Ārste par onkoloģiskajām saslimšanām – kad vainot medicīnas pieejamību, kad – pašus pacientus

Šī intervija galvenokārt veltīta vīriešiem, viņu veselības stāvoklim. Jo aprunāties ar ārsti radioloģi – diagnostiķi Aiju MEDNI mani rosināja tieši vīrieši, kuri ar viņu tikušies.

- Jānis, jūsu pacients (uzvārdu nesaukšu), man jūs ļoti slavēja un teica, ka jūs esot šausmās par vīriešu veselības stāvokli. Kāda īsti ir tā mūsu, veču, drāmas aina?

- Esmu ārste radioloģe, medicīnā strādāju vairāk nekā divdesmit gadu. Radiologi ir tie, kurus kādreiz sauca par rentgenologiem, kuri dzīvojās pa tumšiem kabinetiem un rīkojās ar sudraba filmiņām... Tagad mēs esam izauguši līdz lieliem monitoriem, līdz pilnīgai digitalizācijai... Tie ir jaunā laika izaicinājumi. IT speciālists tagad ir mūsu labā roka.

- Jā, jūsu kolēģis profesors Andrejs Ērglis man nesen teica - kā mediķis var nebūt matemātiķis?...

- Tās ir jaunās profesijas, kuras radušās pēdējo gadu laikā. Mēs - radiologi - redzam cilvēku gan no iekšpuses, gan ārpuses. Man patīk salīdzināt iekšējo orgānu atbilstību pacienta vecumam. Es domāju kopsakarībās - no tā, ko es redzu pacienta vēdera dobumā, es varu noteikt, kā cilvēks jūtas, kā viņš domā, kā pret sevi izturas.

Turklāt - es uzdrošinos apgalvot, ka mēs ārstējam cilvēkus, daudz neatpaliekot no vislabākajām klīnikām pasaulē. Jautājums ir tikai par pieejamību. Jā, mēs esam deklarējuši, ka veselības aprūpe ir prioritāte. Diemžēl deklarācija pati neārstē. Veselības aprūpei atvēlētā nauda visu šo 30 gadu laikā neliecina, ka iedzīvotāju veselība būtu prioritāte. Mums ir nemitīgi jādomā, kā pēc iespējas efektīvāk palīdzēt cilvēkiem kritiski mazā finansējuma situācijā.

- Tātad Latvijas veselības aprūpes (ne)efektivitāti nosaka tieši nepietiekamais finansējums?

- Mums ir katastrofāli mazs cipars ES mērogā. Pagājušajā gadā tas ir audzis, sasniedzot 3,14% no IKP, bet, ja salīdzinām ar Vāciju, Franciju, tad tur tie ir 10 un 11 procentu. Protams, tas atsaucas uz sabiedrības veselības rādītājiem. Vistiešākais no tiem ir dzīves ilgums. Statistika liecina, ka Latvijā cilvēks dzīvo vidēji 74 gadus. Bet šajā vecuma grupā vīriešu Latvijā ir daudz mazāk nekā sieviešu, un vīrieši vidēji dzīvo par deviņiem gadiem mazāk nekā sievietes. Tātad jautājums «matemātisks» (vai emocionāls?) - cik ilgi patiesībā dzīvo Latvijas vīrietis?

Ir sanācis tā, ka vairākums manu pacientu ir vīrieši un sievietes ar problēmām tieši uroloģijas un ginekoloģijas jomā. Tā man liekas ir viena no aktuālākām sāpēm Latvijā.

- Bet tad jums ir nojauta par to, kāda te ir šo problēmu cēlonība.

- Nojautas katram speciālistam ir savas. Vieni uzskata, ka vainīga ir ģenētika, ir uzskats, ka visvairāk mums pāri nodara stress, kas rada enerģētisku un fizisku sablīvējumu orgānā vai sistēmā. Piemēram, prostatas vēzis vīriešiem. Tā ir visizplatītākā onkoloģiskā vīriešu saslimšana Latvijā. Ik gadu - ap tūkstoš divsimt jaunu saslimšanu. Samērojot to ar mūsu iedzīvotāju skaitu, tas daudz neatšķir mūs no citām Eiropas valstīm, bet būtiski ir tas, ka mēs konstatējam šos audzējus vēlāk nekā citās valstīs. Mūsu problēma ir tā, ka dažādu aspektu dēļ cilvēki vai nu netiek laikus pie ārsta, vai neapzinās problēmas nopietnību. Diemžēl Latvijā šīs slimības tiek konstatētas vēlāk nekā citās Eiropas valstīs. Un ir kardināla starpība - vai mēs ārstēsim pirmās un otrās stadijas audzējus, kuri vēl mazi un lokāli, kurus mēs varam izārstēt fokāli (neskarot citas orgānu sistēmas), un pacients nākamā dienā aizies mājās... Vai arī mēs radikāli operēsim un apstarosim audzēju jau trešajā vai ceturtajā stadijā.

