Jūs domājat, ka galda hokeju spēlē tikai pusaudži un tā nav nekāda nopietnā spēle? Jā, es arī kādreiz tā domāju. Bet nu uzzināju, ka šajā sporta veidā regulāri notiek pasaules čempionāti, un prestižākajā – “Open” individuālajā kategorijā – šogad jūnijā Zviedrijas pilsētā Umeo sacentās 115 dalībnieki no 18 valstīm (kopumā 180 cilvēku, ieskaitot citas kategorijas). Par čempionu kļuva Latvijas pārstāvis, divdesmit divus gadus vecais Rainers Kalniņš. Ar viņu šodien intervija.
Esam raduši runāt par ledus hokeja čempionātiem, kur sacenšas lieli vīri ar hokejnūjām rokās, ir lieli ātrumi, ir spēka paņēmieni, ir straujas kustības. Bet kurš tad nodarbojas ar galda hokeju? Līdz šim domāju, ka tikai bērni un pusaudži. Nu labi, atpūtas brīžos uzspēlē arī dažs labs biroja darbinieks.
Pieļauju, ka liela daļa cilvēku ir redzējuši, kā tiek spēlēts galda hokejs, daudzi arī piedalījušies galda hokeja iepazīšanās turnīros. Bet pie tā arī palikuši. Un daudzos ofisos ir galda hokeja galdi. Taču ne tik daudzi ar to nodarbojas profesionāli. Pasaulē esam kādi 15 000 aktīvu spēlētāju. Sešciparu skaitlim tuvojas tie, kuri reizēm uzspēlē galda hokeju.
Kad cilvēks nolemj iet uz šā sporta veida profesionālo vidi, viņam jābūt spēcīgai mentālajai noturībai, labai fiziskajai sagatavotībai, ir jāpavada ļoti daudzas stundas, lai novestu spēles tehniku līdz perfekcionismam. Sacensībās ir milzum daudz nianšu, kuras ierindas cilvēks neredz un nesaprot, bet, ja ar to nodarbojas profesionāli, spēlētājs šīm it kā nieka lietiņām pievērš pastiprinātu uzmanību, mēģinot izdomāt, kā labāk izdarīt to vai citu kustību, kā ietekmēt spēli, lai novestu to līdz uzvarai.
Spēles tehnikas atšķirība starp pasaules TOP10 un pasaules TOP30 spēlētājiem ir ļoti neliela, bet tajā pašā laikā mentālās sagatavotības atšķirība var krasi atšķirties. Uz mentālās atšķirības pamata un ar gribasspēku var vinnēt maču.
Ar tevi sacentās vairāk nekā simt cilvēku. Tā ir milzīga konkurence.
Sākšu ar to, ka uz pasaules čempionātu netiek jebkurš, kas grib. Tie, kuri nokļuva pasaules čempionātā, bija atlasīti kā labākie savās valstīs. No pasaules TOP 30 spēlētājiem bija 27 cilvēki, attiecīgi šis turnīrs bija ar ļoti augstu konkurenci, bija reāli “jāiesvīst”. Galda hokeju var salīdzināt ar šahu, tikai - ar 200 kilometriem stundā. Dienas beigās tu esi tik noguris…
“Open” kategorijā izspēlē 61 spēli divās dienās, viena spēle ir piecas minūtes gara, tas nozīmē spēlēt vairāk nekā 300 minūtes. Beigu beigās sāk sāpēt mugura un galva, sāk zust fokusēšanās spēja, vienvārdsakot - tu vairs neesi tik svaigs kā sākumā. Bet izturība ir jānotur visas dienas garumā. Pēc šāda turnīra fiziski es jūtos nogurdināts vairāk nekā pēc10 kilometru krosa.
Kāpēc tu izvēlējies tieši galda hokeju?
Man tas bija zvaigznēs rakstīts, ka es kādreiz spēlēšu galda hokeju. Mans tēvs Sandis Kalniņš ir galvenais šā sporta veida organizators Latvijā. Galda hokejs ir oficiāls sporta veids kopš 2006. gada, un tēvs ar to nodarbojās kopš 2000. gada. Es piedzimu 2002. gadā, un man nebija citu variantu - kā vien sākt ar spēli nodarboties. Redzēju, kā viņš audzina jauno sportistu paaudzi. Emocijas, ko tu ieraugi turnīrā, tas adrenalīns, ko izjūt sportisti, tas viss kopā iespaido.
