Krēsliņš: Lielākais drauds Latvijai ir mūsu sliktā savstarpējā sapratne

 
LIELĀKAIS DRAUDS LATVIJAI ir mūsu sliktā savstarpējā sapratne, uzskata rezerves brigādes ģenerālis Kārlis Krēsliņš ©Dāvis Ūlands/ F64 Photo Agency

Rezerves brigādes ģenerālis, militārais zinātnieks, habilitētais inženierzinātņu doktors, 11. un 12. Saeimas deputāts, Nacionālās Aizsardzības akadēmijas veidotājs un prorektors intervijā Neatkarīgajai pauž savas domas par mūsu valsts drošību un mūsu pašu spējām to uzturēt.

- Ne viens vien no mums uzskata, ka Latvija vairs nav nacionāla valsts. Jā, esam Eiropas Savienībā un NATO. Tomēr - kādai jābūt, uz kā jābalstās mūsu valsts patstāvīgās (!) aizsardzības dilemmai? Vārdu sakot - ciktāl paļauties uz citiem, ciktāl šajā jomā tomēr būt pašiem?

- Daži fakti. Vairāk nekā pirms desmit gadiem NATO, piesaistot vairākus simtus zinātnieku, organizēja pētījumu Kompleksā nākotne - 2030. Viens no izpētes secinājumiem bija, ka pasaule no vienpolāras kļūst daudzpolāra (skat. http://www.kreslins.lv/startpage/lv, http://www.kreslins.lv/article/lv/mana-gramata-gods-kalpot-latvijai).

Katrs var salīdzināt ASV atsevišķu štatu un Eiropas Savienības atsevišķu valstu neatkarību. Izskatās, ka štatu neatkarība ir lielāka. Piemēram, ASV atsevišķos štatos ir paredzēts nāves sods. ES valstīs tas nav iespējams.

NATO piedalās starptautiskajās operācijās ārpus NATO valstu teritorijas tikai ar ANO rezolūciju, arvien vairāk kļūstot par ANO neoficiālajiem bruņotajiem spēkiem. Tiek diskutēts par NATO valstu kopuma paplašināšanu ar asociētām valstīm, piemēram, Japānu, Austrāliju utt.

Ja pirms desmit gadiem ideja par ES kopējiem bruņotiem spēkiem (BS) bija dīvaina, tad tagad par to jau runā valstu vadītāju līmenī. Tā kļūst loģiski pamatota darbība, ja notiek Eiropas Savienības valstu ciešāka integrācija un papildus NATO kļūst vairāk par ANO spēka struktūru.

ES konceptuāli ir divi attīstības virzieni. Pirmkārt - ciešāka integrācija un pāreja uz Eiropas Savienotajām Valstīm (ESV), līdzīgi ASV. Tad noteikti pastāvēs ESV Bruņotie spēki, kā tas ir ASV. Šajā gadījumā vajadzīgs nopietns darbs atsevišķu valstu neatkarības iespēju izpētē un nostiprināšanā. Vismaz lai šī neatkarība būtu ne mazāka kā ASV štatu neatkarība.

Otrkārt - paliek, kā tagad, nosacīti neatkarīgu valstu kopums. Ļoti sarežģīts uzdevums ir konkurēt ar pasaules lielvalstīm un ieņemt cienījamu vietu daudzpolārajā pasaulē.

- Kā jūs šajā sakarā, rēķinoties ar šādām perspektīvām, vērtējat mūsu valsts budžetu, un kā tas, jūsuprāt, būtu reformējams?

- Budžets vienmēr ir ļoti aktuāls jautājums, bet iedzīvotājiem neskaidro lietas būtību. Pirmkārt, IKP pieaug, un tas ir normāli, tikai valsts vadībai jārūpējas par šā pieauguma tempu un budžeta daļu no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Latvijā budžetā nonāk mazāk nekā viena trešā daļa no IKP (bija ap 30% no IKP). Tā ir ļoti nopietna problēma. Aizsardzības ministrija saņem 2% no IKP, un tā ir vienošanās ar NATO. Citām ministrijām neļauj pamatoti pieprasīt finansējumu no IKP, balstoties uz citu valstu pieredzi. Piemēram, vienā valstī budžets ir 30% no IKP, bet kaimiņvalstī 40% no IKP. Tātad - nevar izmantot vienādu finanšu procentuālo sadali no IKP starp nozarēm. Taču - vajag salīdzināt, cik procentu no budžeta tiek iedalīti konkrētai nozarei.