Tieši tā pati problēma ir ar krūts vēzi sievietēm.

- Bet vai tā tomēr nav elementāra sistēmas nesakārtotības problēma? Jūs pati esat rakstījusi, ka slimnīcas un mediķi ir pārslogoti, bet pacients laikus netiek pie pakalpojuma. Kā tas var būt?

- Pirmkārt, Latvijā patiešām ir ārstu trūkums. Un - mēs visi esam saistīti ar tādu lietu kā e-veselība. Ja mēs visus savus izmeklējumus varētu saglabāt tā, lai kolēģi citā pilsētā, citā slimnīcā varētu tos redzēt, lai nebūtu jāveic atkārtoti izmeklējumi, tad - cik mēs ietaupītu resursus un laiku? Protams, tā ir sistēmas nesakārtotība.

Otrkārt, neviens finansējums nebūs pietiekams, ja nerunāsim par profilaksi, par agrīnu diagnostiku, par savlaicīgu iešanu pie ārsta. Par elementārām lietām. Manā jomā - vīriešu un sieviešu veselība - noteikti ir jāmin tāda lieta kā skrīninga programmas. Tas nozīmē to, ka valsts apmaksā cilvēkam noteiktus izmeklējumus, aktīvi uzaicinot viņu veikt izmeklējumu. Kas notiek Latvijā? Sieviešu veselībā ir divas skrīninga programmas - krūts vēža un dzemdes kakla vēža. Vīriešiem nav nevienas.

- Taču es neatminos, ka mans sievastēvs, kardiologs Stradiņos, un mana sievasmāte, onkoloģe Gaiļos, būtu atļāvušies attieksmē pret saviem pacientiem lemt bez iepriekšējas saslimšanas priekšvēstures skaidrošanas.

- Ja pacientam līdzi nāktu viņa slimības vēsture, tad ārstējošajam ārstam būtu skaidra priekšvēsture. Mēs uz to ejam, bet jauno sistēmu līdz galam vēl neesam izveidojuši.

Man, Viktor, liekas katastrofāli, ja 2018. gadā uz krūts vēža skrīninga izmeklējumiem, kurus apmaksā valsts, pārbaudīties atnāca 35% sieviešu. Dānijā - tie ir deviņdesmit procentu. Šāds cipars Latvijā liecina, ka sistēma, kura nodrošina cilvēka tikšanu pie ārsta, nav efektīva. Tā ir arī cilvēku informētības vai, drīzāk, neinformētības lieta.

Es gribu īpaši uzsvērt to, ka ārkārtīga loma savas veselības aprūpē, protams, ir paša pacienta līdziesaistībai, attieksmei pret sevi un savu veselību. Līdziesaistība, savukārt, saistīta ar izglītību, informētību, ar dažādām kampaņām, aktivitātēm...

- Man gan liekas, ka neviena sistēma nevar sevi attaisnot ar klientu (pacientu) pasivitāti. Ne veselības, ne izglītības, ne pārvaldes sistēma.

- Protams, katra sistēma prasa izglītotu pacientu. Kāpēc mēs mudinām dzert tādas vai citādas zāles, vitamīnus? Londonā katrā tualetē ir jautājums - vai tu zini savu PSA skaitli? Tās ir pavisam elementāras lietas. Tepat kaimiņos - Lietuvā - ir agrīnas prostatas vēža diagnostikas programma, kuru apmaksā valsts.

Es uzskatu, ka propaganda vai sabiedrības informētība nav pietiekama. Absolūti un galīgi - nē! Jo cilvēki, kurus redzu, bieži vien nezina, par ko es runāju. Tātad - informācijas nepietiek. Un otrā lieta ir - efektivitāte, esošo līdzekļu efektīva izlietošana.

