Valsts prezidents Egils Levits: Bez pilsoniskuma demokrātija nav iespējama

Latvijas Valsts prezidents, jurists, politologs, bijušais Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils LEVITS intervijā Neatkarīgajai raksturo mūsu valstij tagad būtisko un tās pastāvēšanas kontekstu patlaban esošajā pasaules telpā.

- Visupirms es, prezidenta kungs, vēlos dzirdēt to, ko jūs pats šodien uzskatāt par svarīgu likt pie sirds Latvijas sabiedrībai.

- Mūsu valsts mums ir jāmēģina novērtēt objektīvāk nekā līdz šim. Bet galvenais - jāmēģina uzstādīt reāli mērķi vidējam un arī tālākam laika posmam, uz kuriem mums vajadzētu tiekties.

- Varat definēt šos mērķus?

- Man tās ir trīs prioritātes, par kurām mēs ar jums savulaik jau esam runājuši - (ne-)vienlīdzība, piederība, moderna valsts.

Vissvarīgākais jautājums, kurš plosa mūsu sabiedrību, ir šis nevienlīdzības jautājums. Tas ir jautājums par sociālo solidaritāti. Tas ir tas, kas padara mūsu sabiedrību diezgan tādu... viegli raustāmu.

Cilvēki pie mums pārāk maz domā par kopējo labumu, no kā tad gūt pēc tam sev atpakaļ individuālu labumu. Bet - solidāri veicināt kopējo labumu un tad no tā gūt atpakaļ sev individuālu labumu ir jēdzīgāk, ir efektīvāk nekā katram mēģināt ar elkoņiem izcīnīt sev labāku pozīciju. Taču tas prasa augstāku politisko izpratni.

- Es gan domāju, ka te pie vainas ir arī mūsu politiskā vara...

- Protams! Tikai pašos pēdējos gados mūsu politika vairāk pievēršas nevienlīdzības mazināšanai. Taču jāiegaumē - vairāk solidaritātes nozīmē arī lielākus nodokļus. Sabiedrībai, it sevišķi cilvēkiem ar vidējiem un lieliem ienākumiem, jābūt gatavai maksāt lielākus nodokļus. Tad šie nodokļi tiek pārdalīti par labu cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Ja sabiedrība grib lielāku vienlīdzību un no valsts vairāk saņemt, tad ir jābūt arī gatavībai valstij vairāk dot. Un tad, protams, ir jādiskutē par prioritātēm, kā ieņemtos līdzekļus sadalīt atbilstoši sabiedrības prioritātēm, un jāraugās, lai šī līdzekļi tiktu izlietot efektīvi un nekas neaizietu «pa kreisi». Tāds, vienkāršiem vārdiem runājot, ir sociālās solidaritātes mehānisms, kas pretdarbojas kapitālismā zināmā veidā «dabiskajai» nevienlīdzībai.

- Otra prioritāte ir - piederība.

- Piederība ietver gan politisko, gan nacionāli kulturālo dimensiju.

Piederības politiskā dimensija demokrātijā pamatā ir pilsoniska sabiedrība. Pilsoniskā sabiedrībā ir svarīgi, ka pilsoņi paši apzinās to, ka pilsonība - tā ir arī atbildība par valsti kopumā. Un katram savā pozīcijā ir jādod zināma daļa no savas enerģijas, no savām domām, no sava laika, lai mēs varētu šo valsti pēc iespējas jēdzīgāk pārvaldīt.

Taču ne tikai Latvijā, bet faktiski visās demokrātiskās valstīs šāds pilsoniskuma rīcības modelis kļūst arvien vājāks. To pamazām nomaina patērētāju rīcības modelis. Pilsonim svarīga ir atbildība par savu valsti, un viņš gūst labumu caur to, ka sabiedrība tādā veidā darbojas iekļaujoši un taisnīgi. Patērētājs turpretim vispirms domā par savu labumu, nedomājot, kā klājas citiem.

Savukārt piederības nacionāli kulturālā dimensija nozīmē, ka mūs vieno kopēja valoda, kopēja kultūra, kopējs redzējums uz pasauli un uz mūsu vēsturi. Tā ir nācija. Nācija pamatā ir komunikācijas kopiena - lai arī mēs katrs esam dažādi indivīdi ar atšķirīgiem uzskatiem, mēs varam viens ar otru runāt kopējā valodā, mēs saprotam viens otra kultūras kodu, mums ir kopējs skatupunkts uz pasauli.

- Bet trešais virziens jums ir Latvija kā moderna valsts. Ko tas nozīmē?