Valsts vadībai jāpaskaidro, kādēļ mūsu budžetā nonāk tikai trešdaļa no IKP, un jārisina uzdevums, kā to palielināt. Tas ļautu būtiski palielināt budžetu. Piemēram, ja budžetā no IKP ieņemtu par sešiem procentiem vairāk, kā tas ir citās valstīs, ja IKP būtu 30 miljardu, tad budžets pieaugtu par 1,8 miljardiem eiro.

Konceptuāli - valstī jābūt ilgtermiņa, vidēja termiņa un viena gada attīstības plānam (budžetam). Tāda sistēma tika izveidota Nacionālajos bruņotajos spēkos. Sanākot ik jaunai Saeimai, tā precizē šos plānus. Veidojot budžetu, noteikti vajag to sasaistīt ar attīstības plāniem. Formāli it kā tas viss ir, bet, par nožēlu, praksē netiek izmantotas šīs iespējas, jo pārsvaru ņem politiskās ambīcijas. Vajag atdalīt likumdošanas varu no izpildvaras.

- Kā mums nepietiek, lai domātu par katru valsts un sabiedrības izpausmi arī kā par aptverošu drošības faktoru?

- Ja runājam par valsts aizsardzību, tad daži jauc jēdzienus - drošība un aizsardzība. Drošības budžets ir viss valsts budžets, jo drošība ir ekonomiskajā, sociālajā, politiskajā jomā, bet aizsardzība ir fiziskās drošības joma.

- Cik reāls drauds mums ir globalizācija, klimata dinamika, kiberlietas u.c. Kas jādara?

- Aizsardzības ministrijas un NATO kontekstā vārds «aizsardzība» nosaka pasākumu kopumu cīņai ar NATO Stratēģiskajā koncepcijā noteiktajiem draudiem, riskiem un izaicinājumiem: globālā terorisma draudiem; kiberuzbrukumiem; enerģijas resursu drošību; globālajām klimata pārmaiņām. Papildus - civilo un militāro konfliktu jauni veidi ar spēcīgu informatīvo atbalstu.

NATO oficiālajā dokumentā pieņemtie formulējumi dod iespēju loģiski pamatot aizsardzības budžeta izmantošanu visu Latvijas iedzīvotāju interesēs. Piemēram, Nīderlandes Aizsardzības ministrija par ienaidnieku Nr. 1 uzskata plūdus. Latvijā plūdi ir parasta parādība, bet resursus meklē no neparedzētiem līdzekļiem. Kādēļ ne no aizsardzības budžeta? Tagad kiberaizsardzības jautājumus koordinē Aizsardzības ministrija, bet valsts vara varētu vairāk finansiāli atbalstīt šo jautājumu risināšanu.

- Vai mūsu telpā patlaban ir iespējams reāls karš? Ar ko un kam tas ko dos?

- Vai tad daudziem nerodas ar kodolkara un konvencionālā kara draudiem saistīti jautājumi? PSRS laikos cēla bunkurus, lai slēptos kodolkara gadījumā. Tagad NATO valstis to nedara, jo ar kodolkaru nevar sasniegt loģiski pamatotu mērķi: tādā karā nebūs uzvarētāju.

Daļēji līdzīgi ir ar konvencionālo karu pret NATO, jo neviena valsts, nedz arī kādu valstu kopums nevar konvencionālā karā uzvarēt NATO. Tas nozīmē, ka nevar, līdzīgi kā kodolkarā, sasniegt loģiski pamatotu mērķi.