Ja runājam par jaunajām tehnoloģijām, tad amerikāņiem tagad ir plašs pētījums par to, ka jaunās tehnoloģijas medicīnā divu trīs gadu laikā paaugstina darba ražīgumu valstī par 10-15 procentiem. Arī mēs iepērkam tehnoloģijas, attīstāmies. Pēdējie piemēri. Mums ir ārkārtīgi precīzas apstarošanas iekārtas, jauni lineārie paātrinātāji. Precīzas prostatas vēža diagnostikas iekārtas...

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ir milzīga starpība, vai mēs to vēzīti fiksējam agrāk un mazāku, vai arī cilvēks tiek operēts vai apstarots tādā stadijā, kad viņam pēc mūsu ārstēšanas noteikti būs citas, dzīves kvalitāti pazeminošas, blakusparādības. Uroloģijā blakusparādības ir urīna nesaturēšana un vīriešiem - impotence. Tā ir vīrieša dzīves kvalitāte.

- Tomēr, kas jāizdara sistēmas līmenī, lai šīs lietas, par kurām jūs runājat, tiktu sakārtotas?

- Jūs pats labi zināt, kāda mums bijusi ministru mainība. Piecpadsmit ministru sešpadsmit gadu laikā. Un katrs sāk, reformējot iepriekšējo reformu. Turklāt - mani ir nogurdinājis Igaunijas piemērs, kuru mums visu laiku atrāda. Kad es sāku strādāt, Latvijā bija 56 slimnīcas un bija skaidrs, ka tā kā iepriekš mēs nevarēsim turpināt dzīvot. Igauņi šo sāpīgo un radikālo ķeizargriezienu, samazināt slimnīcu skaitu, izdarīja jau deviņdesmitajos gados,

Otrkārt, daudz pieminētā e-veselība. Tas būtu neiedomājams atspaids, ja šī sistēma būtu sakārtota. Man ir bijusi iespēja redzēt to, kā tas strādā Igaunijā... Ja jūs esat ģimenes ārsts, pieņemsim, Sāremā salā, tad, ieejot sistēmā, jūs varat ieraudzīt pilnīgi visus sava pacienta izmeklējumus, ātrās palīdzības, analīzes rezultātus, PSA dinamiku. Kas notiek pie mums? Sistēma it kā ir, it kā tā funkcionē, bet tajā pašā laikā mūsu radioloģiskie izmeklējumi stāv uz vairākiem serveriem, kuri nespēj savā starpā «sarunāties». Izmeklējumi tiek veikti atkārtoti, reizēm tie ir ļoti dārgi.

Mēs - ārsti - esam tikai izpildītāji. Jūs atnākat pie manis un sakāt - man vajag tādu un tādu izmeklējumu. Kas notiek? Ja ārsts veicis izmeklējumu Tukumā, Talsos, vienalga kurā vietā, tad Rīgas dakteriem tas bieži nav redzams un pieejams. Un, ja cilvēks nav paņēmis līdzi savu rakstisko atbildi vai savu disku, tad viņam ērtāk veikt šos izmeklējumus vēlreiz. Bet - izmaksas vienam pacientam mērāmas trīs četru ciparu skaitļos. Ko mēs darām? Mēs joprojām printējam dažu izmeklējumu tā sauktās bildes, visbiežāk ultraskaņas izmeklējumiem. Tas varētu būt vienkārši, nospiežot podziņu, saglabāt lielajā e-sistēmā un - otrā galā paskatīties. Vai arī - jūs atnāksiet pēc gada, un es paskatīšos, iepazīšos ar šo izmeklējumu. Bet pie mums tas vairākumā gadījumu nav iespējams. Un šī te printēšana - tā nav tik nevainīga lieta. Printera papīri ir dārgi.

- Sakiet, kas jādara, lai būtu jēdzīgāk?

