Mēs esam uzvarētāja tauta visādā nozīmē

 
Raivis Zeltīts: «Nacionālo intelektuāli no kosmopolītiskā intelektuāļa atšķir arī tas, ka pirmais zina, ka kalpo savai tautai, kamēr otrais ir tikai bandinieks naudas varas interesēs, pašam to neapzinoties un vēl turklāt lepojoties ar savu «brīvdomību».» ©F64 Photo Agency

Divpadsmitajā septembrī mācītājs Guntis Kalme ielūdza mūs Kara muzejā uz pasākumu Mūsu nacionālā identitāte: Patriotisms, Izturība, Pretestība. Kalmes kungam todien apritēja sešdesmit gadi. Taču norises saturā tas nebija manāms. Cilvēki runāja par mūsu vēsturi, tās mācībām, par mūsu nācijas raksturu. Redzējām videofragmentu par Sibīrijas bērnu fonda ekspedīcijām, dzirdējām viedokļus par mūsu gudrinieku, intelektuāļu misiju attieksmē pret savu tautu.

Man patiesi žēl, ka publikācijai atvēlētais apjoms, nedod iespēju pilnībā atklāt norises saturu. Jāiztiek vien ar subjektīvi izvēlētiem teiktā fragmentiem, kuri aptverošu ainu nesniegs. Pamatā es no sacītā izvēlējos to, kas apliecina mūsu nācijas pašcieņu un tās nākotnību.

Latviešu leģiona karavīrs Jānis Blūms uzsvēra, ka viņi bija audzināti Brīvības cīņu garā, skolā mācīja patriotiskus literārus darbus. Dvēseļu puteni un citus. Literatūra atainoja Latvijas cīņu pieredzi. «Pats dzirdēju Kārļa Ulmaņa runu: Palieciet savās vietās! Tas bija briesmīgi.» (Te parādās tas, ka tauta gribēja pretoties, bet viņai tā iespēja tika atņemta.) Viņš uzsvēra, ka brīvprātīgi aizgāja leģionā; brīvprātīgi pieteicās braukt no Pomerānijas atpakaļ uz Kurzemi, lai turpinātu cīnīties.

Vēl viens latviešu leģiona karavīrs Edgars Skreija (viņam 11. septembrī apritēja 95 gadi) uzsvēra, ka sarkanajiem neizdevās okupēt visu Latvijas zemi, jo Kurzemes cietoksnis tā arī palika neieņemts.

Savukārt Astrīda Ruško no Sibīrijas bērniem koferī, kurā varēja ielikt tikai pašu svarīgāko, paņēma divus tautas tērpus. (Tas apliecina, ka identitātes saglabāšanu saprata kā izdzīvošanai pašu nepieciešamāko.) Izsūtītie nebija tikai pakļāvīgi upuri, jo mātes ar meitām atbēga uz Latviju no pirmā izsūtījuma. Protams, viņas tika arestētas un izsūtītas vēlreiz. To pašu, runādams par nevardarbīgo pretestību okupācijas laikā, apliecināja Bruno Javoišs, sacīdams, ka visa mūsu tauta bija cīnītāji un pretojās.

Bet Guntis Kalme raksturoja baznīcu kā tautas sargu, lai gan parasti tās uzdevumus saista ar Dieva vārdu sludināšanu un sakramentu izdalīšanu. Taču Jēzus Kristus saka: «Ejiet! Nevis mūciet vai noslēdzieties sevī.» «Tāpēc Baznīca ir vērtībtelpa, kur nevis aiziet no īstenības, bet kur sastapties ar augstāko īstenību - Dievu. Ļoti personiski, dziļi, nozīmīgi, un, šīs saskarsmes iespaidotam, jātop stiprākam, redzošākam, gudrākam, drosmīgākam, varošākam.» Kalmes kungs uzsvēra, ka dievnamu sienas nav domātas tik vien kā aizmukšanai no pasaules grūtībām, Baznīca nav jāuztver vien kā garīga sanatorija vai kūrorts, kur noslēgties sevī, kur aizbēgt no dzīves, lai netaptu par reliģiski psiholoģisku opiju ar dažādām garīgošanās tehnikām, lai netaptu tikai par kultisku rituālu darbību, bet Baznīcai ir jābūt jaunu ierosinājumu devējai ar aktīvas rosinātājas nostādni savai tautai. Ne tikai saglabāt, bet iedzīvinot Kristus evaņģēliju savā tautā. Baznīcai jābūt sabiedrību veidojošam spēkam.

