arrow_downwardViktors Avotiņš / Autori

Latvijas Valsts prezidents, jurists, politologs, bijušais Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils LEVITS intervijā Neatkarīgajai raksturo mūsu valstij tagad būtisko un tās pastāvēšanas kontekstu patlaban esošajā pasaules telpā.

Lai arī es lielā mērā piekrītu Aldim Gobzemam (sk. NRA, 31.10.2019.) , ka valsts politiskā vara ir sajukusi prātā no varas, man ne tuvu nav pieņemams tas, ka Latvijas valsts parlaments – Saeima – tiek padarīs par tādu kā peramo zēnu. Pirms to apgalvot, mums ar vislielāko nopietnību jāpaskatās spogulī pašiem uz sevi. Kāpēc politiskās partijas ir kļuvušas par korporatīvu interešu grupējumiem?

Uzskatu, ka ir svarīgi īsā komentārā pateikt savas un citu domas par Latvijas okupācijas izpētes biedrību (LOIB), kura tika reģistrēta Latvijas Uzņēmumu reģistrā 3. novembrī pirms desmit gadiem. Ja kāds vēlas iepazīties ar LOIB paveikto, ar to, kā notiek biedrības starptautiska līmeņa sadarbība, kā izvērsusies sadarbība ar Latvijas valsts un NVO institūcijām, atveriet biedrības mājaslapu loib.lv.

Mēs ar neirologu, habilitēto medicīnas doktoru, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētāju Valdi KERI sākām runāt nevis par medicīnu, bet par Aleksandra Grīna Dvēseļu puteni un iecerēto filmu. Un tikai pēc tam pievērsāmies arī situācijai nozarē.

Manā uztverē demokrātiju uztur pilsoniskums. Ja sabiedrības pilsoniskuma līmenis ir zems vai degradējies, par demokrātisku valsts iekārtu konkrētā vietā var runāt tikai nosacīti.

Man arvien vairāk sāk šķist, ka vairākiem Kariņa kunga valdības ministriem (veselības, izglītības...) mute ir no ķermeņa pastarpināts, savrups orgāns. Ķermenis, galva kā veselums dara vienu, bet mute apgalvo pavisam ko citu. Proti – pretrunas starp runām un darbiem man šķiet acīmredzamas. Paskatiet kaut paši divas izglītības ministres Ilgas Šuplinskas izpausmes (sk. https://tvplay.skaties.lv/900-sekundes-10305855, https://tvplay.skaties.lv/tv3-zinas-10305990) un izvērtējiet tās. Ceru, ka viņas sacītais atklās jums vismaz pretrunas ar tām izmaiņām, kas tiek reāli pieteiktas izglītības likumā. Pretruna starp vārdiem un darbiem man šķiet acīmredzama.

Pirms spriest par to, cik skolēniem jābūt vienā klasē, Latvijas valsts politiskajai un izpildvarai jāatbild vismaz uz diviem jautājumiem. Pirmais – kāpēc Latvijas valsts politiskā un izpildvara pēc neatkarības atgūšanas nav spējusi pozitīvi restartēt demogrāfisko procesu valstī? Otrs – kāpēc Latvijas valsts politiskā un izpildvara šajos neatkarības gados nav kā pienākas gādājusi par daudzmaz izlīdzinātu valsts teritorijas apdzīvotību? Un tikai pēc tam, kad uz šiem jautājumiem tiks reljefi un godīgi atbildēts, kad tiks iezīmēta reāla perspektīva turpmākajam un atbildīgie par tās īstenošanu, sāksim runāt par bērnu skaitu klasēs.

Astoņpadsmitajā oktobrī Kultūras ministrijā notika pirmā jaunajām kultūrpolitikas pamatnostādnēm (2021.–2027.) veltītā diskusija. Ministra Naura Puntuļa mudināti, visnotaļ gudri cilvēki pauda sakarīgas domas. Taču – tās pamatā bija saistītas ar kultūru kā nozari, pastāvēja resora ietvaros.

Manā uztverē varas iecerētā pašvaldību reforma izskauž jēdzienu «vietējā vara». Ir taču lērums vajadzību un problēmu, kuras vietējai varai cilvēku labad būtu jārisina dienas laikā. Kā to garantē iecerētais ATR modelis? Ja tas nenotiks – uzskatīšu šīs pašvaldības par varas centralizācijas nolūkā radītiem parazītiem.

Es partijas principiāli uzskatu par sabiedriskām organizācijām, nevis valsts vai varas iestādēm. Tāpēc partiju gribēšana baroties no valsts budžeta šķiet man nesaprotama un nepieņemama.

Latvijā nav nemaz tik daudz cilvēku, kuri spēj gadiem ilgi nelikties mierā, ja viņu tuvinieki vai draugi cietuši, turpina ciest no varas vai līdzcilvēku netaisnības. Tieši tāpēc es 10. oktobrī devos uz preses konferenci «Vijoļu šķūnī» Mazajā Krasta ielā. Jo tieši todien apritēja pieci gadi, kopš Baložos tika noslepkavoti divi mazgadīgi puisēni. Notiesāta un ieslodzīta ir viņu māte.

