Jurists Klementijs Rancāns jau vairāk nekā desmit gadus aizstāv dzīvokļu īpašnieku tiesības. Esmu vairākkārt lūdzis viņa padomu, kad cilvēki man devuši ziņu, ka viņu tiesības šajā jomā tiek ignorētas. Bet nu man ir šaurā bezizeja. Cilvēki no kāda Maskavas forštates nama pastāstīja man par situāciju, kuras dēļ viņi var pat zaudēt savus dzīvokļus.
Taču viņi, lai arī teica man, kas notiek, uzstāja nekur publiski neizpausties un negribēja uzklausīt arī Rancāna kunga padomus. Laikam cer vēl uz kādu brīnumu.
Tāpēc es šajā mūsu sarunā ar Klementiju nolēmu viņu izprašņāt par to, kāda valstī patlaban ir šīs būšanas vispārējā ainava, kādas ir problēmas, ko labu vai sliktu darījusi vara, likumdevējs, vai cilvēku tiesības tagad tiek vairāk respektētas un cienītas. NRA atvēlētā apjoma dēļ te nav pat puse no tā, ko mēs par šo tēmu sarunājām.
- Pirms kāda laika jūs man atsūtījāt «rīdzinieces» vēstuli: «Mēs dzīvojam pēc principa - viss maksā tik, cik maksā. Neviens par velti neko nedod ne veikalā, ne bankā, arī komunālie ir jāmaksā, ja tie netiek maksāti savlaicīgi, piemēram, tiek piemēroti soda procenti. Būtu loģiski, ja šo principu ievērotu valsts likumdevējvara un izpildvara. Būtu laiks saņemties «iznākt no skapja» un izmaksāt visiem, ne tikai maznodrošinātajiem, denacionalizēto namu īrniekiem, kas šobrīd dzīvo denacionalizētajos namos, kompensāciju, kas vismaz daļēji segtu jauna mājokļa (līdzvērtīga tiem, kurus privatizēja par sertifikātiem) vērtību, lai viņi varētu iegādāties dzīvokli, kā tas tika paredzēts līdz ar denacionalizācijas uzsākšanu. Senāk latvieši teica - parāds nav brālis.» Rīdzinieci bija aizskāris Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādātais likumprojekts Dzīvojamo telpu īres likums, kas paredz noteikt, ka «ir iespējama saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšana». Viņa uzskatīja, ka šis nosacījums ir pretrunā ar LR Satversmi, kuras 92. pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Jūs rakstījāt: «Tomēr EM laikam ir citās domās. Tas nozīmē, ka īrniekam tiek atņemtas tiesības aizstāvēt savas intereses tiesā. Uz jaunā Īres likuma pamata šos cilvēkus kā beztiesiskus radījumus var izlikt uz ielas bez tiesas sprieduma. Kā izsviež uz ielas apnikušu suni vai kaķēnu. Ja palaimēsies, varbūt kādu laiku pie miskastes vēl pavilks dzīvību.»
Es šo projektu piesaucu kā pamatu tam, lai jūs man raksturotu to, kāda ir situācija patlaban visplašākajā, protams, arī varas attieksmes kontekstā.
- Mēs savā vēstulē EM izteicām protestu tam, ka: likumprojekts ir pretrunā ar LR Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija spriedumu lietā Nr. 2013-17-01, ar kuru atzina spēkā esošā likuma Par dzīvojamo telpu īri 8. pantu kā par atbilstošu LR Satversmei, kas nozīmē, ka likumprojekts neatbilst Satversmei, ja likvidē šo 8. pantu; likumprojekts ir pretrunā ar Augstākas Padomes 04.05.1990. deklarācijas Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 8. pantu, kurā noteikts: «Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām…»; likumprojekts ir pretrunā ar AP lēmumu Par Latvijas Republikas likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» un «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību, kura 4. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt LR AP likumprojektu Par kompensācijām, kas līdz šim netiek pildīts, tādēļ uzskatām, ka ir prettiesiski noklusēt par šo Augstākās padomes 30.10.1991. lēmumu un izlikties, ka šāds lēmums neeksistē, kas ir amorāla un nosodāma pozīcija; likumprojekts ir pretrunā ar LR Civillikuma 3. pantu, kurā definēts, ka neskartas paliek jau iegūtās tiesības; likumprojekts ir pretrunā ar Civillikuma 1229. p., kurā noteikts, ka «dzīvokļa tiesība, kas piešķirta vairākām personām kopīgi, paliek spēkā pilnā apmērā tik ilgi, kamēr ir dzīvs kaut viens šās tiesības izlietotājs»; likumprojekts ir pretrunā ar Eiropas Sociālās hartas 31. panta 1. punktu, kurā teikts: «Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz dzīvesvietu, - nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus, lai iegūtu dzīves vietu»; likumprojekts ir pretrunā ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 11. panta 1. punktu, ka (..) dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni.
