Mūsu intervijas ar vienu no visu laiku lielākajām Latvijas lauksaimniecības autoritātēm, ekonomikas doktoru, Ogres Goda pilsoni Jūliju BEĻAVNIEKU pamatā ir viņa tā sauktajai reģionālajai reformai veltītā, pirms pāris mēnešiem vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem adresētā vēstule, uz kuru pienācīgu, profesionālu atbildi viņš līdz šim nav saņēmis.
- Mēs abi esam bezmaz novadnieki. Jūs madlienietis, es - suntažnieks. Esam arī tikušies, bet vairāk pazīstu jūs no cilvēku runātā. Un nekad man nav nācies par jums dzirdēt kaut kādas stulbības. Bet no jums vienmēr - profesionālus lauksaimnieka apsvērumus. Ņemot vērā jūsu milzīgo pieredzi, sakiet, kādus principus esat centies turēt tās pamatā?
- Pirmkārt - pieņemt lēmumus rūpīgi apsverot to sekas un iespējamos rezultātus. Neticēt brīnumzālītēm, arī zinātnieku un pētnieku teorētiskiem spriedelējumiem.
- To, ko jūs sakāt par rezultātu, man strikti prasīja pamatot, kad biju Tupoļeva konstruktoru birojā, bet VARAM reformā es šo pamatojumu pagaidām saskatīt nespēju. Un tiem cilvēkiem, kurus pašvaldībās pazīstu un ļoti cienu (Aleksandrs Lielmežs, Andris Kazinovskis, Māris Pūķis, Andris Vaivods...), arī ir visai skeptiska attieksme pret šo reformu. Kādi tam galvenie politiskie, ģenerālie iemesli? Ko īsti valsts varai no pašvaldībām vajag?
- Pašvaldībām tāpat kā valstij kopumā nepieciešama stabilitāte. Iepriekšējā reforma bija iecerēta kā Tautas partijas pasākums. Paredzētajai reformai vajadzētu labot iepriekšējās reformas kļūdas, atgriezties izejas situācijā.
VARAM pārstāvji kā reformas paraugu min Dāniju ar lielām tautvaldībām. Bet kāpēc ne Vāciju un Čehiju, kur saglabāti gan sīkie pagasti, gan apriņķi? VARAM vadība lielās, ka Latvijā teritorijas ziņā būšot trešās lielākās pašvaldības. Bet kāds no tā labums lauciniekam?
- Kā jūs pats esat rīkojies, kā reaģējis uz šo administratīvi teritoriālo reformu?
- Uzskatot, ka jebkuri teritoriālie pārkārtojumi pirmām kārtām ietekmē lauku iedzīvotājus, to sadzīves apstākļus, es allaž esmu centies reaģēt. Esmu preses izdevumos norādījis uz tā brīža valdošo aprindu kļūdainajiem lēmumiem. Laikrakstā Latvijas Avīze savulaik atkārtoti norādīju uz Tautas partijas voluntāro pieeju rajonu likvidēšanā un novadu veidošanā. Reformas bīdītāju arguments tolaik bija: ja pašvaldības nespēj pieņemt lēmumus par apvienošanos «no augšas» ieteiktajos novados, tad «mēs to izdarīsim viņu vietā».
Šajā sakarā jānorāda uz VARAM pārstāvja Madara Lasmaņa nekorekto, melīgo apgalvojumu TV24 pārraidē, ka pašreizējā novadu sistēma ir ZZS radīta.
Iepriekšējā teritoriālā reforma neskāra lielās pilsētas, partijas Saskaņa atbalstītāju un vēlētāju pamatbāzi. Acīmredzot tāpēc saskaņieši Saeimas balsojumā atbalstīja reformas bīdītājus - Tautas partiju.
- Un kas no tā iznāca?
- Rezultāts ir tāds, ka zem pagastu apvienošanas lozunga Latvijas lauku teritorija tika sadrumstalota, jo 26 rajonu vietā tika izveidotas iepriekš Latvijā nekad nepastāvējušas administratīvas vienības - novadi, skaitā 110. Novadu veidošanas «stimulēšanai» un tās realizācijai tika izlietoti vairāk nekā 100 miljoni latu valsts budžeta līdzekļu (ap 150 miljoniem eiro).
