Krēsliņš: "Nacionāļi" virza Levitu, bet tautas vēlēts prezidents būtu labāks

 
PAKLAUSĪJOS MINISTRU. Kārlis Krēsliņš: «Es paklausījos ministru, un man radās iespaids, ka cilvēki, kas nodarbojas ar aizsardzību, īsti nesaprot atšķirību starp visaptverošo valsts aizsardzību un totālo aizsardzību. Tas nav viens un tas pats» ©Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Atvaļinātais brigādes ģenerālis, bijušais NBS Apvienotā štāba priekšnieks, habilitētais inženierzinātņu doktors, profesors Kārlis KRĒSLIŅŠ, kurš startē uz Eiropas Parlamentu no Nacionālās apvienības, intervijā Neatkarīgajai vērtē Latvijas politiku un pauž vairākas principiālas, arī visnotaļ diskutējamas domas.

- Lai arī jūs man te patlaban sakāt, ka jūsu izredzes tikt Eiroparlamentā «ir - neteiksim - nulle, bet nulle, komats viens procents...», es domāju, ka jūsu izredzes patlaban ir lielākas nekā, piemēram, Ušakova izredzes. Jo Ušakovs pie latviešiem neko nav ieguvis, bet pie krieviem daudz pazaudējis.

- Tā varbūt ir... Bet man nav sevišķu iespēju tikt ne televīzijā, ne citos medijos...

- Tad - sāciet stāstīt, kas jums šobrīd šķiet aktuāls. Kas notiek Latvijā? Vai situācija te atbilst tām trim lietām, kuras jūs uzskatāt par katram cilvēkam svarīgām: «1. Ticība dvēselei - ticība savai valstij, savas valsts pārvaldei, 2. Labklājība miesai - atrasties labāko valstu piecniekā, 3. Šautuve drošībai - valsts un katra iedzīvotāja politiskā, ekonomiskā, sociālā un fiziskā drošība (aizsardzība).»

- Primāri es domāju, ka ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs ir būtiski dot iespēju vēlētājiem atsaukt deputātus. Mainīt vēlēšanu sistēmu - tas ir viens veids, bet mana ideja ir vēl savādāka. Ir tāda sistēma blockchain (BCH). Jā, tā ir saistīta ar kriptovalodu... Bet, ja tad, kad ejam balsot, es saņemu kā bankas karti šo blockchain, tad to nav iespējams viltot. Es nobalsoju, un man tajā manā kartē ir atzīmēts, par ko es balsoju, kā es balsoju...

Būtība ir tāda, ka varu nobalsot ar jebkuru dokumentu un dati man paliek... Turklāt, Viktor, mēs - tie, kas balsojām - varam izveidot vēlētāju Kabinetu. Es arī, kā balsojis, piemēram, par Nacionālo apvienību, varu tajā piedalīties. Un, ja mēs - vēlētāji - konstatējam, ka deputāts A strādā labi, bet deputāts B - slikti, tad mēs Kabinetā elektroniski veicam balsojumu un sakām - deputāts B savus pienākumus nepilda. Mēs sniedzam šo informāciju partijas vadībai. Tai ir jāizšķiras. Ja 51% no tiem, kuri balsoja par šo cilvēku, uztver viņu negatīvi, tad partijai jāizšķiras par to, vai mainīt šo deputātu... Tātad - tā ir iespēja ietekmēt, tā ir iespēja vēlētājiem sekot tam, ko deputāti dara, un tā ir iespēja arī atsaukt deputātu.

Skatāmies, kas notiek tagad. Tika pieņemts budžets. Salīdzinot ar 2018. gadu, 400 un vairāk miljonu nāca papildus... Saka - tehniskais budžets. Solījumi palika malā...

- Manuprāt, pieņemtais budžets ar solījumiem lāgā kopā neiet...