Denacionalizēto māju īrnieku tiesības aizstāvošās sabiedriskās organizācijas nevar samierināties ar šādu netaisnīgu valsts varas likumprojektu un protestē pret šo māju īrnieku dubulto diskrimināciju, salīdzinot ar vispārējo dzīvojamo māju privatizācijas tiesisko statusu privatizēt īrētos dzīvokļus, kas tika piešķirti vienādos apstākļos un ar vienādiem noteikumiem, sadalot pirmsreformas īrniekus divās šķirās - labajos un sliktajos.
Iepazīstoties ar minēto EM vēstuli, tajā neatradīsiet nevienu atbildi uz mūsu pretenzijā izteiktiem iebildumiem un priekšlikumiem. Vēl es te uzsvērtu tiesībsarga nekorekto un necienīgo, es papildus teiktu, nekompetento, secinājumu, citēju: 1) «...sociālo tiesību īstenošana atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas (..) cieši saistīta ar katras valsts iespējām ...» Kāds sakars «ekonomiskajai situācijai» ar valsts nolaidīgo vai bezatbildīgo attieksmi pretenzijā minēto valsts likumu normu nepildīšanai un apiešanai? 2) «...nostiprinātās tiesības uz mājokli nenozīmē, ka valstij ir pienākums katram piešķirt mājokli pēc viņa pieprasījuma un vēlmēm...». Pajautāsim tiesībsargam un EM departamenta direktoram Mārtiņam Auderam, kurš parakstījis šo vēstuli, kad, kurš denacionalizēto māju īrnieks ir prasījis piešķirt dzīvokli? Denacionalizēto māju īrnieki prasa izpildīt pretenzijā uzskaitīto normatīvo aktu noteiktos nosacījumus un dzīvojamo māju privatizācijas atšķirīgu noteikumu nepieļaujamību, novēršanu, jo, vieniem dodot tiesības privatizēt īrētos dzīvokļus, citai grupai to liedzot, pārkāpjot Civillikuma 1587. pantu, dzīvokli nododot trešajai personai bez zaudējumu atlīdzināšanas, bez kompensācijas nodrošināšanas, kas noteikta pretenzijā minētā AP lēmumā izpildīšanai, 3) «...tiesības uz mājokli nenozīmē, ka valstij jāgarantē personas tiesības uz mājokli konkrētā īpašumā...» - kad, kādā dokumentā, kurš konkrēti īrnieks ir prasījis nodrošināt tiesības uz mājokli konkrētā īpašumā, kad tiek prasīts novērst pieļauto diskrimināciju - atšķirīgu privatizācijas politikas realizēšanu pret atsevišķām iedzīvotāju grupām, kad vieni varēja privatizēt vienādos apstākļos piešķirtos dzīvokļus - iegūtās tiesības nodrošināt uz mūžu, bet citiem - denacionalizēto māju īrniekiem šīs iegūtās tiesības tika atņemtas un netika kompensētas ar citu dzīvokli vai kompensāciju naudā, 4) «...Satversmes 105. pants neparedz personas subjektīvās tiesības uz valsts garantētu īpašuma minimumu, piemēram, dzīvokli» - atbildiet, lūdzu, kāds te sakars Satversmes 105. pantam ar valsts garantētu īpašuma minimumu, kad šī konstitūcijas norma nosaka ko citu, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu.
Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Neviens īrnieks nav prasījis garantēt īpašuma minimumu, bet gan neatņemt jau iegūtās īres tiesības uz mājokli. Šādas tiesības jānodrošina, ja tiek aizskartas esoša īpašuma tiesības, kas attiecas uz citu, nevis īrnieku sfēru, un nav ko pieminēt to, ko nevajag. Punkts.
Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm, proti, atgriežot īpašumu vienai grupai, nevar tikt aizskartas citas grupas iedzīvotāju tiesības uz mājokļi bez attiecīga risinājuma un kompensācijas, ko arī tika paredzēts garantēt AP lēmumā Par Latvijas Republikas likumu «Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem» un «Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā» spēkā stāšanās kārtību izpildīšanu, kurā noteikts uzdot LR MP līdz 1991. gada 1. decembrim izstrādāt un iesniegt LR AP likumprojektu Par kompensācijām, kas līdz šim nav izpildīts.
