stumda papīrīšus un neko nesaprot...

- Kādu lomu šajā attiecību procesā varētu spēlēt Latvijas partijas? Piemēram, Saskaņa.

- Vispār jau Saskaņa iekrita sīkās, necilās lietās...Un - man nav žēl ne Nila Ušakova, ne visas šīskompāniju.

- Taču tur ir arī sakarīgi cilvēki.

- Jā, bet viņi nenodarbojas ar nopietnām Latvijas problēmām.

- Taču vairums krievu cilvēku te nav noskaņoti pret Latviju. Bet daudzi uzskata, ka Saskaņa viņus ir uzmetusi.

- Jā... Bet es domāju, ka milzīga Latvijas valdošo aprindu kļūda ir tā, ka Saskaņa un krievi tika iedzīti neaizskaramo statusā. Paraudzīsimies vēsturiski - no vācu feodālisma latviešus paglāba, no vienas puses - jaunlatvieši, kuri mācījās Maskavā, no otras, atvainojos, slavofilu dibinātāji. Tā paša Samarina vēstules glāba ļoti daudz ko, kas bija saistīts ar vācu visatļautību.

Te pastāv divas iespējas - vai nu palikt Eiropas pažobelē, vai arī kļūt par jaunās Eirāzijas priekšposteni, kurā ietilptu gan Ķīna, gan Kazahija, gan Uzbekija... Starp citu - Dienvidaustrumāzija pievienosies labprāt.

- Tātad mums šī uzdevuma veikšanai jāmeklē resursi?

- Šķiet, ka rit mežonīga spēle un tirgus. Politisks, varas tirgus. Tāpēc, ka

angļi spēlē ne gluži savu spēli. Piemēram tas, ko viņi, amerikāņu mudināti, izspēlēja ar Asanžu... Domāju, ka tur būs ļoti smaga krīze un mēs to pieredzēsim. Tā jau rit. Diemžēl tauta kļuvusi vēl glupāka nekā agrāk un patlaban vienalga nesapratīs, kas notiek.

- Apstulbināta tauta.

- Apstulbināta. Un te nu ir tā interesantā šķirtne - vai nu būt anglo-sakšu pasaules astes galā (jo amerikāņi te tomēr ir itin kā pamatnoteicēji) vai arī būt atdzimstošās Eirāzijas pasaules avangardā.

- Man otrais variants šķiet perspektīvāks.

- Protams. Turklāt - te ir izcila vieta. Tas ir pats lielākais Latvijas resurss. Bet Rīgai tā vispār būtu izeja. Tāpēc, ka, atvainojiet, trīsdesmit gados no gandrīz miljona krist līdz 650 tūkstošiem iedzīvotāju- tā ir katastrofa. Tā ir depopulācija. Mēs kritām un kritīsim. Tāpēc, ka biznesa šeit, diemžēl, nav.

- Bet, kas var izcelties globālā līmenī? Ķīna, Dienvidaustrumāzija...

- Redz, visi domāja, ka Eiropa uzplauks, kad apvienosies. Sanāk kaut kā ne īpaši. Amerikā - arī ne īpaši. Jā, visi cer uz Dienvidaustrumāziju. Bet tai ir citas, savas intereses un tā nav asinskāra. Jā, Ķīna šodien ir spēcīga valsts, bet arī viņiem ir savas intereses, un arī viņi nav asinskāri. Visi ar gandarījumu dosies turp, kur viņus gaida. kur radīs ērtus apstākļus un atlaides viņu biznesam. Atvieglos nodokļu slogu, atvērs robežas kvalificētiem darbiniekiem un, protams, mainīs valodas politiku. Lai cik dīvaini neliktos, Latvija to var veikt pati. Saviem spēkiem. Ja vien būtu gribēšana... Bet - ja to neveikt tagad, tad ļoti drīz nāks liela depopulācija un necila nolemtība dirnēšanai vēstures aizdurvē.