- Nākamgad būs tests - kas un kā iet kopā. Vēlētājiem būs iespēja sekot, kas tika solīts un kas izdarīts. Jo reāli no aprīļa beigām jau sākusies 2020. gada budžeta veidošana, un tad varēs pārbaudīt, cik tas viss saskan.

Otrs jautājums, kas tagad ir aktuāls un kur, manuprāt, īsti nav sapratnes, - tie ir jēdzieni par visaptverošo valsts aizsardzību. Es paklausījos ministru, un man radās iespaids, ka cilvēki, kas ar to nodarbojas, īsti nesaprot atšķirību starp visaptverošo valsts aizsardzību un totālo aizsardzību. Tas nav viens un tas pats.

- Tad sakiet - kāda šodien ir mūsu drošības politikas kvalitāte?

- Pirmkārt, Viktor, es vienmēr dalu jēdzienus - drošības un aizsardzības. Drošība ir viss komplekss. Drošība ir gan ekonomiskā, gan sociālā, gan militārā jomā. Tā ir viena sadaļa. Tādēļ, ja runāt par to visu kopā, ar šo kopumu ir problēmas. Tostarp pat no ārvalstīm vēstītais - tiek atmazgāta nauda... Arī tas ir drošības jautājums.

Bet, ja runāt vairāk par militāro sadaļu, par visaptverošo valsts aizsardzību, tad šeit ir jāsaprot, ka mums ir un paliek kolektīvā, viedā aizsardzība (NATO), bet visaptverošā valsts aizsardzība - tas ir atbalsts šai kolektīvajai aizsardzībai. Te nav vietā samērot mūs ar Somiju vai Šveici un valsts ietvarā lietot jēdzienu «totāla aizsardzība». Tas nav viens un tas pats.

Otrs moments - ja pie mums parādīsies zaļie cilvēciņi vai kādās noliktavās tiks atrasti ieroči, tad uz to NATO nenāks. Tas mums ir jākontrolē pašiem.

Mani darīja uzmanīgu un šķita būtiski aizsardzības ministra uzstāšanās reizē sacītais: tagad vairs neatkārtosies tas, kas bija pirms Otrā pasaules kara, kad prezidents Kārlis Ulmanis pasacīja: es palikšu savā vietā, jūs - savās. Taču - te jautājums ir par ko citu. Jautājums ir par to, kur ir bīstamība. Viens Latvijas ģenerālis vēl pirms Otrā pasaules kara sacīja, ka vistrakākais ir nekontrolēti bruņoti cilvēki jebkādā valstī.

Paanalizējam kaut vai notikumus Ukrainā. Ja mēs normatīvos aktos rēķināmies ar nemieriem un ja ar likumu nosakām kādu kaujas grupu veidošanu, tad mēs atzīstam, ka tas ir labi. Bet atkal - līdz kurai robežai labi? Ja runāt par militāro jomu, tad tur ir jābūt komandvadībai, tam jābūt centralizēti... Tā nevar, ka es vienā ciematā izveidošu vienu bruņotu cilvēku grupu, otrā - citu... Šis jautājums ir jāizspriež ļoti akurāti. Turklāt - ir jābūt gan ieroču īpašuma, gan uzglabāšanas kontrolei. Nevar būt - viņam ir ieroči un munīcija, kas nav reģistrēti. Tā nevar būt.

- Kā jūs vērtējat šodienas draudu situāciju, teiksim, Eiropā?

- Draudu situācija vairāk pastāv mūsos. Jautājums ir, ka tie zaļie cilvēciņi šeit var organizēt kaut kādas grupas. Tas tā nevar būt Somijā vai Šveicē. Bet Latvijā tas tā var būt. Tādēļ, ka vēlētājiem nav uzticības valsts vadības sistēmai. Tātad vadības sistēmai ir jāatrod risinājuma varianti.