EM turklāt uz vairāku sabiedrisko organizāciju pieprasījumu izpildīt 1991. gada 30. oktobra AP lēmumu paziņoja sensāciju: minētais AP lēmums vairs nav spēkā, jo AP nolika savas pilnvaras un tās pieņēma Saeima. Uz to tika reaģēts, sakot, ka šāds paziņojums var radīt starptautisku skandālu, jo tādā garā var atzīt arī to, ka AP 1990. gada 4. maija deklarācija par Latvijas neatkarību arī nav spēkā.
Valsts varas attieksme EM un Saeimas valsts un pašvaldības komisijas deputātu līmenī, mūsuprāt, ir raksturojama pēc principa - jo sliktāk, jo labāk. Kādēļ tas tā, to var izskaidrot tikai ar sazvērestības teoriju: likumprojekts ir attiecīgu grupējumu pasūtīts un apmaksāts, tas jāpilda «par katru cenu», un atsevišķas personas ar viltīgiem ieganstiem, ka tas nodrošinās investīcijas lētu īres namu būvei, kas ir vairāk kā fikcija. Īres likumprojektā nav šāda nodrošinājuma, bet ja vajag saīsināt tiesas procesu pret negodprātīgiem īrniekiem, ir jāizmaina tikai viens Civillikuma pants, bet tiek sludināta aplamība, ka jaunais likums izskaudīs fiktīvos īres īgumus, kuri uzrāda pie dzīvojamo telpu pārdošanas izsolē, kas ir jāpārbauda kriminālprocesuālajā kārtībā, nevis īres likumā.
- Bet, vēlreiz atgriežoties pie minētā likumprojekta, arī denacionalizēto dzīvokļu īpašnieku biedrība Ausma, kuru jūs pārstāvat, pirms gada rakstīja: «Šis likumprojekts, mūsuprāt, ir veidots ar mērķi iznīcināt denacionalizēto māju īrnieku statusu - vai viņi maksā īri «par visu banku» vai tiek padzīti uz ielas. Ar klaji fiktīviem, izdomātiem ieganstiem tiek vilkts cauri šis likumprojekts, līdzīgi kā kopdzīves likumā uz neloģiska un viltīga pamatojuma tika vilkta cauri viendzimuma laulību reģistrācija. Visas tiesības, kas vēl saglabājās likuma Par dzīvojamo telpu īri 8., 13., 40. pantā, un Satversmes tiesas sprieduma secinājums, ka ar iepriekšējo izīrētāju noslēgtais īres līgums ir spēkā jaunajam dzīvokļa, mājas īpašniekam, un citos, tiek demonstratīvi atņemtas.» Uz ko jūs likāt uzsvaru jūsu sarakstē (pareizāk - strīdā) ar EM?
- Mēs uzsvērām, pirmkārt, ka šāds likums zemesgrāmatām rada milzīgu slogu un lielus papildu finanšu un kadru resursus. Otrkārt, tiek radīts precedents tiesiskuma principu graušanai - tiesu spriedīs trīs personas - namīpašnieks, ZG tiesnesis un tiesu izpildītājs, faktiski bez tiesas un izmeklēšanas. Tātad ar likumu zemesgrāmatas (ZG) nepamatoti padara par bezstrīdu represīvu iestādi. Treškārt, ZG tiesnešiem tiesu varas hierarhijā nav piešķirtas vispārējās tiesas procesuālās tiesības izšķirt strīdu, izskatīt prasības pieteikumus, tātad tiek pārkāptas Civilprocesa likuma 1. pantā noteiktās tiesības aizstāvēt savas intereses tiesā, tajā skaitā piemērot CL 1229. un/vai 2134. pantu un citas noteiktās tiesības, turklāt, kad ir virkne apstākļu, kas pārtrauc īres līguma termiņu, vai kad iestājas tā saucamās īres tiesiskās attiecības - viena puse klusē, pieņem maksu, otra puse maksā, un daudzi citi apstākļi, nejaušības, slimība utt., īrnieks, ģimene tiešā veidā tiek deportēta uz ielas uz trīs cilvēku ierosinājuma pamata.