Kad tu aizej uz sacensībām, tu skaties uz daudzajiem dažāda vecuma cilvēkiem, ir daudz veterānu - vecumā virs 40 gadiem. Zviedrijā veterānu ir vairāk nekā spēlētāju zem 40 gadiem. Ja kāds domā, ka tā ir bērnu spēlīte, atnāciet, uzspēlējiet ar profesionāļiem, tad sajutīsiet, par ko ir runa. Un skatītāju pūli veido lielākoties paši spēlētāji, jo intriga ir liela: gan pusfināls, gan fināls. Visi kliedz, priecājas, bēdājas, visa emociju gamma!
Vai čempionātos tiek saņemtas naudas balvas?
Galda hokejs, patiesību sakot, ir entuziastu sporta veids. Ja kāds čempionāts notiek valstī, tad naudu var dabūt tikai no kādas pilsētas vai novada domes.
Es runāju par pasaules čempionātu.
Sapratu, ka tev šī gada sakumā bija morālā krīze, tu vairs nevarēji atrast motivāciju trenēties un piedalīties sacensībās. Kas notika, un kā tu tiki pāri?
Man šķita, ka atrodos bezdibeņa malā. Sākās viss ar to, ka sāku pieņemties svarā. Naktīs negribēju gulēt, tādēļ no rītiem bija sliktas sajūtas. Vienubrīd sākās arī finansiālas problēmas, papildus vēl šķita, ka nevarēšu augstskolā - Alberta koledžā - janvārī nokārtot sesiju. Pārstāju sportot. Tajā brīdī man izjuka attiecības. Sākās slimošanas. Vienlaikus ar šīm problēmām sākās depresija. Zaudēju prieku spēlēt galda hokeju. Jutos pilnīgi izdedzis.
Bet sāku saprast, ka šādi turpināties nedrīkst. Jo sliktāk vairs nevarēja būt. Dzīve man kārtīgi sadeva pa pakaļu, un varbūt es to pat biju pelnījis. Taču no tā visa es dabūju atspēriena punktu labākai nākotnei.
Sāku domāt: kāpēc es vairs nedaru tās lietas, kas man kādreiz sagādāja prieku? Sportot, cilāt svarus, meditēt. Un tad pieķēros grāmatu lasīšanai. Gribēju saprast, kas pie vainas manam stāvoklim? Izlasīju grāmatu angļu valodā - “How The Body Knows Its Mind?” - kā prāts pārzina tavu ķermeni? Sapratu, ka cilvēki - lai kādā vecumā viņi būtu, un kuri nodarbojas ar elementārām fiziskajām aktivitātēm un meditāciju, ikdienā piedzīvo vislielāko labsajūtu.
Janvārī apzinājos, ka sveru 96 kilogramus, tāpēc jāsāk kaut ko darīt. Sāku skriet. Sāku ēst mazāk un veselīgāk. No janvāra līdz maijam nometu 14 kilogramus. Sāku justies daudz labāk. Atguvu dzirkstelīti. Pirmās trīs nedēļas piespiedu sevi sportot, tā bija nevis motivācija, bet disciplīna. Tauki pazuda, tagad jāatgūst muskuļu masa.
Maijā atjēdzos, ka jūnijā taču ir pasaules čempionāts galda hokejā! Bet es necik nopietni neesmu trenējies… Tikai retu reizi - pirms Latvijas čempionāta martā, pirms Tallinas kausa, pirms Čehijas “Open” posma. Šos trīs turnīrus uzvarēju. Taču sacensību beigās man bija vairāk atvieglojuma nekā prieka. Bet pasaules čempionātā ikviens būs savā labākajā formā.
