Latvija mums – vairākumam pilsoņu – ir vienaldzīga

 
©F64 Photo Agency

Uzskatu, ka šajā Saeimas sasaukumā nav pozīcijas, bet šajā Rīgas domes komplektā – opozīcijas. Tas mani pamatīgi satrauc un pirmām kārtām vedina domāt ne jau par deputātiem, bet par mums – Latvijas pilsoņiem.

Par mūsu valstisko, politisko kvalitāti. Jo pēdējo vēlēšanu rezultāti, manuprāt, arvien vairāk liecina, ka mums - pilsoņu vairākumam - šī valsts ir politiski vienaldzīga. Jo mēs balsojam ne jau par reālu valsts kvalitāti, tās nākotni partiju redzējumā, bet tik vien kā par sev tīkamu politisku retoriku. Turklāt - mēs balsojam ne jau kā aktīvi darītāji, šīs valsts darinātāji, bet tik vien kā darīšanas cerētāji, kuri kaut ko gaida no citiem bez kāda sava ieguldījuma politikā. Kāda tad ir tā mūsu darīšana? Pirmkārt, kvalitatīva, atbildīga un pārdomāta to cilvēku izvēle, kam deleģējam varu. Tādu cilvēku, kas patiešām spēj šo varu īstenot valsts vai municipālā līmenī.

Bet patlaban es domāju, ka mēs - mana paaudze, kas bijām tik sajūsmināti par neatkarības atgūšanu, neesam vīžojuši šajos teju trīsdesmit gados nodrošināt kvalitatīvu paaudžu nomaiņu, kvalitatīvu pilsonību vismaz to vidū, kas pieauga jau brīvā, neatkarīgā Latvijā. Neredzu nekādus būtiskus šķēršļus (izņemot mūsu pašu kvalitāti), kas mums traucēja to darīt. Nekas mums netraucēja veidot nacionālas valsts nākotnei adekvātu izglītības sistēmu. Nekas mums netraucēja, iesaistoties ES un NATO, paturēt savus patstāvības ietvarus. Nekas mums netraucēja veidot politiku tā, lai vesels lērums pilsoņu gadu gaitā faktiski nekļūtu par nepilsoņiem ar Latvijas pilsoņu pasēm. Jo manā uztverē tie, kas sava labuma dēļ ir pametuši Latviju tai visai grūtā laikā sev ērtākas dzīves dēļ, nav nekas cits kā nepilsoņi. Lai cik lielu mīlu pret pašu pamesto Latviju viņi paustu kaut kur svešumā! Dažs labs ar nepilsoņa pasi tepat nu ir Latvijai vērtīgāks par šiem no savas valsts smaguma pamukušajiem liekuļiem.

Jā, jā, te var lietot arī dažus smukus svešvārdiņus. Piemēram, «absentisms» (pilsoņu apzināta izvairīšanās no dalības valsts politiskās un arī citās dzīves jomās). Bet - ja par tā saukto veco Eiropu vēl var teikt, ka tur ir saglabājušās un kaut cik tiek uzturētas klasiskas demokrātijas tradīcijas, tad par Latviju to pagaidām vēl nevar teikt. Ja «veco» Rietumu pilsoņi savās attiecībās ar politiku varbūt var atļauties mazliet izvirst, tad mēs to vēl nevaram atļauties nekādā ziņā. Jo mēs te, savā brīvā valstī, vēl neesam vīžojusi radīt, uzturēt un attīstīt stabilas demokrātijas tradīcijas. Mums var nepatikt, piemēram, 4. maija politiskais rezultāts. Bet kas tad mums liedza to kvalitatīvi izvērst? No kā, no kuriem jauniem kungiem mēs šo izvērsumu gaidījām? Es uzskatu, ka mūsu - Latvijas pilsoņu - vairākumam patlaban nav nekāda iemesla gausties par valsts patības, patstāvības izgaišanu ES vai NATO rāmī. Jo mēs paši par to esam gādājuši, lai cik ar neapmierināti par to tagad vaikstāmies.

Un - lai cik ar netīra būtu politika, kuru mēs (!) paši esam radījuši, mūsu nākotne lielā mērā būs atkarīga tieši no tās. Taču pagaidām mēs ne mazākajā mērā nejūtamies atbildīgi par savu izvēli. Turklāt diemžēl jāpiebilst, ka šo izvēli pamatā nosaka nevis mūsu valstiskā apziņa, mūsu apsvērta, pamatota griba, bet masu informācijas līdzekļu veidoti stereotipi. Masu informācijas līdzekļi (izņēmumus neredzu ne latviešu, ne krievu mediju telpā, tomēr sevišķi šajā ziņā, manuprāt, izceļas TV un radio kanāli) uzskatu un uzskatu kritikas, principiālas uzskatu sadursmes vietā pagaidām dod priekšroku refleksijām par sev patīkamām norisēm. No medijiem politiskās kultūras uzturēšanu pienācīgā līmenī patlaban nav ko gaidīt. Tie nav balsts vēlētāju, pilsoņu kvalitātes uzturēšanai.

Ko darīt? Nekādas ideālas receptes man nav. Bet es vēlētos, lai Latvijā top politiska organizācija, kuru veido patiesi patrioti un kura principiāli aizstāv nacionālas, pēc būtības neatkarīgas, patstāvīgas valsts principu. Es šādā organizācijā labprāt iesaistītos, ja vien tās līderi, tās pamats būtu cilvēki vecumā no divdesmit līdz četrdesmit gadiem. Patlaban Latvijā es šādu politisku, principiāli pilsonisku organizāciju neredzu. Jo vairāk - esošās Saeimas spektru manā uztverē pamatā tagad veido politiski salašņas, kuri pagaidām nekādi nespēj apliecināt savu atbilstību visādā ziņā godājamam vārdam - valsts parlaments.

 

Rīgas namu pārvaldnieks