Bet plašākā nozīmē es uzskatu, ka Eiropas Savienībai ir jābūt savām kaujas spējām. Tātad - no militārā viedokļa pastāv jautājums par Eiropas armiju. Ja NATO paliek savā statusā, tad ES militārās spējas nedublē, bet atbalsta, papildina NATO kaujas spējas. Ja ASV pamet NATO, tad ES veido savus bruņotos spēkus, kas būs atturošs faktors uzbrukt ES valstīm.

- Tomēr pamatā, Kārli, es gribētu no jums dzirdēt valsts līmeņa perspektīvas un valsts līmeņa raksturojumu.

- Ja runāt par valsti, tad situāciju ir vērts paanalizēt. Jo šodien jau 70-80 procentu normatīvo aktu nāk no augšas, no Briseles un tamlīdzīgi. Mēs šos normatīvos aktus tikai izpildām. Ja salīdzināt ar ASV, tad tur štati ir patstāvīgāki nekā mēs - atsevišķa valsts. Es jau 2011. un 2012. gadā no Saeimas tribīnes runāju par tiem diviem procentiem no IKP aizsardzībai, rakstīju par to... Nekā - samazināja mazāk pat par vienu. Tikai tad, kad atnāca Tramps un uzsita kulaku, parādījās griba...

- Bet viņš to kulaku uzsita par labu Amerikai...

- Piekrītu. Bet - no otras puses - ir noteikta kārtība. Ja džentlmeņi, NATO valstis ir vienojušās, ka divi procenti no iekšzemes kopprodukta jāiedala aizsardzībai, tad vajag to pildīt.

- Bet - kāpēc tad īsti nav šīs jūsu minētās uzticības valsts vadības sistēmai?

- Ir svarīgi uzsvērt to, ka mums nav līdz galam skaidrs līdzsvars starp tiesībām un atbildību. Šajā sakarā es palieku pie viedokļa, ka izpildvara jāatdala no likumdošanas varas.

Mums ir koalīcijas padome. Premjers, ministri katru nedēļu nāk uz koalīcijas padomes sanāksmi un redz, kā viņiem jārīkojas. Kā vajadzētu? Koalīcijas padomē nedrīkst būt izpildvaras pārstāvju. Mums valstī it kā ir ilgtermiņa plāns. Taču tad, kad sastāda budžetu, es nekad nedzirdu atsauces uz šiem plāniem. Loģiski būtu, ja Saeima apstiprinātu ilgtermiņa plānu, MK rīcības plānu, kas ir vidēja termņa plāns, un tad, kad tiek sastādīts un apspriests budžets, pastāvētu nerimta sasauce ar šiem plāniem.

Tas būtu loģiski. Un Saeimas uzdevums tad būtu - diskutēt par tiem plāniem, apstiprināt izpildvaras sagatavoto budžetu, kas tos plānus realizē dzīvē... Jā, budžetu aizstāv un apspriež Saeimā, bet izpildvara to vienkārši izpilda.

Protams, laiks rit, kādēļ plāni ir jāpārskata un jāpārstrādā. Piemēram, ar bņotajiem spēkiem saistītos plānus vajadzētu pārstrādāt katrus četrus gadus. Turklāt nāk jaunā Saeima, nāk pirmais Ministru kabinets - arī tiem var būt savs skatījums.

- Bet - kā var plānot situāciju bez perspektīvas?

- Tā ir. Uztaisa saukļus, un cilvēki uzpērkas. Bet ja būtu pateikts: ja es kaut ko nosaucu, tad es to pamatoju un nesu par to atbildību. Taču šādas saskares nav.

- Un kas tad tās varas te atdalīs vienu no otras, ar kādiem instrumentiem... Koalīcijas partijas, vai?

- Ja mēs pieņemtu, ka mums ir profesionāls Ministru kabinets, ka prezidents izvirza premjerministru, premjerministrs veido kabinetu (viņš var ņemt kādu arī no politiķiem, bet tie aptur savu darbību politikā, kamēr darbojas kabinetā), un tad Saeima apstiprina kabinetu, premjeru, viņa programmu, rīcības plānu...