Pašam par sevi sākās sliktas ekspektācijas. Sapratu, ka man nepieciešama profesionāla palīdzība. Sāku apmeklēt sporta psiholoģi Gundegu Ulmi. Jo man bija mērķis - sasniegt virsotni galda hokejā. Man bija nepieciešams čempiona tituls, lai man karjera galda hokejā būtu izdevusies.
2023. gadā bija man pirmā iespēja uzvarēt, taču es zaudēju finālā tagadējam reitinga otrajam numuram no Ukrainas - Jevgeņijam Matancevam. Paliku otrais. Nodomāju: sagaidīšu 2025. gadu (šādi turnīri notiek ik pa diviem gadiem), bet man sākās krīze 2024./25. gada mijā. Atjēdzos, kā jau teicu, tikai maijā. Gundega Ulme iedziļinājās manā prātā, lai saprastu manas krīzes cēloņus.
Sapratu daudz ko. Sapratu, kāpēc man nepieciešama meditācija, kāpēc sevi jāuztur formā, kāpēc jānodarbojas ar stresa noņemšanas tehnikām, kāpēc jāmēģina ietekmēt savu zemapziņu, kāpēc jāskaita mantras. Tas viss deva milzīgu rezultātu. Tehniskā ziņā es, iespējams, neesmu labāks par TOP10 spēlētājiem, bet, tagad paskatoties atpakaļ uz pasaules čempionātu, esmu pārliecināts, ka neviens nebija izdarījis tik daudz sevis garīgajā pilnveidošanā kā es. Lai spēles pēdējās sekundēs nebūtu stresa, lai netrīcētu rokas, lai es nezaudētu spēli. Biju sagatavojies tik ļoti, ka, skatoties uz dažiem pretiniekiem, - piedodiet, ka es tā saku, - domāju: “Kādas ir iespējas, ka tu vari mani uzvarēt? Nekādas.”
Tā ir sevis pārliecināšana.
Protams, tas nav aktīvi jāstāsta citiem cilvēkiem - padomās par mani nezin ko… Bet ir jābūt šāda veida domāšanai, lai varētu kaut ko sasniegt.
Cik ilgi tu domā nodarboties ar galda hokeju?
Es ar to nodarbošos tik ilgi, kamēr tas man sagādās patiesu baudu. Pēdējā laikā esmu atguvis šo baudu, pateicoties manai sporta psiholoģei, kura palīdzēja man mainīt domāšanu. Patlaban mums ir dažādi plāni saistībā ar galda hokeju: turnīru organizēšana, iesaistīšanās starptautiskajā federācijā utt.
Tu pazīsti daudzus, kuri nodarbojas ar galda hokeju?
Jā, daudzus. Viņiem ir arī citi hobiji: daudzi piedalās arī citos sporta veidos - tas ir volejbols, basketbols, futbols. Vairāki ir mūziķi. Galda hokejs šiem cilvēkiem dzīvē ir devis milzu labumu: esmu dzirdējis viņus sakām, ka, ja viņu dzīvē nebūtu galda hokeja, viņi nebūtu tie cilvēki, kādi viņi ir tagad. Mērķtiecību, ko tu iegūsti no galda hokeja, ir viegli transferēt uz citām dzīves jomām.
Tu pats tagad strādā IT kompānijā. Ar ko tu tur nodarbojies?
Es patlaban risinu dažāda līmeņa IT problēmas. Šobrīd pārvaldu Baltijas valstu “makdonaldus” - to ir mazliet vairāk par 40 -, palīdzu risināt viņu IT problēmas attālināti un “in real time”.
Tu esi ļoti mērķtiecīgs. Ko tu varētu pateikt sava vecuma jauniešiem, no kuriem daudzi, iespējams, neredz savu turpmāko ceļu?
Uzrakstiet uz lapas savus īstermiņa un ilgtermiņa mērķus. Fiksējiet savas ikdienas nelielās uzvaras. Sakārtojiet savu istabu, iztīriet savu auto. Izdariet kādam kaut ko labu. Izejiet pastaigā, sakrājiet tos 10 000 soļu. Cilvēks labāk jūtas kustībā. Dariet šīs mazās lietiņas, tad parādīsies motivācija izdarīt arī lielas lietas.