«Tas nav nekas jauns - mācītājs Kārlis Beldavs Baznīcas uzdevumu redzēja: glābt un sargāt tautas dārgākās mantas, viņas ticību, tikumību, godu, tautību.

Bet šodien mēs esam lielu izaicinājumu vidū. Romas katoļu Baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs brīdina: lai neatkārtotos 20. gadsimta vēsture, sabiedrībai ir jāatpazīst trešā totalitārisma iedīgļi: morālais relatīvisms, ultraliberālisms, vērtību pakāpeniska «izšķīdināšana», akcentu pārlikšana no vērtībām uz patēriņu, un arī naudas vara. Vienvirziena tolerance paredz, ka nepiekrītošie tiek izstumti, vai arī pastāv draudi, ka viņus pasludinās ārpus likuma.

Latvijas Universitātes vēstures profesors Harijs Tumans brīdina, kādu cilvēku tipu veido atteikšanās no Rietumu klasiskajām, tradicionālajām vērtībām: «Tas ir pēckultūras laikmets, kura galvenā pazīme - tradicionālo vērtību izskalošanās, kā dēļ cilvēks zaudē pamatu zem kājām. Tas ir cilvēks bez reliģijas un kultūras.»

Amerikāņu žurnāliste Klāra Berlinski (1968.) šādi apraksta Eiropas stāvokli: «Eiropieši ir negriboši cīnīties par jebko un grib padoties jebkuram; viņus fascinē dekandence; (..) viņi nespēja asimilēt savus imigrantus; viņiem vairs nav bērnu; viņi vairs nerada zinātniski un kulturāli daudz nozīmīgu darbu; viņi ir zaudējuši savu reliģisko aicinājumu un vairs neuzskata savas dzīves par jēgpilnām… apstākļi ir padarījuši eiropiešus vairāk vai mazāk aklus un nespējīgus konfrontēties ar draudiem savai civilizācijai.»

Bet Semjuels Hantingtons teic: «Pasaules mērogā šķiet, ka Civilizētība daudzējādā ziņā piekāpjas barbarismam, un tas rada domu par nepieredzētas parādības - globālo tumsas laiku draudiem cilvēcei.»

Baznīcai ir jāuzdod ne tikai sev, bet arī savai sabiedrībai un visai Rietumeiropas civilizācijai lieli, svarīgi, eksistenciāli jautājumi. Pat ja tie nav viegli un glaimojoši. Tā sabiedrības grūtos brīžos ir spējušas ne tikai nosargāt, uzturēt tautas pamatvērtības, bet arī iedvesmot, nepakļauties valdošajam politiskajam meinstrīmam, tā uzspiestajam politkorektumam un norādīt uz patiesajām problēmām.

Vērtību vakuums, vērtībnihilisms, dezorientācija, kopīgu lielo ideālu trūkums. Par to Arnolds Toinbijs teicis: «Civilizācijas mirst no pašnāvības, nevis no slepkavības.» Bet - vērtību vakuums ir tikai viens no simptomiem Rietumu identitātes krīzei. Te izpaužas svarīgāka likumsakarība - grūstot vienas civilizācijas vērtībām, tās vērtībtelpu okupē cita civilizācija ar agresīvu vērtību sistēmu. Ilustrācija tam ir Krievijas hibrīdkarš pret Rietumu civilizāciju, kas sākotnēji koncentrējās Ukrainā, bet tad tika pārnests arī uz citām Rietumu valstīm.

NATO ģenerālsekretārs Anderss Rasmusens saka: «Notiekošais konflikts starp Krieviju un Rietumiem - kas centrējas uz krīzi Ukrainā - savā būtībā ir vērtību sadursme.»