- Konkrētajā situācijā tas man liekas jūsu ideālisms...

- Bet - skatieties, kādi ir argumenti? Pirmais - notiek visa tā nelegālā naudas došana partijām. Saprotams... esmu biznesmenis, es skatos - kurš būs ekonomikas vai kāds cits ministrs, tad es tai viņa partijai samaksāšu... Tātad - daļa nelegālās naudas iet uz politiskām partijām caur izpildvaru. Ja varas atzari būtu nodalīti, ja premjers katrai nozarei varētu izvēlēties cilvēku, kurš prot to labāk vadīt, tad tā tas nebūtu. Un, ja runājam par tām perspektīvām, ko mēs gribētu un kā vajadzētu būt, tad es uzskatu, ka jādara tā, kā teicu.

- Jā, bet - kā to panākt?

- Pirmkārt, nauda no biznesa nāk uz tām partijām, kas vadīs ministriju. Otrkārt, partija raksta programmu par visām nozarēm, saņemot vienu divas ministrijas... Nacionālajai apvienībai - Kultūras, Zemkopības ministrijas... Par pārējo varam teikt - mēs neko nevaram. Bet, pagaidiet, ko tad jūs rakstāt programmu visai valdībai, bet koncentrējaties tikai uz tām ministrijām, kas ir jūsu pakļautībā? Ja citi tajā pakļautībā nevar ietikt, tad viņi nevar neko realizēt.

Turklāt - pats esmu pieredzējis, ka tu izsaki idejas, kuras nepieņem, bet pēc tam tomēr ir spiesti pieņemt. Viens piemērs. Laikā, kad es biju Bruņoto spēku štāba priekšnieks, Gaidi Zeibotu iecēla par komandiera vietnieku. Tad es viņam jautāju: vai tu veidosi kādu štābiņu, vai kā, jo kas tad tev gatavos dokumentus - vai tu pats rakstīsi pavēles u.tml.? Veselu svētdienu viņš un Māris Krasts man skaidroja, ka tā nevar būt. Tad es 2006. gadā uzrakstīju militāro stratēģiju, prezentēju to Nacionālās aizsardzības akadēmijā, kurā teicu, ka komandiera vietnieks ir štāba priekšnieks, kuram ir divi vietnieki - viens operatīvos jautājumos, otrs - nodrošinājuma jautājumos. No sākuma visi to noliedza, bet pēc tam tas viss realizējās.

- Bet sakarā ar tekstu, ko jūs savulaik rakstījāt par pielaidēm, man radās jautājums - vai Latvijā kādam ir augstāka vara nekā likumdevējam?

- Pirmkārt - man nepatīk, ka tad, kad cilvēkiem stāsta par pielaidēm, nepasaka visu līdz galam. Nepasaka to, ka ir triju līmeņu pielaides. Ir Latvijas pielaides, ir NATO, ir Eiropas Savienības pielaides. Bet visu laiku, kad runā, tad saka tikai - nav pielaides. Ja runāt par Saeimas deputātiem, tad trešo, zemāko, Latvijas līmeņa pielaidi varētu piešķirt uzreiz visiem deputātiem. Ja runāt par NATO un ES līmeņiem, tad, jā, tur varētu būt atsevišķas pārbaudes... Turklāt, ja kādam ir šaubas, tad mēs nekur nerunājam par melu detektoru izmantošanu. Mans dēls strādāja bankā, un viņu, kad vajadzēja, laida caur melu detektoru.

- Bet kāpēc no šīs pielaižu būšanas te taisīt partijisku tirgu? To es nesaprotu...