Turklāt EM likuma taisītāji un atsevišķi deputāti nav sapratuši vai negrib saprast, ko nozīmē mājoklis kā dzīvošanai paredzēta vide, bet dzīvoklis - kā mājokļa pamatsastāvdaļa, proti: «Mājoklis - plašākā nozīmē - visu veidu un tipu organizēta mākslīga dzīvojamā vide ar tās pamatfunkcijas nodrošinošu apkalpi un tehnisko infrastruktūru. Dzīvoklis - mājokļa viena no pamatvienībām ar šajos noteikumos noteikto obligāto funkciju nodrošinājumu» (Satversmes 96. pants).
Likumprojektā nepārprotami saskatāma tendence pakļauties nekustamo īpašumu biznesa lobijam un spiedienam. Likuma normas ierosinātas, balstoties tikai uz Satversmes 105. p. daļu, kas aizsargā tiesības uz īpašumu, pilnīgi ignorējot to daļu, kas aizliedz īpašuma tiesības izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Par to liecina fakts, ka izstrādātāji pilnīgi ignorējuši problēmu ar īrnieku aizsardzību pret namīpašnieku patvaļu, kas tika konstatēta Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā 2014. gada 16. decembrī. Piedāvātais likumprojekts namīpašnieku un īrnieku problēmas risina pēc principa «nav īrnieka, nav problēmas». Atsevišķi punkti tikai aritmētiski paplašina īrnieka tiesības, piemēram, tiesības deklarēt dzīvesvietu, kas faktiski ir īrnieka pienākums pret valsti.
Lai arī likumprojekta izstrādātāji apgalvo pretējo, izīrētāju un īrnieku tiesības netiks līdzsvarotas, bet vēl vairāk nosvērsies par labu namīpašniekiem.
Tiks būtiski ierobežotas tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesības formāli paliks, bet strīdus gadījumos policija vai tiesu izpildītājs izliks īrnieku uz ielas pirms tiesneša lēmuma par civilprasības pieņemšanu izskatīšanai. Ja tiesa lems par labu īrniekam, iepriekšējā situācija vairs nebūs atjaunojama, neskarot labticīgo ieguvēju intereses.
Tiesības lauzt īres līgumu īpašnieka maiņas gadījumā ieviestas tikai ar mērķi atvieglot tiesu izpildītāju darbu īpašuma izsoles gadījumā. Šīs normas ieviešana pamatota ar gadījumiem, kad tiek slēgti fiktīvi īres līgumi. Šajā gadījumā būtu efektīvāk jāizmanto cits esošais tiesiskais regulējums, bet pārdošanas vai dāvināšanas gadījumos - civiltiesību norma par maldiem. Vai likumprojekta izstrādātāji ir padomājuši, kas notiks, ja izīrētāji sāks taisīt fiktīvus pārdošanas vai dāvinājuma līgumus?
- Kādas jūsu tiesības minētais pārkāpums ierobežo?
- Lai arī Latvijas valsts nav ratificējusi Eiropas Sociālās hartas 31. punktu par tiesībām uz mājokli, tai ir saistoši ANO un ES dalības līgumi, direktīvas un EP rezolūcijas par pilsoņu ekonomiskajām un sociālajām tiesībām, tajā skaitā par mājokļa pieejamību, un Satversmes 96. pants («ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību»).
Bet likumprojekts izstrādāts, ignorējot visas sabiedrības intereses. Likumprojekts dod likumīgu pamatu namīpašniekam kontrolēt īrnieka privāto dzīvi. Prasība reģistrēt ar īrnieku kopā dzīvojošās personas faktiski ir okupācijas laika pierakstīšanās sistēmas atjaunošana vienai sociālai grupai. Turklāt nav samērīgi un sociāli taisnīgi, ka ģimenes locekļa statuss Īres likumā tiek noteikts sašaurinātā nozīmē, bet likumā par palīdzību dzīvokļu jautājumā ģimenes locekļa statuss tiek tulkots paplašināti.
Likumprojekts nenosaka domstarpību starp īrnieku un izīrētāju risināšanas kārtību, izņemot gadījumus, kad domstarpību risināšanas ceļš ir brīdinājums un izlikšana ar policiju. Īrnieka vienīgās tiesības, ja namīpašnieks nepienācīgi pilda līgumu vai ierobežo pieeju komunālajiem pakalpojumiem, ir atstāt dzīvokli labprātīgi un līdz ar to zaudēt arī tiesības uz sociālo palīdzību.
- Arī mūsu mājas dzīvokļu īpašnieku biedrības valdē zināmas, maigi sakot, pārdomas šī gada sākumā radīja likumprojekts Piespiedu dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likums. Jūs uzskatāt, ka likumprojekts konceptuāli ir juridiski nekorekts, netaisnīgs, pēc būtības fiktīvs un neatbilst tiesiskas valsts principiem. Kāpēc?