- Es jau par to runāju. Jāsakārto sistēma un jāizglīto cilvēki. Domāju, ka ikvienā medicīnas nozarē ir profesionāļi, kuri zina labāk par citiem, kas jādara. Mums, radiologiem, ir tāds labs piemērs... insults. Insulta ārstēšanas jaunākās vadlīnijas ir tādas, ka, ja cilvēku atved laikā, teiksim, līdz trim četrām sešām stundām, atkarībā no insulta lokalizācijas laikus nonāk uz operāciju galda, tad mēs, invazīvie radiologi, to trombiņu no asinsvada izvelkam. Iedomājieties, Viktor, - vai nu cilvēks uz visu atlikušo mūžu kļūst par valsts aprūpētu invalīdu, vai arī pēc nedēļas aiziet mājās un kļūst par pilnvērtīgu nodokļu maksātāju. Vienu dienu golfa laukumā redzu savu pacientu, kurš skrien man garām, bet atceros viņu uz operāciju galda, pusparalizētu. Un - viņš ir lielas firmas īpašnieks, liels nodokļu maksātājs.

Domāju - tas ir tas, kas jāapzinās, jādomā lielās kategorijās, par visu veidu valsts drošību. Ekonomiskā drošība, fiziskā, militārā drošība, morālā un politiskā drošība. Ir taču tā, ka mūsu lielākie nodokļu maksātāji ir vīrieši. Lielākie uzņēmēji ir vīrieši.

- Taču es nupat vienā pie mums tulkotā to pašu igauņu grāmatiņā lasīju, ka latviešu meitenes ir skaistākas par latviešu zēniem.

- (Smejas.) Tāpēc vien - skaistas sievietes ir pelnījušas veselus vīriešus.

Ir ļoti svarīgi, lai pats vīrietis jūtas vesels un apmierināts. Es nemaz nerunāju par tādām lietām kā depresija vai psiholoģiskas problēmas. Bet, ja cilvēkam pēc terapijas ir jāsadzīvo ar blakusparādībām, tad - par ko mēs runājam? Tās ir divas dažādas lietas. Visbeidzot, vīrietis ir vistiešāk saistīts ar savu ģimeni, savu sievu, ar latviešu sievietes skaistumu un sievišķību, kā jūs teicāt.

- Bet man mana vecuma vīrieši - pēc piecdesmit - Latvijā rada zināmas bažas. Manā uztverē saradies pārāk daudz tādu, kuri šajā vecumā pārvēršas par čīkstuļiem, sāk gausties, vairs neseko ne savai stājai, ne veselībai. Bieži līdz ar to - arī ģimenei...

- Jūsu pieeja ir veselīga un pareiza. Bet - katrs cilvēks ir savādāks. Un lielā mērā tas pieder pie tās pašas informētības - tev tas jādara tāpēc un tāpēc. Liekais svars man dara to, aptaukojusies akniņa man dara to, holesterīns man nodara to...

Pieņemsim - vīrietim iet pie kardiologa vai acu ārsta ir bezmaz vai prieks un lepnums, bet iet pie urologa - tas viņam ir krustaceļš. Mūsu urologiem ir tāds teiciens: labāk stāvus miršu nekā iešu pie ārsta. Gadās arī tā, ka pie urologa vīra vietā atnāk sieva. Tas mūs atšķir no tā sauktajām Rietumu vai Ziemeļvalstīm - tā ir mūsu vīriešu ētiska un arī psiholoģiska problēma. Mūsu vīriešiem par to runāt ir ļoti grūti.

Vīrieši - nekautrējieties. Mazie asinsvadi, kas nosaka mikrocirkulāciju, mūsu valodā runājot, ir visās ķermeņa vietās. Arī tajās, par kurām jūs runāt kautrējaties. Tās, savukārt, nodrošina apgādi ar skābekli, pilnvērtīgu funkcionēšanu. To stāvoklis nosaka organisma un orgānu jaunību vai novecošanu. Un - tā ir kļūda, ka cilvēki par to nerunā. Mums šobrīd ir daudz jaunu iespēju. Piemēram, prostatas vēža diagnostikā pieejamas visjaunākās paaudzes diagnostikas iekārtas, ir tēmētas biopsijas iekārtas un ir iespēja agrīni izoperēt audzēju, bez komplikācijām - tā, ka cilvēks var atgriezties dzīvē iespējami ātri.

Bet mums, mediķiem, ir jāinformē arī ģimenes un apkārtējie cilvēki. Cilvēki ir jāiedrošina, ka ir jāiet un jāpārbaudās.

- Tomēr es uzskatu, ka pati sistēmas attieksme kā tāda lielā mērā atgrūž pacientus no dakteriem, no regulāras savas veselības pārbaudes.

