Kam vajag dvēseli?
Desmitajā septembrī Splendid Palace notika Ilonas Brūveres radošais vakars Filmas, Fakti, Fragmenti. Man tur ļoti patika. Bet tagad es te no Ilonas taisīšu politiku. Ilona varēs mani par to lamāt, cik uziet, bet man viņas dokumentālās (!) filmas šķiet mūsdienu politikas raksturojumam visai aktuālas. Turklāt viņas filmu pamats manā uztverē ir faktūra (tēls, tēli...). Nevis sižets. Var jau būt, ka sižetisks vēstījums viestu vairāk didaktikas, pamācīšanas, kā pareizi dzīvot. Tās Ilonas darbos nav.
Pavērojiet Ilonas filmu varoņu sejas... Vai tā cirka māksliniece, vai tas dzelzceļnieks, vai Uldis Pūcītis, vai Uldis Bērziņš... Nav svarīgi, cik grumbu un rievu ir šajās sejās, bet ir svarīgi, ka tajās bez īpašiem paskaidrojumiem lasāma Dzīve. Un te tad arī sākas mana sasaiste ar politiku. Es tīšām salīdzināju Ilonas izvēlēto cilvēku sejas gan ar bijušo, gan tagadējo laiku politiķu sejām. Un šajās politiķu sejās gan tad, gan tagad es nolasu krietni mazāk Dzīves nekā Ilonas filmu varoņu vai - itin bieži - vienkārši uz ielas sastaptu cilvēku sejās. Man personiski tas liecina, ka valsts vara, ka politika arvien ir tikai sava stāvokļa patērētāja, nevis tautas pārstāve.
Starp citu, Ilonas vakaru itin prasmīgi, ļoti prasmīgi vadīja kino teorētiķis un režisors Dāvis Sīmanis juniors. Savukārt kinooperatoru Dāvi Sīmani senioru es savā prātā uzskatīju par profesionālu estētu. Proti, tādu, kas nepieņem estētiku kā smukumu un izskaistināšanu. Dāvja seniora izteiksmīgums bija unikāls. Viņš uzskatīja, ka estētikai, skaistumam jāizriet no būtības. Pat vizuāli it kā nepievilcīgs cilvēks var būt skaistāks par visskaistāko modeli. Mēs ar Dāvi senioru savulaik ne reizi vien tikām runājuši arī par to, kas tad īsti rada, kas nosaka mūsu ikdienas dzīves skaistumu, kam jānosaka varas, politikas estētika. Nu tad, lūk - es joprojām uzskatu, ka politiku, arī mūsu Latvijas politiku pamatā arvien raksturo fasādes estētika, bet Ilonas dokumentālo (!) filmu varoņi ir skaisti savā iekšējā esībā, savā būtībā. Man tas ir arī šodienas politikas vērtēšanas kritērijs. Es no tā secinu, ka politiķi to kopumā arvien necenšas veikt savus pienākumus pēc labākās sirdsapziņas.
Vēl viens Ilonas filmu varonis ir Augusts Sukuts. Viņš bija, neteiksim, mans draugs, bet labs čoms - noteikti. Protams, viņš bija izcils mākslinieks, taču mūsu visai biežajos randiņos mēs pamatā vērtējām Latvijas dzīves telpu - to, kas un kāpēc tajā visos līmeņos notiek. Augusts bija viens no maniem dzīves skolotājiem. Un te var minēt Ilonas, kura padsmit gadus strādājusi Rietumvācijā sacīto, ka viņai šeit reizēm arvien «pietrūkst civilizācijas».
Vārdu sakot, ja politika, ja vara pakļaujas rutīnai, tad valstij nav nākotnes. Vislabākā liecība tam ir totalitārie režīmi dažādās pasaules malās - tagad un agrāk. Iespējams, kaut kādas sākotnējas uzplaukuma pazīmes laika gaitā tomēr noved pie izvirtības, pie pretīga, antisociāla sabrukuma. Un, protams, arī mēs, Latvijas pilsoņi, esam atbildīgi par to, ka arvien lāgā nespējam savu demokrātisko iekārtu darīt par savas esības skaistuma iekārtu. Mūsu politiķiem pienāktos krietni vairāk mācīties no agrākās un arī esošās radošo aprindu vides pieredzes. Tad Latvijas politika gūtu izcilāku nākotnes perspektīvu, labāku nākotnes redzi.
Ilona sacīja, ka ir melanholiķe un nevar ciest aroganci. Man ar viņu nesaskan tikai uzskati par Veru Muhinu. Viņa sauc Veru par padomju konjunktūras figūru. Bet es no saviem Maskavas čomiem mūsu kopīgās dropēs ne reizi vien esmu dzirdējis, ka Vera tieši ar savu «konjunktūras figūru» savulaik spējusi piesegt un aizstāvēt dažus patiesi izcilus māksliniekus.
Beigu galā gribu uzsvērt divas Ilonas atziņas, kurām pilnībā pievienojos. Proti - cilvēki nav muļķi, bet viņus par tādiem padara. Un - dvēsele dzīvo visu laiku, bet nevienam to nevajag. Un - viņas citētais Andrejs Upīts: cilvēks ir mākslinieks vai nu vienmēr, vai nekad.