Rīgas dome – politisks parazīts?

Ak, Rīgas domē meklē mēru... Bet man šķiet, ka tieši Rīgas dome mūsu valstī ir paraugs tā saukto tautas kalpu degradācijai. Jo pašlaik domes vairākuma, gan domes pozīcijas, gan opozīcijas, pašvērtējumā partijiskās vai gauži privātās ambīcijas, manuprāt, acīm redzami valda pār pilsētas politikas vajadzībām. Un tad tiešām rodas problēma – kur meklēt mēru?

Jo «interešu» spektrs droši vien ir tik plašs, ka visām piemeklēt vienu mēru tiešām var nākties grūti. Lai gan - es uzskatu, ka Rīgas domē tagad ir divi, trīs, labi, - četri deputāti, kuri spētu būt kaut cik sakarīgi domes vadītāji. Dainis Turlais ir viens no tiem. Mēs neesam labi pazīstami, pāris reizes esam kādus vārdus pārmijuši, taču viņa izpausmju kopums mani vedina domāt, ka viņš ir cilvēks, kurš spēj pārredzēt un kontrolēt savu pilnvaru darbības laukumu. Jā, es ņemu vērā arī to, ka viņš Rīgas domē bija likts par galveno korupcijas apkarotāju. Taču uzskatu, ka valsts politisko aprindu attieksmes kontekstā šai «apkarošanai» pagaidām ir vairāk dekoratīvs nekā principiāls raksturs. Tādēļ komisijas katrā municipalitātē var veidot daudz un dažādas, bet, kamēr nebūs principiālas valsts (!) varas nostājas šajās lietās, to jēga būs niecīga.

Vēl man šajā sakarā visai smieklīga šķiet Nila Ušakova figūras savdabīgā fetišizācija. Ak, Nils no Briseles nāks mums talkā, ak, varbūt Nils piekritīs atgriezties Rīgas mēra krēslā... Es te nevērtēšu Ušakova kungu kā galvaspilsētas mēru, taču uzskatu, ka savu partijas (Saskaņa) darbu viņš ir veicis slikti. Esmu runājis ar itin daudziem krievu un nekrievu cilvēkiem, kuri uzskata, ka tieši Nila nopelns lielā mērā ir Saskaņas mugurkaula ļodzīgums un tagadējā pozicionēšanās aptuvenība. Es šiem uzskatiem piekrītu. Nezinu, vai Saskaņai ir resursi un griba partiju reanimēt, vai arī tai ir tik vien kā paļaušanās uz sava rūkošā, taču mūžam dzīvā elektorāta pamatmasu, taču man šķiet, ka Saskaņa patlaban ir visai izlaidusies un tai ir nopietni jādomā gan par savu politisko stāju, gan par savu vēlētāju uzticības atjaunošanu un vairošanu.

Iespējams, Rīgas domes tā sauktā pozīcija būtu spiesta kaut cik savākties, ja domē pastāvētu kaut cik profesionāla opozīcija. Tādas nav! Katrā ziņā es neredzu ne kvalificētu, no profesionālas izpētes izrietošu domes pozīcijas darba vērtējumu no oponentu puses, nedz arī pārdomātas, alternatīvas galvaspilsētas municipālās programmas. Es lasu tos lēmumus, ko jūs, Rīgas domes dāmas un kungi, pieņemat, bet diemžēl pagaidām nespēju tajos nolasīt drošu, izsvērtu savas pilsētas nākotni Latvijas un arī plašākā kontekstā. Sen sapņotais sapnis par Rīgu bezmaz kā par drošu tiltu starp Rietumiem un Austrumiem liekas izsapņots. Arī tāpēc sliecos domāt, ka Rīgas dome, kura tagad aizņemta tik vien kā ar varas sadalīšanu, pārdalīšanu un dibenu piemeklēšanu šādiem vai tādiem krēsliem, patlaban (gan pozīcija, gan opozīcija) lielā mērā parazitē uz mūsu, pilsoņu, rēķina.

Bezmaz kā situācijas glābšanas riņķis tiek mētāta domes ārkārtas vēlēšanu ideja. Definējiet - uz ko jūs cerat, kas tieši, patiecoties šādām vēlēšanām, nodrošinās principiālas, kvalitatīvas izmaiņas Rīgas domē? Vai varbūt mums - vēlētājiem - ir kāds alternatīvs politisks priekšlikums jaunai domes sasaukuma versijai? Ja mums tādas alternatīvas nav un ja šādu alternatīvu nespēj piedāvāt esošais domes sastāvs, tad, pirmkārt, mēs tiksim aicināti balsot pamatā par tiem pašiem vēžiem ar tām pašām, jau esošajām ambīcijām. Otrkārt, es neredzu, ka iespējamajiem pretendentiem (partijām) uz domes deputātu krēsliem būtu kaut kādas idejas, kas principiāli nāktu par labu Rīgas pārvaldes kvalitātei. Treškārt, ko tad mēs paši - vēlētāji, pilsoņi - spējam? Vai mēs spējam paust kvalitatīvu izvēli, vai arī balsosim, kā iegājies, ar ausīm par lētu populismu?

Es rosinātu rīkot nevis ārkārtas vēlēšanas, bet Rīgas domi veidojošo partiju ārkārtas sapulces, kurās faktiski būtu jālemj par to, kā panākt kvalitatīvu šo partiju politisku reanimāciju. Skaidri un gaiši definējot to, kā katras atsevišķas organizācijas partijiskums tiks transformēts valstiskumā. Tad varbūt šāda principiāla, profesionāla pašanalīze nāks par labu arī nākamā Saeimas sasaukuma kvalitātei. Patlaban šīs partijas tik vien spēj, kā izdomāt vai uzturēt savus skanīgos nosaukumus (attīstība, vienotība, saskaņa, gods kalpot...), bet nevīžo vai nejēdz pat tik daudz, kā gādāt par tiem atbilstošu programmatisku saturu. Kur nu vēl par adekvātu ikdienas politikas praksi.