Kultūrpolitika nav resora "privātīpašums"

 
©F64 Photo Agency

Astoņpadsmitajā oktobrī Kultūras ministrijā notika pirmā jaunajām kultūrpolitikas pamatnostādnēm (2021.–2027.) veltītā diskusija. Ministra Naura Puntuļa mudināti, visnotaļ gudri cilvēki pauda sakarīgas domas. Taču – tās pamatā bija saistītas ar kultūru kā nozari, pastāvēja resora ietvaros.

Es tur izpaudos šādi: mūsu valsts, mūsu nācijas stāvoklis šobrīd ir dramatiskāks, lai ar šīm pamatnostādnēm ieciklētos tikai kultūras nozarē, ministrijas pienākumu apjomā. Es nekādā ziņā nenoraidu šo ļoti svarīgo kultūrpolitikas aspektu, taču turpat pamatnostādņu tekstā bija minēts vārds «depopulācija», regulāri nākas lasīt kritiskas domas par Latvijas demogrāfijas ainu un lauku iztukšošanos. Tika sacīts, ka nacionālais lepnums ir nācijas kvalitāte (emocionālā kvalitāte). Tad kāpēc tik daudzi cilvēki (arī inteliģenti - ārsti, skolotāji) pamet Latviju? Es uzskatu, ka nācijas kvalitāte (arī kultūrpolitikas kvalitāte) un nākotne pirmām kārtām ir atkarīga no valsts politikas, valsts varas kvalitātes. Manā uztverē līdzšinējie itin kā stratēģiskie valsts virzības dokumenti (Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, Nacionālās attīstības plāns 2014.-2020., arī Nacionālā programma Kultūra 2000.-2010., Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015., Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes Radošā Latvija 2014.-2020....) līdz šim pamatā nav apliecinājuši sevi ne kā progresīva valsts prakse, ne kā nācijas kvalitāte. Pupu mizas. Pagaidām - pārsvarā tikai frazeoloģija. Vārdi, nevis praktisks labas nākotnes apliecinājums. Tāpēc man ļoti gribētos, lai šīs kārtējās pamatnostādnes paredzēto diskusiju gaitā tiktu definētas kā varai saistoša valsts ikdienas prakse. Tas nav neiespējami. Es to secinu, salasījies dažādu laikmetu filozofu atzinumus par valsts iekārtām un tautām. Tik vien kā jāatrod mūsdienām adekvāts, atbilstošs šo atziņu izmantojums šodienas realitātē.

Tāpēc, vērojot šo praksi, šo īstenību, esmu pārliecināts, ka kultūrpolitika patlaban nedrīkst ieciklēties vien «savā», resora apjomā. Tai jātop attiecinātai, tai jātop integrētai visā tautsaimniecības, visā valsts izpausmju spektrā. KM piedāvātajā pamatnostādņu tekstā vārdi «kultūra un ekonomika», «kultūra un zināšanu sabiedrība», «kultūra un teritoriālā attīstība» man šķiet aplami. Vārda «un» dēļ, kurš itin kā pastarpina minētos jēdzienus vienu no otra. Manā uztverē tiem šodien jātop sinerģiskiem, savstarpēji integrētiem kā vēl nekad. Bez «un». Nevis, piemēram, «izglītība un kultūra», bet «izglītības kultūra». Piemēram, konstatēts, ka samazinās grāmatu lasītāju un kultūras pārraižu skatītāju skaits. Tostarp - starp cilvēkiem vecumā no 25 līdz 34 gadiem. Kā to paredz novērst, restartēt piedāvātās Latvijas kultūrpolitikas pamatnostādnes? Neredzu! Vārdam «kultūra», ja vien gribam saglabāt un uzturēt sevi kā nāciju arī turpmāk, būtu jātop gan par mūsu visu dvēseles, gan par katras (!), ne tikai kultūras nozares pamatu.

Piemēram, Viesturs Kairišs KM pamatoti slavēja Latgales kultūras dzīvi, bet es nesen kaut kur skatījos Latvijas karti, kurā bija redzami iedzīvotāju ienākumu nodokļa apjomi valsts telpā. Ap Rīgu karte bija tumši sarkana, bet Latgalē - gauži bāla. Tostarp pat Krievijas cariene, vāciete Katrīna II savulaik uzskatīja, ka impērijas nomalēm jābūt apdzīvotām un tur jāgādā par cilvēku iespējām nopelnīt sev pienācīgu iztiku. Mani patiesi nodarbina tas, kāda būs Latvija, tostarp arī mana Latgale, kaut vai ap to pašu 2030. gadu. Kādās valodās tur runās? Atvērsim vārtus imigrantiem? Vai arī domāsim, kā nodrošināt savas tautas pastāvēšanu un dominēšanu visā (!) savas valsts teritorijā? Manā uztverē tā ir tieši aptverošas kultūrpolitikas paradigma. Un patlaban tieši tai mūsu tautas saturēšanā, mūsu inteliģences mobilizēšanā (lai tā mistu Ugālē vai Indrā) man šķiet ļoti būtiska nozīme.

Jo - kaut vai, ja skatāmies iecerēto Nacionālās attīstības plānu (2021.-2027.), tad tur plānota stabila izaugsme un dzīves kvalitātes pieaugums ikvienam iedzīvotājam. Taču tur nav pateikts, kā tieši un konkrēti tiks pārvarēta pretruna kaut vai starp šo solījumu un cilvēku aizplūšanu no valsts.

Valsts varai savos it kā programmatiskajos, nākotnē vērstajos dokumentos būtu reiz jābeidz pļāpāt un jāsniedz cilvēkiem konkrēta (!), laikā sakārtota darāmā perspektīva. Pagaidām arī valsts dokumentos un to projektos frazeoloģija valda pār programmatismu.

 

Rīgas namu pārvaldnieks