Hibrīdkaram, kā tas iepazīts Krievijas - Ukrainas karā (2014.), ir divas daļas: nemilitārā un militārā. Vispirms pretinieka teritorija ar informatīvo ieroču palīdzību tiek agresīvi piepildīta ar tai svešām vērtībām, un, kad iedzīvotāju pretestība ir salauzta, seko militārā daļa ar teritorijas politiskās piederības maiņu. Būtībā tā ir vērtību cīņa.

Lai uzturētu nācijas valstsgribu, to nevar atstāt pašplūsmē, jo tad tā kā izliets ūdens pārvēršas par amorfu peļķi. Baznīcai kā savas nācijas garīgajam sargam ir jāspēj sniegt vērtībietvari, lielie orientieri, tai jābūt kā gultnei, kurā ieplūst daudz ūdens. Tad tam ir virzība, spēks un skaistums.

Tāpēc Baznīcas loma ir - būt modinātājai, aicinātājai, mobilizētājai, cīņā saucējai un atbalstītājai. Tai jānorāda nācijai tās garīgie virsuzdevumi, lai tā nenoslīktu ikdienišķās aktualitātēs un mietpilsoniskā sīkumainībā, īsajā atmiņā, kāpšanā uz grābekļiem. Tai jāatgādina, ka arvien jāizvairās no ilūziju domāšanas gan par sevi, gan citiem. Pāvests Inocents III: «Cilvēki grib, lai viņus krāpj, tādēļ viņus arī krāpj.»

Kas tad ir pamatpatiesības: ļaunums virs zemes ir reāls, tas nezūd ar tehnoloģisko progresu, bet top aizvien viltīgāks un slēptāks; cilvēks bija, ir un būs grēcinieks, un tas attiecīgos apstākļos aizvien ir spējīgs atraisīt lielu ļaunumu; cilvēkam ir milzīgas jaunrades iespējas un joprojām ir arī veselais saprāts, kas ir nozīmīgs potenciāls; sirdsapziņa ir Dieva balss cilvēkā, tā jāizkopj ne mazāk kā intelekts.

Īru finansists Kristofers Kviglijs raksta: «Rietumi vairs neatbild radoši uz ārējiem izaicinājumiem, un to kreatīvā minoritāte ir kļuvusi parazītiska. Rietumi galīgi degradēsies, ja vien neradīsies jauna garīguma motivēta minoritāte, kas piedāvās jaunu kreatīvu vadību, paceļot sabiedrību uz jaunu apziņas un attīstības līmeni.»

Taču Baznīca - ir ne tikai ārēja reliģiska organizācija, bet arī tās locekļu sadraudzība un kalpošana, kas redz savas nācijas valsti kā lielu Dieva dāvanu. Tāpēc arī tās individuālie locekļi labprāt iesaistās jēgpilnās pilsoniskās aktivitātēs. (..)

Šis tad lai ir atspēriena punkts tālākam skatījumam un secinājumiem par mūsu vēsturi. Jo - mēs esam uzvarētājtauta visādā nozīmē - nacionāli, morāli, kulturāli, pat militāri.

Jā, mēs vēl nepietiekami apzināmies to spēku, kas nāk no mūsu vēstures. Proti, kādu savas nācijas pašapziņas galveno vēsti pašiem par sevi esam saņēmuši un ko tad sniedzam tālāk? Īsi sakot, kas tad mēs, latvieši, tādi esam?

Atbildot uz šo jautājumu, jāsaka, ka šobrīd pastāv divas pretējas vēstis. Pirmā - mēs esam upuri, aizvien apspiesti, vēstures pabērni, bāreņu tauta, kas smakusi septiņsimt gadu verdzības jūgā. Aizrunājas pat līdz tam, ka esam stukaču un nodevēju tauta. Ja esam vergu pēcnācēji, kolaboranti un līdēji, tad gan nav saprotams, kuri un kādēļ dibināja un izcīnīja Latvijas valsti, kuri pēc tās ilgojās un kuriem to vajadzēja atgūt?

