Runas un darbi
Man arvien vairāk sāk šķist, ka vairākiem Kariņa kunga valdības ministriem (veselības, izglītības...) mute ir no ķermeņa pastarpināts, savrups orgāns. Ķermenis, galva kā veselums dara vienu, bet mute apgalvo pavisam ko citu. Proti – pretrunas starp runām un darbiem man šķiet acīmredzamas. Paskatiet kaut paši divas izglītības ministres Ilgas Šuplinskas izpausmes (sk. https://tvplay.skaties.lv/900-sekundes-10305855, https://tvplay.skaties.lv/tv3-zinas-10305990) un izvērtējiet tās. Ceru, ka viņas sacītais atklās jums vismaz pretrunas ar tām izmaiņām, kas tiek reāli pieteiktas izglītības likumā. Pretruna starp vārdiem un darbiem man šķiet acīmredzama.
Diemžēl, kad vasarā runājos ar skolotājiem, teiksim, Preiļu vai Daugavpils pusē, viņi labprāt stāstīja savas domas man, taču negribēja, lai es publiski atklāju viņu vārdus. Bezmaz vienīgā drosminiece Latgales pusē ir Lūcijas Rancānes Makašānu Amatu vidusskolas direktore Gundega Rancāne ar saviem kolēģiem (sk. NRA portālu). Ja ir vēl kāds, dodiet ziņu! Es, neveselīgas intereses dzīts, iepazinos pat ar Šuplinskas kundzes savulaik rediģēto Lingvoteritoriālo vārdnīcu. Man tā šķita visai pavirša. Bet - tā ir atsevišķas recenzijas tēma.
Taču, piemēram, 2019. gada 19. maijā Šuplinskas kundze pauž, ka, nonākusi ministres amatā, viņa pievērsīs uzmanību reģioniem, kuri nepelnīti atstāti novārtā, teic, ka «valsts ir apzināti gājusi uz to, ka attīsta «ūdensgalvu» - Rīgu, bet minimāli pievērš uzmanību reģioniem», un ka «reģionālā dimensija būs tā, par kuru es iestāšos». Viņa uzskatīja, ka Latgale pārāk ilgi pretnostatīta pārējai Latvijai: «Mēs novedīsim to līdz tādam statusam kā lībiešus, tad sāksim atvērt institūtus, piešķirt finansējumu… Tomēr gādāsim, ka šī valoda attīstās. Es ticu, ka apvērsums uz stagnāciju nenotiks.» Un vēl - viņa pilnīgi adekvāti uzskatīja, ka Izglītības ministrijai vajadzētu domāt starpnozarēs, un vēstīja: «Jā, ir svarīgs centralizēto eksāmenu rezultātu kritērijs, bet man šķiet, ka ir svarīgi redzēt arī, kādi ir citi skolas pienesumi sabiedrībai, cik aktīva ir projektu kustība, vai bērni piedalās olimpiādēs, kā skola sevi pozicionē novadā… Redzot optimizācijas plānu, es redzu, ka tā ir mehāniska skolu slēgšana, un tā ir ekonomiskā aprēķināšana. Es esmu jautājusi šī plāna veidotājiem, cik izmaksā renovēto skolu slēgšana, kurās tik tikko siltinātas vai tik tikko uzceltas sporta zāles, man atbildēja, ka tas netiek skatīts.»
Te tad nu būtu vietā jautāt - kas pēkšņi noticis? No kurienes IZM domāšanā sācis prevalēt pavērsiens uz mācību procesa formalizāciju un centralizāciju? Ja jau ministre teica, ka mums jārespektē skolēna talanti, tad kāpēc patlaban šis individuālais talantu novērtējums grasās tikt saistīts tieši ar unificētiem testiem? Manā uztverē valsts budžeta iespējas nav un nevar būt arguments mūsu bērnu un mazbērnu izcilas (!) nākotnes izredžu noliegšanai. Ja nepietiek naudas skolām, ņemiet nost līdzekļus valsts aparātam, birokrātijai, atsevišķiem sekundāriem saimnieciskiem sektoriem, bet skolām resursu ir allaž jāpietiek. Ja jūs, valsts vadītāji, nespējat to panākt, vācieties prom!
Bet Šuplinskas kundzei tagad pienāktos skolām un skolotājiem precīzi pamatot savu šodienas pozīciju. Piemēram, kā tad sakrīt viņas iepriekš deklarētais ar Ministru kabineta 583. definēto, ka izšķirošais kritērijs būs vidusskolas centralizēto eksāmenu rādītājs. Vai tad mums visas skolas un mācību programmas ir absolūti nivelētas, standartizētas? Arī visās mākslu skolās vai tajā pašā Makašānu Amatu vidusskolā?
Patlaban arī es uzskatu, ka nevis «nereti», kā teic Rancānes kundze, bet vispār (!) trūkst padziļinātas un fleksiblas šo reformu ilgtermiņa ietekmes apjēgas uz sabiedrības un valsts attīstību. Diemžēl uzskatu, ka spēju šo atziņu attiecināt un pamatot saistībā ar itin daudziem valsts sektoriem. Ne tikai izglītību. Tikpat labi to var sacīt par mūsu nākotnes perspektīvas definīcijām veselības aizsardzības, kultūras, sociālās politikas... jomās. Atvainojiet, bet šajās lietās oficiāli definētās tēzes man šķiet abstraktas un diletantiskas. Pieļauju, ka tas tā notiek ne tāpēc, ka cilvēkiem, to autoriem nav galvas uz pleciem, bet tāpēc, ka primārās šajos it kā stratēģiskajos apsvērumos nav vis valsts, tautas nākotnes, bet tik vien kā «aparāta», varas, partiju savtīgās intereses.