Tātad - katrā valstī ir dažādas drošības struktūras. Kādai valstij vai valstu kopumam uzbrukt ar konvencionāliem ieročiem NATO valstīm ir pašnāvība. Reāli tas nav iespējams. Bet tagad tiek izmantoti cita veida uzbrukumi. Par to liecina notikumi 2008. gadā Gruzijā vai nesen Krimā un tagad Ukrainas reģionos. Katrā konfliktā ir savas novitātes, bet militāro konfliktu atbalstam vienmēr tiek izmantots propagandas karš. Pagaidām uzbrukumi nav skāruši NATO valstis, bet tagad NATO un pirmām kārtām Baltijas valstīs tiek analizēti varianti, kā varētu būt organizēts uzbrukums mūsu valstīm. Konceptuāli katram cilvēkam ir svarīgas trīs lietas: ticība plašā nozīmē, arī ticība valsts vadībai, labklājība un drošība. Ukrainas situācija nav iespējama Šveicē, Somijā vai Zviedrijā. Ukrainā miliciju uzpirka miljardieri vai citas valsts specdienesti, karavīru atalgojums bija daudz mazāks nekā, piemēram, Krievijas Bruņotajos spēkos, un tas radīja situāciju, ka daži Ukrainas Bruņoto spēku (BS) karavīri pārgāja dienēt Krievijas BS (Krimā).

Nedaudz detalizētāk apskatīsim situāciju ar fiziskās drošības jautājumu Latvijā. Loģiski būtu, ja robežsargi (RAS) spētu labi kontrolēt robežu, lai izslēgtu nelegālo cilvēku, preču un ieroču iekļūšanu valstī. Drošības institūcijas, pirmām kārtām SAB un DP, tad spētu preventīvi izsekot un novērst dažādu nelikumīgu un nelegālo organizāciju rašanos un darbošanos. Policijai ir jābūt spējīgai izmeklēt dažādus noziegumus un neitralizēt dažādus nemierus valstī, piemēram, tādus kā 2009. gada 13. janvāra notikumi Rīgā.

Bet, kad tiek fiksēta jau militāro nelegālo formējumu darbība Latvijā, tad juridiski korekti jānosaka, kad un kā konfliktā var iesaistīt NBS un kad iedarbināt NATO vienošanās 5. pantu. Latvijā vajadzēja izstrādāt jaunu Nacionālo drošības koncepciju (NDK), to izskatīt un apstiprināt Saeimā līdz 2012. gada 1. oktobrim. Tas nav izdarīts. Kas par to ir atbildīgs? Neviens. Tad rodas jautājums, vai tas ir speciāli darīts vai atbildīgajiem cilvēkiem trūkst vajadzīgās kompetences?

Turklāt jājautā - vai Latvijas Policijas akadēmijas (LPA) likvidācija bija vienkārši kļūda vai pārdomāts lēmums? Valsts kontroles (VK) organizētajā seminārā ģenerālprokurors skaidri pateica savu viedokli, ka tagad, pēc LPA likvidācijas, nav iespējams sagatavot labus izmeklētājus un tas ir iemesls tam, ka VK atrastie pārkāpumi, ierosinātie kriminālprocesi netiek novesti līdz tiesai, jo trūkst labi izglītotu policijas darbinieku. Latvija atzinās, ka nespēj veikt kibernoziegumu kvalitatīvu izmeklēšanu, un bija gatava izdot aizdomās turamo citai valstij, lai tur veiktu iespējamā nozieguma izmeklēšanu. Vai tas rada pārliecību par mūsu IeM pārstāvju atbilstošo kompetenci? Tagad IeM pārstāvji iegūst izglītību civilajās augstskolās. Policisti - Stradiņa universitātē, kas ir medicīnas speciālistu sagatavošanas iestāde, bet robežsardzes virsnieki mācās civilajā Rēzeknes augstskolā. IeM no sava budžeta maksā civilajām augstskolām par sava personāla sagatavošanu. Absolventu kvalitāte ir atsevišķs jautājums. Tā nav pietiekama.