Otrā - jēgpilnā, un tāpēc pareizā - neskatoties uz dažādiem iebrucējiem, mēs tomēr esam gribējuši un spējuši cīnīties par savām pamatvērtībām, esam pat ieguvuši un atjaunojuši savu valstiskumu. (..)

Katrai no šīm vēstīm var piemeklēt faktus un argumentus. Bet vēsture nav tikai jautājums par bijušo, bet daudz vairāk - par to, ko no tās secinām, mācām un galvenais - daudzinām, pavairojam, ar ko aizpildām savu informatīvo un vērtībtelpu?

Kuru ceļu iesim? Vaimanātāju, pašapsūdzētāju, sevis noliedzēju vai cīnītāju un varoņu ceļu? Zināt nodevējus un stukačus vajag, tautai jāzina ne tikai savi varoņi, bet arī antivaroņi, lai saprastu, kā top par tādiem, lai neiekristu uz tiem banālajiem un primitīvajiem kārdinājumiem - bailes, godkāre, mantkāre u.c., ar kuriem kādreiz tiekam mūsu ienaidnieku - visu veidu -garīgo, morālo, politisko, militāro - pārbaudīti. Arī mums nodarītās pārestības aizmirst nedrīkst, jo tas ir noticis ar mūsējiem.

Ko tad izvēlamies par savas tautas stājas pārstāvi - Augustu Kirhenšteinu vai Oskaru Kalpaku? Vili Lāci, talantīgu rakstnieku, kurš savas godkāres dēļ ļāva padarīt sevi par okupantu marioneti, kurš tad bija spiests parakstīt tūkstošiem latviešu deportācijas pavēles. (..) Ja būtu izvēlējušies Kirhenšteinu - mīkstmiesīga naiva gļēvuļa vai Viļa Lāča - talantīga, bet godkārīga cilvēka paraugu, Atmoda tā arī nenotiktu. Bet mēs sava gara zemdegās joprojām bijām un palikām kalpakieši un martuževieši, jo par paraugu intuitīvi bijām izvēlējušies pašaizliedzīgu latviešu karavīru un uzticību savas tautas godam.

Tas ļauj šodien izteikt mūsu tautas vēsti šādi: mūsu vēsture ir nevis apspiesto un izmantoto vēsture, bet brīvības alku, pretošanās cīņu un uzvaru vēsture! Tādēļ, ka mēs vienmēr esam gribējuši būt mēs paši, nevis kāda vergi vai pakalpiņi. Mēs vienmēr esam cīnījušies par savu brīvību - labvēlīgos, nelabvēlīgos un neiespējamos apstākļos - VIENMĒR!

Vai bija vērts riskēt un cerēt, ticēt, gribēt t.s. padomju sabiedrības depresīvajos un pilnīgi bezcerīgajos apstākļos? Jā un vēlreiz jā! Mēs uzturējām savu pašapziņu, atcerējāmies, ka mums reiz bija sava valsts, gribējām to atpakaļ, un kaut šajā nozīmē - mēs pretojāmies, nepakļāvāmies, un drosmīgākie - neliela saujiņa - taču cīnījās!

Ja lietas skatām lielmērogā, kā šajā dienā aicinu domāt, jāsaka, ka šīs vēsts lielais pierādījums ir mūsu vēstures megafakts - pati Latvijas valsts esība. (..) Un nedomāsim, ka patriotisms ir pārliecība par savas valsts perfektumu. Pie tās mums vēl ir ļoti daudz ko pilnveidot, un ļoti daudz vēl tur ravējamā un kopjamā. Patriotisms ir pārliecība par savas valsts nepieciešamību un tādēļ gatavību to aizstāvēt.

Dievs, radot cilvēkus, kā pirmo uzdevumu tiem lika kopt un sargāt viņiem uzticēto zemi - Ēdeni. Mums tāda ir Latvija, tāpēc šodien apliecinām cieņu visiem tās zināmajiem un nezināmajiem kopējiem un jo īpaši sargātājiem - visiem, kuri militārās un nemilitārās cīņās un karos iestājās un dara to joprojām - par kādu no mūsu vērtībām - tautu, zemi, valodu, kultūru, suverenitāti, vēsturi, varoņgaru.»

Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts runāja par nacionālā intelektuāļa kalpošanu tautai. «Jau esmu teicis, ka pēc trešās Atmodas Latvija apmaldījās. Apmaldījās tieši tāpēc, ka morālais kompass ir sabojājies. Tā ir apmaldīšanās vērtībās. Ja tas tā nebūtu, tad mēs šodien nerunātu par karteļiem būvniecības nozarē un monopoliem atkritumu nozarē. Tie balstās vienā principā - dažiem saraust vairāk naudas uz tautas rēķina. Tiek pārdalīti jau esošie resursi, bet netiek radītas jaunas vērtības. Naudas vara valda tikai tur, kur ir zuduši ideāli! Bet uzturēt ticību ideāliem ir galvenais intelektuāļu uzdevums!

Tauta - tas ir gars un miesa. Tautas garu sargā tās domātāji, bet miesu - tās karavīri. Varētu teikt, ka tautas likteni ir veidojušas varoņu asinis, kas par to izlietas kaujas laukā, un domātāju tinte, kas caur rakstu darbiem iemūžina šo varoņu darbus kā atdarināšanas vērtu ideālu. Šī savienība starp garu un miesu radīja mūsu nāciju un aizveda to līdz mūsu nacionālas valsts dibināšanai.

Nacionālajai kustībai XXI gadsimta Latvijā ir jāveido jauna savienība - starp domātājiem, kas sargā mūsu tautu intelektuāli, un aktīvistiem, kas to sargā politiski. Tā ir savienība starp tiem, kas ideālus izvirza, un tiem, kas tos realizē. Mēs visi ceram, ka šajā gadsimtā mūsu karavīriem nebūs jālej asinis kaujas laukā. Mūsu domātāju apcerei varbūt ir pārāk daudz karu un kauju - mēs tomēr esam maza tauta. Taču XXI gadsimtā daudz kas ir atkarīgs no tā, kā ir izcīnīta pirmā kara fāze - informatīvā kara stadija. Šeit parādās nacionālo intelektuāļu un nacionālo aktīvistu loma. Un robežai starp vieniem un otriem ir jākļūst arvien mazāk izteiktai, jo informatīvajā karā robeža starp civilo un militāro, kā arī starp intelektuālo un politisko kļūst arvien izplūdušāka.

Bet kas tad ir nacionālais intelektuālis? Manuprāt, nacionālo intelektuāli no kosmopolītiskā intelektuāļa vai, varētu teikt, no pseidointelektuāļa atšķir apziņa, ka viņa intelektuālais darbs ir cieši saistīts ar savas tautas likteni. Katra izteiktā ideja nenonāk kaut kādā vakuumā, kur tai ir vērtība pašai par sevi. Nē, idejas vērtība ir saistīta ar to, kā tā ietekmē sabiedrisko domu. Nacionālā intelektuāļa misija nav vērtību un ideālu «dekonstrukcija», kurai labākajā gadījumā ir nosacīta akadēmiska vērtība. Viņa misija ir ideālus radīt, skaidrot to vērtību un tos aizstāvēt. Tas ir ar ļoti praktisku nozīmi, jo literatūra un audiovizuālie mediji var tautu padarīt stiprāku un gatavāku aizstāvēt pašai sevi, bet var arī to padarīt vājāku, gļēvāku un mietpilsoniskāku.

Nacionālo intelektuāli no kosmopolītiskā intelektuāļa atšķir arī tas, ka pirmais zina, ka kalpo savai tautai, kamēr otrais ir tikai bandinieks naudas varas interesēs, pašam to neapzinoties un vēl turklāt lepojoties ar savu «brīvdomību». Šeit vietā ir Tacita vārdi: «Un tas, ko viņi, būdami vientiesīgi, dēvēja par izglītotību un apgaismību, bija viņu paverdzināšanas līdzeklis.»

