Manā uztverē varas iecerētā pašvaldību reforma izskauž jēdzienu «vietējā vara». Ir taču lērums vajadzību un problēmu, kuras vietējai varai cilvēku labad būtu jārisina dienas laikā. Kā to garantē iecerētais ATR modelis? Ja tas nenotiks – uzskatīšu šīs pašvaldības par varas centralizācijas nolūkā radītiem parazītiem.
Bet šā komentāra autors lielā mērā ir cesvainietis Ilmārs Puriņš. Nevis es. Puriņa kungs man atsūtīja garas piezīmes, kuras es ar viņa vēlību te izmantošu. Viņš uzskata, ka patlaban «reforma (gandrīz jebkura) nes sajukumu, haosu, grūtības, neizpratni... parasti nonākot vēl lielākās nepatikšanās un... izraisot nepieciešamību pēc citām reformām». Manuprāt, Puriņa kungs atklāj Latvijas varas pastāvēšanas «mūžīgo dzinēju» vai pašattaisnojumu. Proti - mūžīgas «reformas» kā pastāvēšanas pamatojums.
Puriņa kungs uzskata, ka iecerētā reforma ir trieciens Latvijas laukiem. «Tā skar absolūti visu, kas atrodas laukos - teritoriju, cilvēkus, cilvēku apziņu, dzīves veidu, nodarbošanos. Iespējas dzīvot, būt apmierinātiem, strādāt, īstenot savus mērķus, lai pastāvētu, eksistētu, strādātu, sakoptu apkārtni, pelnītu naudu...» Viņš nosauc vienpadsmit sitienus, ko lauki jau saņem vai saņems. Te es pēc sava prāta interpretēšu vien dažus. Piemēram, «pats svarīgākais - galvenais. Ja dažos vārdos - neatkarīgās Latvijas gados daudziem cilvēkiem (vairākumam?) zudusi jēga laukos dzīvot un strādāt! Skan briesmīgi? Bet tā tas ir. (..) Turklāt lauku iznīcināšanas procesu lieliski piebeidz lielveikalu ķēdes. Lielveikalos produkti tikai no lielražotājiem (parasti ārzemniekiem) un peļņa, protams, arī iet uz ārzemēm. Labākajā gadījumā tā tiek dažiem lielākiem ražotājiem Latvijā. Šādos apstākļos latviešu zemniekam nav (un nebūs) «vairs nekā - ne motivācijas, ne darba prieka, ne naudas, ne iespēju, ne cerību... (..) Ir pārkāpts pats galvenais tautsaimniecības princips - dodiet zemniekam tirgu, visu pārējo viņš izdarīs pats».
Turklāt Puriņa kungs uzskata, ka, pateicoties nejēgu (pseidozinātnieku) ieteikumiem, pieņemta virkne nejēdzīgu likumu. Piemēram, sekas šādai nejēgu darbībai ir nekontrolēta meža zvēru vairošanās. Ūdeņi vairs nav cilvēku, bet ūdru ziņā. Bebri posta zemi, iznīcina kokaudzes. Utt. Man valsts lauku perspektīvai ļoti svarīgas likās divas Puriņa kunga konstatācijas. Pirmā - tas, ka likumu, instrukciju, rīkojumu daudzums, to nemitīgās izmaiņas nerada stabilitāti. Līdz ar to aug cilvēku nemiers, neziņa, zūd griba darboties un plānot savu rīcību ilgtermiņā. Otra - es te uzsvērtu pašu varas aprindu nespēju darboties sistēmā. Un tieši tas, manuprāt, neļauj arī zemniekiem justies «kā zem droša jumta». Tieši tas rada iespaidu, ka zemnieks, ticis pārvaldes iestādēs, «jūt sevi kā apgrūtinājumu (kā ienaidnieku)».
Puriņa kungs uzskata, ka mums nav lielas nojēgas par to, kas ir pašvaldības. Viņš domā, ka tās ir nenormāli uzblīdušas, piebāztas ar «savējiem». «Gadu gaitā pašvaldībā ir izveidojies stabils, drošs savējo kolektīvs (blice), kur bez vārdiem ir zināms, kas jādara, kā jādara, kā jāizturas. Tiek gan darīts arī tas, kas katrai pašvaldībai patiesi būtu jādara, bet - to dara formāli, bez entuziasma, kā ir, tā ir labi - klientam jāsamierinās ar paviršu, augstprātīgu, neiejūtīgu, pat strupu attieksmi. (..) Salīdzinoši apmierinoši, pat labi pašvaldība aprūpē tos iedzīvotājus, kas centrā. Bet jo tālāk no centra, pat dažus kilometrus no pašvaldības ēkas cilvēki tiek aizmirsti (kļūdījos - nav aizmirsti - no šiem cilvēkiem skrupulozi tiek piedzīti ar katru gadu pieaugošie nodokļi). Taču svarīgākais - izbraucami ceļi un informācijas pieejamība (kaut vai telefons, pa kuru katrs pašvaldībā mītošais var sazvanīt savu vietējo varu jebkurā diennakts laikā).» Viņš uzskata, ka pašvaldības nereti sirgst ar parazītismu tāpēc, ka ir «absolūti nederīga pašvaldībā strādājošo cilvēku ievēlēšanas kārtība». Turklāt šai vēlēšanu kārtībai (sistēmai) pagastos ir jāatšķiras, piemēram, no kārtības Rīgā.
Saistībā ar ATR Puriņa kungs uzsver, ka tagad atkārtojas precīzi tas pats, kas iepriekšējā «reformēšanas» vilnī:
- nav precīza tautsaimniecības attīstības plāna;
- reformas plānus būvē pašpietiekami nejēgas (populisti, karjeristi);
- Latvijā nebija un arī tagad nav kaut viena cilvēka (prezidenta, premjera, ministra, deputāta, speciālista...), kurš būtu varējis «apturēt šo ālēšanos valsts mērogā». Puriņš citē Žoržu Pompidū: «Valstsvīrs ir politiķis, kas sevi iegulda nācijas labā. Bet politiķis ir valstsvīrs, kas nāciju iegulda savā labā.»