- Pirmkārt, tas nozīmē pēc iespējas ātrāk pārvarēt mūsu atpalicību atsevišķās jomās, kur tas ir iespējams jau tagad, vai arī sastādīt reālu rīcības grafiku pārredzamam laika posmam, teiksim, nākamajiem desmitiem gadiem.

Kā piemērus varētu minēt veselības aprūpes un izglītības sistēmas. Pasaules skatījumā tās mums ir vidējas, nav slikti, bet arī nekas daudz vairāk. Taču mēs šajās jomās gribam būt pasaules labāko valstu starpā. Kādēļ mums jābūt viduvējiem, ja mēs varam būt labi? Tas gan nav iespējams ne nākamajā nedēļā, ne nākamajā gadā, taču, īstenojot skaidru, pārdomātu un konsekventu politiku, nākamajos desmit gados gan.

Protams, tuvredzīgiem politiķiem ar zemu horizonta līniju īstenot skaidru, pārdomātu un konsekventu politiku nav viegli. Taču tieši mums kā pilsoņiem ir jārada pieprasījums pēc šādas nopietnas, ilgtspējīgas politikas un pašiem jābeidz uzķerties uz populistiskas politikas saukļiem. Populisms ir muļķīgas atbildes uz nopietniem jautājumiem.

Un, otrkārt, moderna valsts kā reāls mērķis nozīmē vēl vairāk - mūsu cilvēkiem ir labs potenciāls, lai mēs varētu risināt arī tādas problēmas un nonākt pasaules avangardā, kādas vēl citur vēl vispār nav risinātas. Tas varētu būt gan dažādu tehnoloģiju jomā, gan dažādu inovatīvu tiesisku risinājumu, gan virknē citu jomu.

Pasaule strauji mainās, un mums jādomā uz priekšu, apsteidzoši. Latvija ir neliela, bet fleksibla valsts, kur tas, ja to saprot un grib, ir iespējams. Mums jākļūst pašapzinātākiem un drošākiem.

- Bet, lai jūsu nosauktās trīs prioritātes dotu labu rezultātu tautai, valsts varai, kaut kas, rēķinoties ar esošo situāciju, tomēr nav jāmaina mūsu valsts iekārtā? Dažādu varas atzaru konstrukcijā utt.?

- Tas nav mūsu valsts iekārtas un demokrātijas konstrukcijas jautājums. Mums jau tagad ir visas iespējas gan rīkoties solidārāk nekā līdz šim, gan rīkoties atbildīgāk pret savu valsti, gan arī ieviest dažādus modernas valsts elementus.

Tomēr atsevišķi uzlabojumi ir nepieciešami. Sistēmisks uzlabojums, piemēram, būtu Valsts padomes izveidošana, kura izvērtētu likumdošanas iniciatīvas no valsts ilgtspējas viedokļa un dotu savas rekomendācijas. Arī valdības struktūrai jābūt kompleksākai, tā, lai tā adekvāti nosegtu visas mūsdienu valsts politikas jomas.

Taču kopumā mūs kavē nevis mūsu parlamentārās demokrātijas iekārta, bet gan labu ideju trūkums un vājums.

- Bet vienlaikus šis ideju trūkums un vājums, manuprāt, atklājas arī bezmaz visā Rietumu telpā... Ko darīt?

- Jā, tas arī... Jūsu diagnoze ir pareiza. Ja cilvēks jūtas kā pilsonis, viņš rīkojas vairāk solidāri, viņš rīkojas atbildīgāk, viņš jūtas piederīgs savai valstij, viņš mēģina attīstīt savu valsti. Darbojoties kā patērētājam, nevis kā pilsonim, indivīda ietekme uz sabiedrību zūd....

Pilsoniskuma kā rīcības ideāla un modeļa dilšana ir arī visas Eiropas Savienības problēma. Kopš 1993. gada pastāv Eiropas Savienības pilsonība. Katrs ES dalībvalsts pilsonis vienlaikus ir arī ES pilsonis. ES pilsonība mums dod zināmas tiesības, pati svarīgākā no tām ir tiesības dzīvot un strādāt visā ES. Cilvēkiem kļūstot mobilākiem, nozīmīgākas kļūst arī tiesības uz dubultpilsonību starp ES dalībvalstīm.

Taču līdz šim ES nav domājusi par to, kā, balstoties uz ES pilsonību kā juridisku bāzi, veicināt eiropiešos arī pilsonisko attieksmi. To ES atstāj dalībvalstu ziņā. Es tomēr uzskatu, ka, ņemot vērā pilsoniskuma erozijas tendenci, papildus dalībvalstīm arī ES pašai būtu jārūpējas par savu idejisko pamatu stiprināšanu. Bez pilsoniskuma nav iespējama demokrātija. Domāju, ES pilsonības tālākattīstība no tīri juridiskas uz politisku kategoriju būtu tikai loģiska.