Laika gaitā ir mainījusies nacionālo intelektuāļu loma un uzdevumi. Trešajā atmodā nacionālo intelektuāļu lielā loma bija pirmajiem paust Patiesību, tā graujot melu un ļaunuma impērijas pamatus. Patiesību par mūsu tagadni, vēsturi un negrozāmiem Dieva un dabas likumiem, kuru ignorēšana noved tautu pie iznīcības. (..)

Jā, arī šodien bieži vajag drosmi, lai paustu kādu politnekorektu viedokli, lai nostātos pret globālismu un kreiso multikulturālismu. (..) Tomēr XXI gadsimta nacionālā intelektuāļa uzdevums nav tikai skaļi izteikt Patiesību protestā pret nepatiesību. Tas bija būtiskākais laikā, kad mums nebija savas valsts. Šobrīd, kad mums ir sava valsts, nacionālo intelektuāļu uzdevums ir palīdzēt Patiesību padarīt par valsts politiku. Pirmajā Latvijas neatkarības posmā filozofs Pauls Jurevičs rakstīja: «Tagad nepietiek sapņot, nepietiek pat kūsāt sajūsmā, tagad jādara kaut kas vēl grūtāks: tagad jāapvienojas ne momentam varoņdarbam, bet ilgstošam pozitīvam darbam.» Mēs esam līdzīgā vēstures situācijā. Diemžēl liela daļa intelektuāļu pēc Trešās atmodas pagāja malā no aktīvas politikas un sabiedriskās domas veidošanas. Šis darbs tika atstāts to rokās, kas valsti saskatīja tikai kā līdzekli savu ekonomisko interešu realizācijā. Deviņdesmitajos gados viņi pārdalīja ietekmes sfēras, izveidoja sistēmu, kuru mana paaudze ir saņēmusi mantojumā. Mums neviens par to neko nejautāja - mums tika piedāvāta «brīvība» braukt prom no Latvijas. Mēs neaizbraucām. Mēs palikām, jo šai sistēmai beidzot ir jāpieliek punkts! Mēs palikām, jo mūsu brīvība ir nevis braukt prom no Latvijas, bet ziedot tai savu dzīvi. (..)

Mums jāapvienojas konstruktīvam darbam, kas vieno tautu un padara to stiprāku pret šo materiālistisko sistēmu, kas ir tik dabiski saaugusi kopā ar globālismu, ar Bābeles torņa cēlājiem rietumos un eirāzijisko militāro draudu no austrumiem. Šis darbs sevī ietver: vairot tautas pozitīvās īpašības, cīnīties ar negatīvajām, bet pāri visam - palīdzēt saskatīt mūsu tautas īpašo misiju pasaulē. Šādam ilgstošam pozitīvam darbam tautas labā intelektuāļa gribai pēc Patiesības un ideāliem ir jāapvienojas ar politiskā organizatora gribu pēc ietekmes un ideālu realizācijas. Tāpēc tādiem vārdiem kā «apolitiskums» vai «neitralitāte» būtu jāpazūd no mūsu sarunvalodas un apziņas - viss ir politisks, un nekas nav neitrāls.

Kosmopolītisma laiks tuvojas beigām. Nākamā desmitgade piederēs jaunajam nacionālismam, ko kopīgiem spēkiem savas tautas aizstāvībai veidos nacionālie aktīvisti un intelektuāļi. Nobeigumā atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma. Kāpēc lielie portāli un žurnāli neraksta par latviešu leģionāriem un nacionālajiem partizāniem? Kāpēc tie neraksta par godīgiem sava darba darītājiem - jaunajiem uzņēmējiem, skolotājiem, zinātniekiem? Ne jau tāpēc, ka tie ir vakardienas cilvēki. Tas ir tāpēc, ka tie ir rītdienas cilvēki, kuru iecerētā Latvija vēl ir mums priekšā! Šīs rītausmas dēļ mēs šeit esam, un tā mums dod spēku darboties tālāk!»

 

Abonē