Īstenojot reģionālās attīstības un pašvaldības lietu ministra Aigara Štokenberga lozungu, ka «lauku ļaudīm profesionāli sociālās aprūpes darbinieki, ekonomisti, teritoriju plānotāji ir vajadzīgi daudz vairāk nekā deputāti», līdz ar novadu izveidošanu tika panākta deputātu skaita būtiska samazināšana. No iepriekšējās vēlēšanās ievēlētajiem 4179 deputātiem jaunajos novados un deviņās pilsētās ievēlēja tikai 1765 deputātus vai 2,4 reizes mazāk.
- Bet kas tad tagad mainījies? Tautvaldība turpinās atsvešināties no tautas...
- Jā, šo nopietno triecienu demokrātijai, lauku apvidu tautvaldībai paredzējuši turpināt kārtējās teritoriālās reformas autori. Tie grib samazināt deputātu skaitu vēl par deviņiem simtiem. Tas būtiski ietekmēs lauku apvidus, kur daudziem pagastiem un mazpilsētām lielo novadu domēs savu priekšstāvju vispār nebūs.
Iepriekšējās reformas rezultātā ir nesamērīgi pieaudzis pašvaldībās nodarbināto ierēdņu skaits un to uzturēšanas izmaksas. Novados papildus vēlētajiem priekšsēdētāju un to vietnieku amatiem līdztekus ir ieviesti izpilddirektoru un to vietnieku amati, sabiedrisko attiecību speciālisti, preses sekretāri un vēl citas štata vietas. Savulaik 26 rajonos pastāvošo nodaļu vietā tagad katrā novadā izveidotas izglītības, finanšu, juridiskās un citas nodaļas vai pārvaldes.
Savukārt pagastos, kas tieši saistīti ar vietējiem iedzīvotājiem, vēlētu priekšstāvju vispār nav. Pagastu pārvalžu vadītājus (pārvaldniekus) administratīvā kārtā ieceļ vai atceļ novada vadība.
Vairums vietvaru un politisko partiju 2009. gadā realizēto reformu tagad atzīst par kļūdainu, lai arī piekrīt pašvaldību skaita būtiskai samazināšanai.
Diemžēl voluntārais stils, kādā ministrija paredzējusi «pārzīmēt» Latvijas karti, atduras pret visai pamatotiem lauku iedzīvotāju iebildumiem.
Mūsuprāt, ministrijas vadībai iecerētos variantus vispirms vajadzēja izrunāt ar tuvākajiem sociālajiem partneriem - Pašvaldību savienību un Lielo pilsētu asociāciju. Negatīvā attieksme daudzviet ir saistīta ar to, ka ministrijas vadība rīkojas no spēka pozīcijām, pēc principa: paši esam gudri. Pēc publiskajām izpausmēm var spriest, ka par vienīgo autoritāti tiek uzskatīts biznesa cilvēks, ģeogrāfisko karšu izdevniecības īpašnieks J. Turlais. Lai arī «pārzīmējot» Latvijas karti, tomēr vajadzētu rēķināties ar realitāti un tālākām sekām. Piemēram, par absurdu var uzskatīt ieceri vienā novadā ietvert ne tikai visu bijušo Liepājas rajonu ar piecām pilsētām un 26 pagastiem, bet arī Liepājas pilsētu. Piecas pilsētas ir arī bijušajā Limbažu rajonā, pa četrām - Madonas un Ogres rajonos. Vai ir nopietni nonivelēt pilsētas līdz pagastu līmenim ar vienu no augšas ieceltu pārvaldnieku?
Pārskatot iecerētos novadus un to centrus, tie VARAM kartē visumā sakrīt ar bijušo rajonu robežām. Izņēmums ir tikai Valkas un Alūksnes rajoni sakarā ar paredzēto Smiltenes novadu. Un Preiļu rajons, no kura tiek atšķirts Līvānu novads. Nav arī saprotams, kāpēc tiek saskaldīts Rīgas rajons?
Var piekrist, ka pašreizējais pašvaldību skaits ir pārāk liels, lai valdība un nozaru ministrijas spētu ar visām lietišķi sadarboties.
- Vai arī jūs ar to gribat teikt, ka noteicošām jābūt varas ērtībām, nevis tautas spējai noteikt šo varu, novietojot to iespējami tuvāk sev?