Nesen saņēmu ziņu, ka svinēsim 75. gadadienu kopš Latvijas atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem okupantiem. Tomēr šajā publikācijā došu priekšroku citai gadadienai. Raugi, 31. augustā apritēja 25 gadi kopš Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas. Kara muzejā 30. augustā notika šim datumam veltīts Latvijas Okupācijas izpētes biedrības (LOIB) rīkots pasākums. Te būs vien fragmentārs ieskats tajā, kas tur tika runāts.

Mūsu intervijas ar vienu no visu laiku lielākajām Latvijas lauksaimniecības autoritātēm, ekonomikas doktoru, Ogres Goda pilsoni Jūliju BEĻAVNIEKU pamatā ir viņa tā sauktajai reģionālajai reformai veltītā, pirms pāris mēnešiem vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem adresētā vēstule, uz kuru pienācīgu, profesionālu atbildi viņš līdz šim nav saņēmis.

Manā uztverē apmēram piecpadsmit gadi bija pilnīgi pietiekams laiks, lai gan pedagoģiskā, gan profesionālā, gan politiskā ziņā nodrošinātu perfektu visas Latvijas valsts izglītības sistēmas pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Tomēr pagaidām arvien uzskatu, ka šī tā saucamā reforma, tās iniciatori un izglītības birokrātija arvien dod priekšroku politiskām pozām, nevis visu skolu, to kadru un dažādu vecāku grupu pienācīgai sagatavotībai pārmaiņām. Tādām, lai iznākums būtu pienācīga un augoša Latvijas nācijas, tās tautu kvalitāte. Tomēr pagaidām es uzskatu, ka šī reforma visu šo laiku gatavota pat ne politisku, bet arvien pastāv tik vien kā partijisku iegribu līmenī.

Diplomāts Andris Vilcāns atsūtīja man saikni ar norādi uz Novaja gazeta 26. septembra publikāciju Pioniere Grēta Tunberga. Skat. (https://www.novayagazeta.ru/articles/2019/09/26/82123-pionerka-greta-tunberg?fbclid=IwAR1l5035rh2bm). Raksts sākas ar teikumu: «Bērnu izmantošana ideoloģiskās kaujās ir klasiska totalitāro ideoloģiju pazīme.»

Man tādi publiski teikumi kā, piemēram, «rindas uz pirmsskolas iestādēm kļūst arvien garākas», «šī valdība nerada lielu entuziasmu steigties ar bērnu radīšanu», «bezdarbnieka pabalsta samazināšana – aprēķina solis vai izmisums», «augstskolas joprojām izdzīvošanas režīmā» u.tml. arvien biežāk vedina domāt, ka jāsāk apšaut tie nejēgas, kuri lien valsts pārvaldē bez kādas saprašanas par to. Vai tad kāds no minētajiem teikumiem ir problēma, kas nav visai elementāri profesionāli risināma?

Divpadsmitajā septembrī mācītājs Guntis Kalme ielūdza mūs Kara muzejā uz pasākumu Mūsu nacionālā identitāte: Patriotisms, Izturība, Pretestība. Kalmes kungam todien apritēja sešdesmit gadi. Taču norises saturā tas nebija manāms. Cilvēki runāja par mūsu vēsturi, tās mācībām, par mūsu nācijas raksturu. Redzējām videofragmentu par Sibīrijas bērnu fonda ekspedīcijām, dzirdējām viedokļus par mūsu gudrinieku, intelektuāļu misiju attieksmē pret savu tautu.

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) prasība atsaukt no amata vides un reģionālās aizsardzības (VARAM) ministru Juri Pūci ir visnotaļ pamatota. Taču – manā uztverē šī administratīvi teritoriālā «reforma» (ATR) būtu beidzot jāvērtē krietni plašāk, jāvērtē tās pilnā apjomā, jāvērtē principiāli un profesionāli.

Desmitajā septembrī Splendid Palace notika Ilonas Brūveres radošais vakars Filmas, Fakti, Fragmenti. Man tur ļoti patika. Bet tagad es te no Ilonas taisīšu politiku. Ilona varēs mani par to lamāt, cik uziet, bet man viņas dokumentālās (!) filmas šķiet mūsdienu politikas raksturojumam visai aktuālas. Turklāt viņas filmu pamats manā uztverē ir faktūra (tēls, tēli...). Nevis sižets. Var jau būt, ka sižetisks vēstījums viestu vairāk didaktikas, pamācīšanas, kā pareizi dzīvot. Tās Ilonas darbos nav.

Starptautiskajā lidostā "Rīga" pirmajās dienās kopš stājās spēkā noteikumi par speciālajām licencēm taksometru pārvadājumu sniegšanai nav konstatētas problēmas, pauda AS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" pārstāve Laura Karnīte.

Rezerves brigādes ģenerālis, militārais zinātnieks, habilitētais inženierzinātņu doktors, 11. un 12. Saeimas deputāts, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas veidotājs un prorektors intervijā Neatkarīgajai pauž savas domas par mūsu valsts drošību un mūsu pašu spējām to uzturēt.

Latvijas mediju telpa tās kopumā mani šodien neapmierina. Jo manā uztverē tā neveic savu misiju. Proti – tā ir savās atsevišķās izpausmēs pārlieku vienpatnīga, savrupināta. Dažādu uzskatu, viedokļu principiālas, profesionālas konfrontācijas vietā tā dod priekšroku atsevišķu sociālu vai etnisku grupu uztveres stereotipu atzīšanai un uzturēšanai.