- Jums pašam arī kādu laiku bija dubultpilsonība.....

- Jā, pēc universitātes beigšanas, lai iegūtu pilnas tiesības strādāt par tiesnesi vai advokātu, Vācijā trīs gadi ir jānostrādā tiesas dienestā. Kā jebkurš valsts dienests, tas bija pieejams tikai savas valsts pilsoņiem. Tad arī pieņēmu Vācijas pilsonību, paturot - toreiz okupētās - Latvijas pilsonību. Esmu to arī daudzkārt stāstījis, kaut vai plašajā intervijā Domburam šī gada aprīlī, bet diemžēl nesenā intervijā tas pārpratuma dēļ bija izskanējis citādi. Savukārt vēlāk, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kļūstot par Latvijas vēstnieku Vācijā, no vācu pilsonības atteicos, jo saskaņā ar diplomātisko praksi citas valsts vēstnieks, protams, nevar būt attiecīgās valsts pilsonis, t.i., kā Vācijas pilsonis es nevarētu būt Latvijas vēstnieks Vācijā.

Vispār Latvijas pilsonība okupācijas laikā, arī dubultpilsonības aspekts, ir interesants starptautisko tiesību jautājums. Arī ņemot vērā savu pieredzi, savulaik analizēju to vienā vācu juridiskajā žurnālā. Interesanti, ka vācu iestādes pēc tam šo rakstu dažkārt izmantoja kā atsauci savai turpmākajai praksei.

- Vai, izvēršot ES pilsonības izpratni arī uz pilsonisko attieksmi, ES būtu nepieciešama papildu kompetence? Un ko nozīmē tas, ka jaunajā Eiropas Komisijā mums turpmāk būs komisārs «eiropeiskā dzīvesveida aizsardzībai» un «vērtību un caurspīdīguma» komisāre?

- ES ir iespējams attīstīt šo savas pilsonības dimensiju arī pašreizējās kompetences ietvaros. Abi jaunie komisāru amatu nosaukumi norāda uz to, ka jaunā komisijas prezidente saprot, ka nepietiek ar to, ka Eiropa ir tikai tīri «racionāls» veidojums, bet ka Eiropai ir jābūt arī zināmai vērtību dimensijai.

«Eiropeiskais dzīvesveids un tā aizsardzības», tāpat kā «vērtību un caurspīdīguma» uzsvēršana komisijas līmenī, ja mēs to uzskatām ne tikai par (tādā gadījumā nožēlojamu) reklāmas triku, bet ņemam nopietni, manuprāt, varētu norādīt uz trim tālāk padziļināmi attīstāmiem darbības virzieniem.

Pirmais būtu Eiropas kā demokrātisku valstu kopības politisko pamatvērtību, tostarp pilsoniskuma kā indivīda rīcības modeļa, veicināšana. Otrais būtu Eiropas kopējā kultūras mantojuma, eiropeiskuma savdabības pasaulē padziļināta izpratne. Trešais būtu nacionālās identitātes un nācijas nozīmes stiprināšana, jo eiropeiskais dzīvesveids un eiropeiskās vērtības «nekarājas gaisā», bet gan balstās uz ES dalībvalstu daudzveidīgajām nacionālajām tradīcijām, kultūrām un vērtībām.

Kad šie abi jaunie komisāri būs iestrādājušies, labprāt satikšos ar viņiem, lai apmainītos ar domām par šo jautājumu.

- Vai Latvija vēl ir nacionāla valsts? Kas to nosaka? Kāds sakars latviskumam ar jūsu minēto eiropeiskumu?

- Latviskums identificē un raksturo mūsu nāciju, mūsu valsti un katru latvieti kā savas nācijas un valsts piederīgo. Latviskuma elementi ir latviešu valoda, kultūra, pasaules redzējums. Latviskums modernā izpratnē ir resurss, ko mēs piedāvājam visiem valsts iedzīvotājiem, arī tiem, kuri vēlas papildus saglabāt savu atšķirīgo nacionālo identitāti. Modernais latviskums ir atvērts un iekļaujošs.

Tādā izpratnē Latvija ir nacionāla valsts. Tās uzdevums ir, kā teikts Satversmes ievadā, «garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem». Nacionālās identitātes, latviskuma kopšana ne tikai valsts, bet arī indivīda līmenī ir būtisks priekšnosacījums mūsu valsts un nācijas ilgtspējas nodrošināšanā. Kaut vai konsekventa latviešu valodas lietošana publiskā telpā. Tas nav grūti, bet svarīgi. Mums un valstij.