- Viens piemērs no manas dzīves... Man bija pirmā augstākā pielaide. Bet, kad aizgāju no štāba, man to noņēma. Un tad NATO ģenerālsekretārs uzaicināja mani par savu padomnieku. Man iedeva NATO, iedeva ES pielaidi. Es atnāku uz 11. Saeimu. Man izsniedz pielaidi. Bet - nāku uz 12. Saeimu, un tad delfos parādās raksts, ka man un Jānim Ādamsonam pielaides nebūs.

Tagad šīs pielaižu lietas skatīšot tiesa. Bet pagaidām SAB principā var nolemt, ka ministram vai kam pielaides nav.

- Ko vēl jūs Latvijas iekārtā, tās dzīves organizācijā gribētu redzēt citādu?

- Primārais - par to esmu runājis jau sen un pie tā arvien palieku - ir jābūt tautas vēlētam Valsts prezidentam. Par tagadējiem piedāvājumiem prezidenta amatam var spriest visādi. Mūsu Nacionālā apvienība atbalstīja Egilu Levitu. Levits ir gudrs, viņam ir pieredze, bet - ir arī negatīvās puses. Zināma atsvešinātība, viņš ir dzīvojis citā pasaulē... Cik dziļi viņš, tāpat savulaik Vaira Vīķe-Freiberga, kura lieliski komunicēja, izprot tos cilvēkus, kuri padomju laikā dzīvoja šeit, bija Sibīrijā... Arī tādēļ es principā esmu par tautas vēlētu prezidentu.

Jā, var nākties pārskatīt dažas tiesības un pienākumus. Var pārskatīt, bet tas nenozīmē, ka jāpāriet uz prezidentālu republiku. Tomēr Nacionālajai Drošības padomei, kuru vada prezidents, varētu dot kādas lielākas tiesības. Patlaban prezidents nevar izsludināt pat mācības bez aizsardzības ministra paraksta. Tātad - prezidentam nepieciešamas lielākas pilnvaras. Un tad visi šie jautājumi saskaras arī ar to, kā veidojas Ministru kabinets, kas, ko, kādas personas apstiprina. Vēlreiz uzsveru to, ka ir būtiski, lai Ministru kabinets būtu profesionāls. Ja likumdošanas vara būtu atdalīta no izpildvaras pēc būtības, tad kabinetam būtu vieglāk...

Un tad es te pateikšu vēl vienu ļoti netradicionālu ideju. Proti - es principā piedāvātu uzreiz atteikties no pensijām, atteikties no visiem sociālajiem maksājumiem... Cilvēki par to satraucas. Bet - par ko runāju es? Cilvēki pensijās tagad saņem no algas apmēram 40 procentu. Pēc vairākiem gadiem tie būs 24%. Pensiju lielums te pakāpeniski samazinās.

Bet - otrs punkts. Mēs runājam par dzimstību. Nesaku - uzreiz, nesaku rītdien, bet pēc gadiem 30-50 tomēr vajadzētu likt, lai vecāki rūpējas par bērniem (es atkal runāju par vidējo standartu un ne jau par to, ka kāds ir invalīds...). Tātad - ja vecāki nerūpējas par bērniem, no viņiem piedzen. Un jānosaka arī tas, ka bērniem ir jārūpējas par saviem vecākiem. Teiksim, mātei vai tēvam paliek 65 gadi, pienāk pensijas vecums... Tad - bērnu pienākums ir rūpēties par vecākiem. Ja viņi negribēs rūpēties, valsts no viņiem piedzīs. Tāpat kā piedzen no vecākiem. Tātad - vecāki nodrošina savus bērnus, bērni - vecākus.

Tad cilvēki domātu - man vajag bērnu. Es te nepastāvēšu vīrieša sakaros ar vīrieti, sievietes ar sievieti, bet domāšu par to, ka man vajadzīgi bērni. Jo - kas tad par mani vecumdienās rūpēsies? Tas, manuprāt, uzreiz liktu padomāt par šīm mūsu tautas atjaunošanas lietām.