Atcerējos pavecu anekdoti. Atnāk pie friziera dārznieks. Bet frizieris maksu par darbu neņem, teikdams, ka šonedēļ strādā sabiedriskā kārtā. Otrā rītā, atnācis uz darbu, frizieris atrod pie durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit rožu.
Todien pie friziera atnāk maiznieks un viņam frizieris teic to pašu. Nākamajā rītā viņš atrod pie durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit kūku. Pēc tam atnāk senators, un arī viņam frizieris teic to pašu.
Bet nākamajā rītā pie viņa durvīm stāv divpadsmit senatoru, desmit deputātu, piecpadsmit padomnieku, mērs un daži ministri, mēra sieva un seši bērni - visi grib frizēties bez maksas.
Atceros - pie šīs anekdotes bija sarkastiska piebilde. Parastais zaglis zog mantas: auto, naudu, mobilos un vēl visu ko. Zaglis politiķa kārtā zog vairāk: veselību, dzīvesvietu, izglītību, darbu, atpūtu un arī sirdsapziņu. Turklāt - pirmais zaglis izvēlas tevi, bet to otro izvēlies tu.
Es šo anekdoti vistiešākajā veidā saistu ar mūsu izglītības politikas attieksmi pret tautu un tās nākotni. Šovasar es visai emocionāli, līdz asarām iespaidojos no sastapto Latvijas skolotāju, mācītāju, vecāku viedokļiem par mūsu izglītības politikas tagadni. Tos apkopojis, es secinu, ka mūsu izglītības sistēma, tās politika apzog ne tikai skolotājus, bērnus un viņu vecākus, bet arī mūsu visu nākotni, tās kvalitāti.
Es solidarizējos, piemēram, ar Andreja Grīnberga pausto. Andrejs raksta: «Ir 2019. gada 17. augusts. Cīņā par Latvijas augstākās izglītības un zinātnes attīstības virzienu pretinieki ieņēmuši pozīcijas un precizējuši mērķus. No vienas puses, izglītības ministre I. Šuplinska - marionete politekonomiska grupējuma rokās, kura mērķis ir samazināt augstskolu un zinātnisko iestāžu jau tā apgriezto zinātniski-finansiālo autonomiju, ieviešot caur padomēm tiešu IZM kontroli. No otras puses, Latvijas inteliģences un zinātnes redzamākie pārstāvji - rektori, zinātnisko iestāžu vadītāji, zinātnieki, juristi, mediķi - un radošo profesiju pārstāvji ar pasaules vārdu, studenti un mācībspēki, kuri vēlas godīgi strādāt un saņemt konkurētspējīgu atlīdzību Dzimtenē. (..) Latvijas politiskie iznireļi iemanās sabeigt mūsu izcilību dzīvi. (..) Taču pamatjautājums ir: vai sabiedrība piespiedīs šo valdību pildīt Latvijas Saeimas un prezidenta izsludinātos, ar augstskolu un zinātnisko darbību saistītos likumus? Vai šoruden topošajā valsts budžetā ir paredzēti likumos noteiktie līdzekļi? Līdz šim valdības to ir ignorējušas. Tāpēc varbūt ir pienācis Latvijas izglītības un zinātnes Lielās brīvības hartas pieņemšanas laiks.» Šo tekstu man atsūtīja diplomāts Andris Vilcāns, kurš arī solidarizējas ar Andreju.
Personiskās pieredzes noteikts ir arī kādas vecvecmāmiņas viedoklis (sk. NRA, 30.09.2019.). «Mans jaunākais mazmazdēliņš pagājušo gadu sāka mācīties 1. klasītē. Drīz vien viņš sāka nākt no skolas mājās ar sāpošu galvu. (..) Parunāju ar citiem vecākiem un - izrādījās, ka ar galvas sāpēm nākot mājās gandrīz visi. (..) Jo no 20 bērniem tikai nedaudzi grib mācīties, bet viņiem šī iespēja tiek liegta, jo klasē ir tāda kārtība, ka katrs dara to, ko viņš grib - staigā pa klasi, kliedz, kaujas, grūstās, skolotāju ignorē, pat izrāda agresiju. Bet no klases dzīt ārā - nedrīkst! Aizrādīt - nedrīkst! Paņemt un nekauņas sapurināt aiz ausīm - nedrīkst. (..) Tad kāda ir izeja tiem, kas grib mācīties?» Es turpināšu šo tēmu izvērst, bet te es gribu tik vien kā uzsvērt, ka manā (un ne tikai manā) izpratnē galvenās personas izglītības procesā tomēr ir tēvs un māte. Un tas, ka vecāki (skolotāji) tagad kopumā, iespējams, dabū ciest no bērniem vairāk nekā agrāk, var būt sekas tam, ka notiek bērna atraušana, attālināšana no viņiem, arī kolēģu attālināšana citam no cita, no dabiskas cilvēku ikdienas dzīves vides un iespējas pilnvērtīgi iekļauties tajā katrā diennakts stundā. Labākajā gadījumā šāda sistēmas attieksme dara izglītības procesu mehānisku, procedūras, nevis apzināta mērķa noteiktu. Ja labi atceros, tad šķietos jau Svētajos Rakstos lasījis, ka mums, vecākiem, jāiemāca bērniem cilvēkmīlestība, labvēlība, griba... un - jāaizver viņu mutes jelkādai ļaunvārdībai. Vai mūsdienu skola nostiprina šos «priekšmetus». Vai šodienas skola nav pārstājusi saprast jēdzienu «dvēseles izglītība»?
Sveicu visus skolotājus jaunajā mācību gadā un noliecu galvu to priekšā, kuri arvien spēj būt skolotāji!