- Te jāpiekrīt pašvaldību veterānam Aleksandram Lielmežam, ka vietējā vara atšķirībā no centrālās (novada) varas ir tā, kura visvairāk zina un saprot, kas attiecīgās vietas iedzīvotājiem visvairāk nepieciešams.
Pagasti, kas no novada (apriņķa) centra atrodas pat 40-60 km attālumā, vasarā un ziemā nodrošina pagasta ceļu uzturēšanu, pašvaldībai piederošo un brīvo zemju apsaimniekošanu, pašvaldībai piederošā dzīvokļu fonda uzturēšanu un virkni citu vietējiem iedzīvotājiem nepieciešamo pakalpojumu.
Lai veicinātu lauku iedzīvotāju pašapziņu un sabiedrisko aktivitāti, lietderīgi būtu atgriezties pie skaitliski nelielām vēlētām pagastu un pilsētu padomēm.
Deputāti no sava vidus tad izvēlētos padomes priekšsēdētāju, pagasta vecāko, nevis kā pašreiz, kad pagastu pārvaldniekus ieceļ vai atlaiž novada dome.
Novērojumi liecina, ka visai ierobežotas demokrātijas apstākļos daļa lauku iedzīvotāju kļūst apātiski, nepiedalās vēlēšanās, pārceļas uz dzīvi pilsētās vai aizbrauc no valsts.
Vēl te gribu piebilst, ka diemžēl netiek plānota Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā paredzētā apriņķu veidošana, bet gan esošo novadu piespiedu apvienošana.
Mūsuprāt, būtu nepieciešams ar likumu noteikt Latvijas administratīvā iedalījuma nosaukumus, atsakoties no voluntāri noteiktā jēdziena «novads».
Vajadzētu pārskatīt arī pilsētu «rangus», par republikas nozīmes pilsētām atstājot vienīgi Rīgu, Jūrmalu, Liepāju, Daugavpili. Ventspils, Jelgava, Rēzekne, kā arī jaunās «lielpilsētas» - Valmiera un Jēkabpils - turpmāk varētu darboties kā tāda paša nosaukuma apriņķu centri.
Lauku apvidos kā administratīvai vienībai vajadzētu būt pagastam. Jāatjauno jēdziens «pilsēta ar lauku teritoriju». To varētu attiecināt uz vairāk nekā 50 pilsētām, kuras aptver tāda paša nosaukuma lauku teritorijas (pagasti). Tas palielinātu šo pilsētu vadības atbildību par piegulošo lauku teritoriju iedzīvotāju nodrošināšanu ar izglītības, kultūras, sadzīves, transporta u.c. pakalpojumiem, kā arī samazinātu administratīvās pārvaldes izmaksas.
Savulaik likumā noteiktos apriņķus vajadzētu veidot uz kādreizējo rajonu bāzes (skaits - 26 apriņķi), par apriņķa centru nosakot tā lielāko pilsētu (bijušo rajonu centri). Šajās pilsētās joprojām ir saglabājusies iedzīvotāju apkalpošanai nepieciešamā infrastruktūra, tajās atrodas daudzas ar iedzīvotāju apkalpošanu saistītas valsts institūcijas. Arī ceļu tīkls un sabiedriskā transporta maršruti visumā atbilst apriņķa teritorijā ietilpstošo pagastu un pilsētu iedzīvotāju interesēm.
Tāpēc jāapsver, vai ir lietderīgi veidot jaunas reģionālās teritorijas ar centriem Smiltenē, Līvānos, Siguldā. Latvijas 19 apriņķu teritorija padomju laikā atkārtoti tika dalīta un apvienota, līdz pārdale apstājās pie 26 rajoniem, kas pastāvēja vairāk nekā četrdesmit gadus (1967. g. - 2009. g.). Nav pamata reģionālos centrus veidot arī Pierīgā. Rīgas apriņķi varētu nosaukt arī par Pierīgas apriņķi un tajā kā patstāvīgas administratīvas vienības ietvert visas tajā ietilpstošās septiņas pilsētas, kā arī pagastus (novadus).
Atbalstot zinātnieku grupas ierosinājumu par divu līmeņu pašvaldībām un apriņķu veidošanu, nevar piekrist priekšlikumam sadalīt Latviju 6-8 apriņķos. Tik lieli teritoriālie veidojumi Latvijā nekad nav pastāvējuši, izņemot vācu okupācijas laiku, kad Ostlandē ietilpstošajā Latvijas ģenerālapgabalā bija izveidoti seši apgabali.