Ļoti pareizs bija MK lēmums 1992. gada 13. aprīlī, veidot Aizsardzības ministrijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju (NAA), kas sāka gatavot virsniekus NBS. Tajā laikā pirmām kārtām Aizsardzības spēkiem (AS), bet arī robežsargiem (NAA bija speciāla RAS fakultāte), Zemessardzei un Drošības dienestam, kas nebija AM pakļautībā.

Akadēmiskā izglītība ir nepieciešama, bet ne pietiekama, lai saņemtu nākamo dienesta pakāpi un atbilstošu amatu, jo karavīriem papildus vajadzīgas ir specifiskas zināšanas un iemaņas militārajā jomā. NAA veiksmīgi uzsāka savu darbu, izveidoja divas bakalaura programmas un saņēma atbalstu no AM un pārējām Latvijas augstskolām. Tad, mainoties akadēmijas vadībai, tika likvidētas bakalaura studiju programmas un bija mēģinājums pāriet tikai uz viena gada apmācības programmu, kas bija izveidota cilvēkiem ar jau iegūtu akadēmisko izglītību. Es 2004. gadā atgriezos akadēmijā un iniciēju militārās zinātnes reģistrāciju Latvijā. Mans priekšlikums tika Latvijas LZA izvērtēts, atbalstīts, un MK tika apstiprināta militārā zinātne. Bet tagad praktiski ir slēgts žurnāls Militārā Zinātne, apturēta Senāta darbība un būtiski samazināts NAA akadēmiskā personāla doktoru skaits. «Latvijas avīzē» 2014. gada 14. maijā tika izvērtētas augstskolas. Par kritērijiem un augstskolu vietām LU vērtējumā var diskutēt, bet NAA vispār nav ne akadēmiju, ne augstskolu sarakstā. Tas rada jautājumus. Finālā - kāda būs NBS virsnieku un vadības kvalitāte, kompetences? Vai mēs paši nepazeminām savu aizsardzības potenciālu?

Vienlaikus daudz tiek runāts par valsts pašaizsardzības spējām. ASV vēstniece 11. Saeimā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē teica, ka NATO valstu pašaizsardzība ir NATO kolektīvā viedā aizsardzība. Piemēram, Baltijas valstu debesis kontrolē NATO valstu lidmašīnas. NATO valstis attīsta atsevišķas kaujasspējas, kas ir nepieciešamas kolektīvajai viedajai aizsardzībai.

Populārs ir viedoklis - plānot pašiem spēju aizsargāt valsti, kamēr palīgā nāks pārējās NATO valstis. Bet tas ir konceptuāli nepareizs viedoklis un aizsardzības budžeta nelietderīga tērēšana. NATO uztur Ātrās reaģēšanas spēkus (ARS), kuru gatavība ierasties konflikta zonā ir 48 stundas vai pat īsāks laiks, ja draudu līmenis ir pieaudzis.

Visaptveroša valsts aizsardzība (VVA) ir pareiza aktivitāte, bet to nevajag jaukt ar ārpus NATO valstu totālo aizsardzību. NATO valstīs VVA uzdevums ir, pirmkārt, sniegt atbalstu kolektīvajai aizsardzībai un, otrkārt, nodrošināt fizisko drošību valsts teritorijā, kamēr nedarbojas NATO 5. pants.

- Bet vai NATO 5. pants nevar izrādīties vien fetišs, kurš fizisko drošību konkrētā valstī uztur tik vien kā solījumu līmenī demonstrētu ilūziju?

- Lai agresīviem plāniem pret NATO valstīm nebūtu ilūziju un, piemēram, Latvijas iedzīvotājiem nerastos šaubas, mūsu reģionā atrodas citu NATO valstu karavīri, kuru nav daudz, bet neviens nešaubās, ka viņu valstīs nepieļaus savu karavīru iznīcināšanu, veicot agresīvu uzbrukumu mūsu reģiona NATO valstīm.