- Jā, pacientam ir atvēlēts noteikts, relatīvi neliels laiks. Un - mēs tiešām esam pārslogoti. Tautā saka, ka labs vārds arī ārstē. Diemžēl tam mums laika neatliek.

- Bet es nīgri izteicos par valsts sistēmas kvalitāti arī tāpēc, ka tā nevīžo pienācīgi, moderni nodrošināt savus ārstus.

- Jā, Universitātes slimnīcā, kas faktiski ir cilvēka pēdējā instance, vajadzētu būt sakopotam visam visjaunākajam, vislabākajam... Turklāt - mēs šobrīd varam pārstādīt sirdi, varam pārstādīt aknas - tas nekad nebūs privāto investoru rokās. Jo tur vienkārši nav biznesa, tur ir tikai tēriņi.

Man negribētos runāt par medicīnu kā par biznesu, bet mūsu Latvijas situācija pierāda, ka par to jārunā. Vai tas ir labi vai slikti? Cilvēki ir pieraduši maksāt... Bet - es atceros savus darba gadus Stradiņa slimnīcas uzņemšanā. Tad gadsimtu mijā bija laiks, kad tika teikts, ka mums uz diennakti ir finansējums, teiksim, divsimt pacientiem. Ir gripas laiks, un uzņemšanā mums ir četrsimt cilvēku. Toreiz man radās jautājums - kā mēs varam divsimt pacientu vietā uzņemt četrsimt? Bet - mēs nevaram neņemt! Ticiet man - Šveicē vai Zviedrijā tā notikt nevarētu!

- Tieši tas man jebkurā sistēmā riebjas visvairāk. Tas, ka cilvēkam nevar sniegt savlaicīgu palīdzību.

- Jūs pateicāt atslēgas vārdus - savlaicīgu palīdzību.

- Tāpēc jau es gribu zināt, kā to sistēmu labot tā, lai cilvēks saņem palīdzību tad, kad viņam tā palīdzība ir akūti nepieciešama.

- Pirmām kārtām cilvēkam pie ārsta jātiek pēc iespējas ātrāk. Pie mums, Universitātes slimnīcu uzņemšanās, nonāk mirstoši pacienti, pēdējās stadijas onkoloģijas pacienti, kuriem, visdrīzāk, būtu jāsaņem cita veida palīdzība un citās vietās. Ārzemēs tās ir citas klīnikas. Tā ir milzīga problēma. Man vienmēr ir jautājums - kad mēs paskatīsimies uz lietām, cik tās patiešām maksā?

- Bet - vai ar to viss nebūtu jāsāk, pirms veidot šo sistēmu?

- Mēs visi it kā mēģinām saprast, ka Latvijā naudas ir tik, cik ir. Un tieši tāpēc mums ir jādomā par to, kā šodien izārstēt agrīni, ātri, viegli... Kā motivēt cilvēku iet pie ārsta pēc iespējas agrāk. Te es atkal uzsveru šo laikus nākšanu, agro diagnostiku, domāšanu par to, sabiedrības informēšanu... Citādi tās būs nesalīdzināmas izmaksas. Viena gultas diena Šveices klīnikā maksā vairākus tūkstošus eiro. Mums tas var izmaksāt tikpat dārgi. Jo tehnoloģijas ir dārgas, zāles ir dārgas. Medicīna pati par sevi ir dārga.

- Ko iesākt?

- Tas, starp citu, ir nopietns politisks jautājums. Jāmaina visas sabiedrības mentalitāte. Cilvēkam ir jājūt, ka viņš ir galvenā vērtība. Cilvēki smīn - lai Latvijā slimotu, ir vajadzīga dzelzs veselība. Vai arī - pensionāri dzīvo ātrāk. It kā joki, kur patiesības vairāk nekā humora. Mēs ļoti daudz ko varam izdarīt paši, un nav jābrauc uz Vācijas vai Izraēlas klīnikām. Mums ir tehnoloģijas, mums ir fantastiski ārsti. Bāze mums ir ļoti laba. Un daudzās jomās mēs esam pat skolotāji Eiropas ārstiem. Pie mums brauc mācīties kolēģi no daudzām valstīm. Bet Latvijā mums trūkst kopējās politikas. Mums trūkst šo sāpīgo lēmumu, lai rīt būtu savādāk.