Latviskums ir eiropeiskuma sastāvdaļa. Stiprs latviskums ir pamats mūsu pašapzinīgai un vienlīdzīgai līdzdalībai eiropeiskuma veidošanā.

- Jūs pirms kāda laika teicāt, ka vēsturiskā skatījumā mēs dzīvojam transformācijas periodā, kad līdzšinējo, pilsonisko jeb moderno laikmetu nomaina jauns, vēl pagaidām vāji izprasts postmodernisma laikmets. Kādi riski te pastāv?

- Piekrītu jums, mēs atrodamies transformācijas periodā, un risks ir tāds - vai mēs zaudēsim to vērtību sistēmu, kas raksturo pilsonisko sabiedrību, cilvēka iekšējo autonomiju un brīvību?

Es tagad runāšu drusku abstrakti... Pilsoniskajā sabiedrībā mēs pieņemam, ka cilvēka rīcības impulsi nāk no viņa paša... Mūsos rodas zināmi impulsi, kāpēc mēs rīkojamies tā vai citādi... Šos impulsus rada cilvēka autonomais kodols, viņa iekšējais «es». Šis autonomais kodols veidojas dzīves gaitā, uzņemot dažādas ietekmes. Bet - tomēr mēs pieņemam, ka cilvēks ir brīva būtne. Būt brīvam - tā ir humanitātes jēga.

Digitālo tehnoloģiju laikā mēs tiekam pastāvīgi novēroti (ar telefoniem, videokamerām, lietojot internetu utt.). Ar «lielo datu» palīdzību katrs cilvēks tiek smalki «profilēts» - tiek aprēķināts, kā cilvēks izturēsies, atkarībā no barošanas ar tieši viņam speciāli paredzētu informāciju. Līdz ar to viņa rīcība kļūst arvien precīzāk aprēķināma un paredzama. Tādējādi cilvēks kļūst daudz vienkāršāk mērķtiecīgi manipulējams, vadāms nekā līdz šim. Kapitālistiskajā ekonomikā šī manipulācija notiek ar mērķi panākt, lai viņš pērk to vai citu produktu... Bet - to var izmantot arī politiski, lai panāktu noteiktu politisku vai sociālu izturēšanos. Un dažas autoritāras valstis to jau dara ļoti sekmīgi. Tas viss liek pievienot cilvēka autonomijai, viņa brīvajai gribai arvien lielāku jautājuma zīmi...

Tad ir vēl viena lieta. Šādā sistēmā cilvēks tiek arvien precīzāk kondicionēts uz to, ko algoritmi nosaka par vidējo un vēlamo izturēšanos. Savukārt novirzes saistītas ar marginalizāciju vai lielākām vai mazākām negatīvām sekām. Tādējādi šāda sistēma daudz efektīvāk nekā līdz šim veicina cilvēka «noslīpēšanos», piemērošanos pamatstraumei (angl. mainstream). Taču radošums - un līdz ar to progress - vienmēr nāk no tā, ka vispirms ir kāds, kurš novirzās no lielās straumes. Tādēļ šāda efektivizēta cilvēka kondicionēšana var veicināt stagnāciju - arī pie kvantitatīva pieauguma - pēc principa «to pašu, bet vairāk».

- Cits jautājums - kā jūs vērtējat LNT un TV3 kanālu apvienošanu, kas reāli samazinātu ziņu piedāvājumu?

- Ar to Latvijas iedzīvotāji zaudē nozīmīgu daļu kvalitatīvās informācijas apjoma, kas ir svarīgi arī viedokļu daudzveidības aspektā. Vēl jo sliktāk ir tas, ka šis samazinājums, lai arī to mierinoši nosauc par «optimizāciju», skar tieši atbildīgam pilsonim īpaši nozīmīgu informācijas sektoru - ziņas. Un tas varētu būt arī nacionālās drošības jautājums.

Tas lieku reizi pierāda, ka valstij ir steidzami jāizveido pārdomāta sistēma, kas veicina kvalitatīvu, uzticamu informācijas piedāvājumu, it sevišķi sabiedriskajos medijos. Te vilcināties vairs nedrīkst. Bez kvalitatīviem medijiem - vienalga, drukātā vai elektroniskā vidē - demokrātija nevar normāli funkcionēt.

- Noslēgumā: ko novēlat Latvijai valsts svētkos?

- Es novēlu reāli novērtēt to, ko esam sasnieguši. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka tas ir daudz. Un - gan katram atsevišķi, gan valstij kopumā noteikt reālus, bet pietiekami ambiciozus mērķus, kuri mums jāsasniedz līdz nākamā gada 18. novembrim.