Piebilde. 5. panta lietošana tiek paplašināta un precizēta. Piemēram, kad 2001. gadā notika teroristu uzbrukums ASV augstceltnēm, tika iedarbināts NATO 5. pants. Tagad tiek izskatīts jautājums par 5. panta iedarbināšanu atsevišķos kiberuzbrukuma gadījumos.

- Kā vērtējat mūsu sabiedrības lomu Latvijas drošības sistēmā?

- Latvijā pirms Otrā pasaules kara bija 60 000 liela aizsargu organizācija, kura netika finansēta no Kara ministrijas budžeta un kuras darbībā palīdzēja tikai 150 armijas karavīru. Tagad Latvijā ir Zemessardze, bet vai Zemessardzei ir doti no NATO valsts viedokļa loģiski pamatoti uzdevumi? Tas ir jautājums, kuru vajadzētu apspriest.

- Kāpēc jūs domājat, ka «zaļie cilvēciņi» var parādīties arī Latvijā?

- Īsā atbilde ir tāda, ka Saeimai un Ministru kabinetam ir zems Latvijas iedzīvotāju uzticības līmenis. Pastāv slikta komunikācija starp valsts vadību un iedzīvotājiem.

Lielākais drauds Latvijai ir mūsu sliktā savstarpējā sapratne. Daži izmanto populistiskās komunistu idejas, daži šķeļ sabiedrību pēc cilvēku izcelsmes utt. Palasiet rakstu Vai Latvijā netiek izmēģināts jauns veids sagatavot augsni iespējamam uzbrukumam? (skat. http://www.kreslins.lv/article/lv/vai-latvija-netiek-izmeginats-jaunais-veids-sagatavot-augsni-iespejamam-uzbrukumam).

Vajag pētīt Moldovas, Gruzijas un sevišķi Ukrainas pieredzi. Tās nav NATO valstis, bet, piemēram, «zaļie cilvēciņi» var parādīties arī Latvijā. Zemessardzei kopā ar policiju vajag nodrošināt fiziskās drošības kontroli valstī, nepieļaut ieroču nelikumīgu uzkrāšanu, nelikumīgu organizāciju un pasākumu organizēšanu utt.

Skolās tiek ieviesta valsts aizsardzības mācība (VAM), un tā ir vajadzīga, lai Latvijas jaunatnei būtu sapratne par valsts drošības un aizsardzības jautājumiem. Tas ir lētāk un efektīvāk nekā uzturēt obligāto militāro dienestu (OMD).

- Ko vērts šodienas situācijā ir vārds «miers»?

- Pasaulē nav dienas, kad nebūtu militāro sadursmju. ANO un tās Drošības padome ir vajadzīgas institūcijas, bet to darbs nav efektīvs. Tas ir atsevišķas izpētes vērts. Divdesmit pirmajā gadsimtā mākslīgā intelekta pētījumu rezultāti var tikt izmantoti pirmām kārtām starptautiskajās organizācijās. Tas mazinātu atsevišķu valstu ietekmi uz loģiski pamatotu lēmumu pieņemšanu.

Tas prasīs lielus resursus, veidojot starptautiskos normatīvos aktus, bet tiem var būt liela efektivitāte. Piemēram, ANO Drošības padome neatbalstīja starptautiska tribunāla izveidi sakarā ar civilās lidmašīnas notriekšanu virs Doņeckas. Krievija nobloķēja lēmumu.

Nemieri atsevišķā valstī vai reģionā jārisina pirmām kārtām valsts iedzīvotājiem un starptautiskajām organizācijām jānovērš citu valstu iejaukšanās konfliktā. Izņēmums, ja miera ieviešanu reģionā vai valstī atbalsta ANO, izmantojot strikti noteiktus principus, bez politikas un atsevišķu valstu interesēm. To labāk var veikt mākslīgais intelekts. Tas mazinātu reālpolitikas lomu pasaulē, kad lēmumus pieņem savās interesēs «lielie onkuļi», neinformējot sabiedrību.

Tas izklausās neiespējami, nereāli, bet vismaz mūsu pēcnācējiem vajag ticēt labākai nākotnei.