Manā uztverē demokrātiju uztur pilsoniskums. Ja sabiedrības pilsoniskuma līmenis ir zems vai degradējies, par demokrātisku valsts iekārtu konkrētā vietā var runāt tikai nosacīti.
Jau 1932. gadā Riksdagā Zviedrijas sociāldemokrātu partijas priekšsēdētāja politiskais padomnieks Hanss Jensens teica: «Kad no valsts aizbrauc zinātnieki, inženieri, ārsti un citi garīgā darba rūķi, kad aizbrauc tautas zieds - inteliģence, tad pēc tam tādā valstī par valdītājiem top biznesmeņi, par politiķiem kļūst plebeji un afēristi no ielas, par parlamenta deputātiem top tirgus spekulanti, sportisti un aktieri.» Manuprāt, Latvijas 13. Saeimas komplekts un rīcība šo Jensena kunga tēzi patlaban ilustrē visai uzskatāmi.
Manā uztverē pilsoniskuma līmeni nosaka sabiedriskās pārstāvības līmenis varā. Manā uztverē partijas nav ne varas, ne pārvaldes, bet tieši sabiedriskās pārstāvības, sava (!) elektorāta pārstāvības organizācijas. Vai Latvijā patlaban ir politiskās partijas? Manuprāt, kaut kādas partiju pazīmes vēl spējušas saglabāt tikai trīs organizācijas - Saskaņa, Zaļo un zemnieku savienība, Nacionālā apvienība. Taču arī tās laika gaitā nav vīžojušas kā pienākas kopt un uzturēt savu pamatu - savu elektorātu. Tās ir devalvējušās.
Īpaši uzskatāmi tas man šķiet redzams Saskaņas versijā. Kuram gan vēl citam politiskajam spēkam te varētu būt tik reljefi iezīmēts vēlētāju loks? Tad kāpēc tie, krietni vairāk nekā simts Saskaņas atbalstītāju, ar kuriem apmēram gada laikā nācies runāt, uzskata, ka partija ir izlaidusies un viņus pametusi. Un šie ļaudis nav nekāds «Krievijas kontingents». Starp viņiem satieku Latvijas vecticībniekus, kuri tikuši Sibīrijā Staļina laikā, starp viņiem satieku tādus, kuri sešdesmitajos mukuši uz Baltiju tādu pašu iemeslu dēļ, kādu latvieši tagad mūk, teiksim, uz Angliju. Un lielākā daļa no viņiem uzskatīja, ka Saskaņu ar savu ļodzīšanos un laipošanu lielā mērā laidis uz grunti tieši Nils Ušakovs. Domāju, ka līdzīgu iemeslu dēļ (perfektas (!) attiecības ar savu elektorātu) savas pozīcijas parlamenta vairākumā zaudēja ZZS, un manā uztverē slābana šajā ziņā paliek arī Nacionālā apvienība.
Par pārējām, diemžēl, koalīcijas partijām vispār nav ko runāt. Palasiet paši to it kā programmatiskos dokumentus. Tie visi kā viens ir visai (teorētiski, ideoloģiski) nesakopti publicistiski teksti, kas acīmredzot tikuši iecerēti tik vien kā kārtējās vēlēšanu kampaņas vajadzībām. Ne ilgāk, ne tālāk. Tātad šīs Saeimas partijas grib būt tik vien kā varas, bet ne tautas pārstāvības orgāns. Un tieši tādēļ, ka sava elektorāta aizmugure tām zūd, tās visas vienā balsī teic, ka grib pārtikt no mūsu visu, no nodokļu maksātāju naudas. Esošajā Latvijas politikas kvalitātes līmenī es negribu maksāt partijām savu naudu.
Jo, kas tad te notiek? Vai vara Latvijā pieder tautai? Kur te «demoss», kur demosa «kratos»? Kā tie reāli izpaužas mūsu valsts politiskajā iekārtā? Un vai mums - pilsoņiem - tas kaut cik rūp? Ko darīt? Kāda valsts iekārta te būtu valsts labumam visefektīvākā, kāda vislabāk atbilstu mūsu politiski-sabiedriskajai-pilsoniskajai kvalitātei? Jā, jā - mēs esam lepni sludināt demokrātiju, kuru paši lāgā nevīžojam īstenot. Mēs ar vieglu roku, bez kādām būtiskām iebildēm padarām savu it kā nacionālo valsti par Eiropas Savienības kontekstā izplūdušu kokteili bez savas patības noteikšanas iespējām. Mums palikušas bezmaz tikai ambīcijas - jā, mēs vēl latvieši, mēs vēl esam... Bet - kā mēs te tagad īsti esam? Vai esam te kā sava stabila, nacionāla valsts, kā stabils pilsoņu kopums, kā tauta, kas turas kopā un neizklīst?
Uz ko mēs ceram? Uz to, ka mūsu pilsoniskumu, mūsu patstāvību iedvesmos kādi ārēji faktori? Tā varbūt ir bijis, bet tā vairs, cerams, nebūs. Ja gribam palikt tauta un ja gribam savu valsti, kurā varam runāt savas tautas valodā, tad mums nāksies sasparoties un būt pilsoņiem pēc būtības. Tostarp - deleģēt varu valstī patiesi saviem, mūsu - pilsoņu pārstāvjiem, nevis kaut kādiem margināliem, tik vien kā varaskāriem salašņām. Ja mēs sludinām te demokrātiju, tad mums arī politikas, arī valsts varas līmenī jāsāk te izpausties kā nācijai, kā tautai.