Turklāt, paredzot visu Latgali veidot kā vienu apriņķi, tiks radīts šaubīgs precedents to personu atbalstam, kas šo Latvijas novadu uzskata par īpašu, ar tiesībām uz sevišķām privilēģijām. Uzskatāmi to nodemonstrēja Viesturs Kairišs un Ilga Šuplinska ar visai agresīvā tonī teiktajām šķeltnieciskajām runām Latgales kongresa simtgades pasākumā. Ja tā padomā, tad Latgalei jau šobrīd ir savs karogs, vēstniecība Rēzeknē un sava valoda. Atliek vēl iezīmēt oficiālas Latgales apriņķa robežas, lai dažādu nokrāsu demagogi nākotnē varētu rosināt valsts vienotībai kaitīgas idejas.
- Kā dzimis čangalis domāju, ka Latgalē šādai attieksmei ir nopietns pretspēks. Bet, lūk, vienkāršā lauksaimnieka, zemnieka izredzes kaut vai tajā pašā Latgalē man rūp daudz vairāk.
- Lai atgrieztu lauku iedzīvotāju pašapziņu, veicinātu sabiedrisko aktivitāti un atjaunotu demokrātijas principus, vajadzētu atjaunot vēlētas, skaitliski nelielas (3-7 deputāti) pagastu padomes. Ievēlētie deputāti no sava vidus izraudzītos pagasta padomes priekšsēdētāju, nevis kā pašreiz, kad pagastu pārvalžu vadītājus ieceļ vai atlaiž novada dome. Uzskatāms tādas «kārtības» piemērs ir Dundagas novada domes izrīkošanās ar Kolkas pagasta pārvaldes vadītāju.
Vēlētas padomes līdzīgā kārtā jāveido arī katrā apriņķa teritorijā esošajā pilsētā, tajā skaitā arī apriņķa pilsētā.
Pilsētu un pagastu padomju un to vadītāju pienākums būtu organizēt attiecīgajā pašvaldībā izvietoto iestāžu (skolu, bērnudārzu, bibliotēku, kultūras iestāžu, sociālā dienesta u.c.) pakalpojumu nodrošināšanu, kārtot teritorijas apsaimniekošanu, vietējo ceļu uzturēšanu, ūdensapgādes, siltumapgādes jautājumus, pašvaldībai piederošā dzīvojamā fonda apsaimniekošanu.
Pagasti kā administratīvas vienības likumā nav minēti, tātad tie nedrīkstētu pastāvēt, bet dabā tie joprojām eksistē. To pārvaldīšanai novadu vadība ieceļ pārvaldniekus, kurus var pielīdzināt bijušo kolhozu brigadieriem. Pēc apvienošanas tāds pats liktenis sagaida arī lauku mazpilsētas, jo ieceltie pārvaldnieki praktiski ir bez patstāvīgas lemšanas tiesībām.
Savukārt apriņķa pārvaldei sakariem ar valdību, nozaru ministrijām un citām valsts institūcijām jāveido vai nu tiešās vēlēšanās ievēlēta, vai pilsētu un pagastu pārstāvju deleģēta padome. Tās uzdevums risināt visa apriņķa attīstības jautājumus, investīciju piesaisti, kārtot finanšu lietas, skolu, veselības aizsardzības un sociālās palīdzības iestāžu tīklu, rūpēties par rajona nozīmes autoceļiem, sabiedriskā transporta un sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, apriņķa nozīmes kultūras un sporta pasākumiem.
Praktiskā darba realizēšanai apriņķos uz pašreizējo novadu ierēdņu bāzes jāveido nozaru pārvaldes (nodaļas).
Valsts mērogā būtu jāpārskata pagastu skaits, jāprecizē to pagastu saraksts, kuros palikuši tikai daži simti iedzīvotāju. Pēc nopietnas izpētes ar vietējo iedzīvotāju piekrišanu «sīkie» pagasti būtu jāapvieno vai jāpievieno lielākajiem.
Jo - saglabājot pagastu un pilsētu nosacītu patstāvību, respektējot to vēsturiski izveidojušās atšķirības, tradīcijas un demokrātijas principus, zudīs arī pretestība teritoriālajiem pārkārtojumiem.