- Mēs uzskatām, ka zemes zem daudzdzīvokļu mājām izpirkums ir elementāri vienkāršs, bet to, iespējams, sarežģī ietekmīgas personas, kuras, varētu būt, TM iesniedza jau iepriekš sagatavotu likumprojektu, vai atsevišķi lēmēji, kuri paši ieinteresēti gūt labumu no nabadzīgākās tautas daļas, tādēļ, atvainojos, grozās, mīcās un rada šķietamību, ka problēma tiek risināta, bet tā esot ļoti sarežģīta, imitē, ka to grūti atrisināt.
Turklāt - būtu jāanalizē katra zemes gabala kadastrālā vērtība; ir/nav apgrūtinājumi; kādi apgrūtinājumi; cik dzīvojamās mājas uz zemes; kādi ražošanas objekti; kādas pazemes komunikācijas ir uz zemes; piebraucamie ceļi; caurbraucamie ceļi; cena, par kādu iegūta zeme; iegādāšanās pamats: mantoja; pirka pa daļām; iegādājās visu vienā laikā; saņēma dāvinājumā no radiem; dāvinājumā no svešas personas; privatizēja;
- Viens no pēdējiem šo mūsu tēmu kaut cik aptverošiem pasākumiem bija Saeimas Valsts un pašvaldību komisijas rīkotā konference šī gada 11. martā. Ko tā deva?
- Lai arī konferencē piedalījās Tieslietu ministrijas pārstāvji (tiek uzskatīts, ka TM ir, piemēram, šī dalītā īpašuma izbeigšanas likumprojekta izstrādātāja), tie konferencei nepiedāvāja nekādu koncepciju šī likumprojekta realizēšanai. Tas nozīmē, ka konference pārvērtās par vecu, sen zināmu izteikumu izklāstu publiskā veidā (sabiedrībā nosacīti teiktu - tika uzsildīta un pasniegta veca, saskābusi zupa).
Šāda attieksme vērtējama kā neprofesionāla, apšaubāma un, ja teikt atklātāk, maldinoša, bezatbildīga, lai radītu šķietamību, ka it kā tiek meklēts risinājums, kurš konferencē visas dienas garuma sarunās netika atrasts. Plašas sabiedrības iesaistīšana šajā konferencē, kā tika sludināts, izpalika. Aktīva loma tajā bija iedalīta tikai Saskaņas partijai pietuvinātai biedrībai Tauta pret Šlitki….
Šaubas rada arī tas, ka uz konferenci netika pieaicināti kā referenti ne tikai mūsu biedrības Ausma speciālisti, tajā skaitā Juris Avotiņš, kuri ir sagatavojuši pētījumu šajā jomā un izstrādājuši risinājuma koncepciju, bet netika pieaicināti arī dalītā īpašuma mantinieki. Tā vietā konferences toni, kā varēja vērot videoierakstā no Saeimas, noteica zemes uzpircējs, zemes ģildes monopolists Normunds Šlitke. Tas mūsu iniciatīvas grupas dalībniekus šokēja un lika saprast, ka dalītā īpašuma izbeigšanas likumprojekts tika sagatavots un tiek virzīts uz lielas tautas daļas materiālo interešu aizskaršanu un zemes uzpircēju iedzīvošanos uz tautas rēķina.
- Vai ir izveidots denacionalizēto māju īrnieku reģistrs?
- Šāda īrnieku reģistra nav. Liekas, 2007. gadā Centrālā statistikas pārvalde veica šo māju apsekošanu un daļēji noskaidroja piespiedu - denacionalizēto māju īrnieku skaitu. Mūsu aplēses uz šodienu rāda, ka tādu dzīvokļu Latvijā ir ne mazāk kā 20 000 vai, ja skaitīt ģimenes locekļus, kuru tiesības vienlīdz tiek aizskartas, 20 jāreizina ar trīs. Tātad joprojām tiek diskriminēti ap 60 000 cilvēku.
- Kādi ir visneatliekamākie darbi, kas vēl jāveic, lai cilvēki savos (!) dzīvokļos patiešām justos droši?
- Pirmkārt - nav pabeigta dzīvojamo māju privatizācija! Nav izveidota māju pārvaldīšana. Zemesgrāmatā ierakstīts, ka dzīvojamās mājas īpašnieks ir valsts vai pašvaldība, bet Dzīvokļu īpašuma likums saka, ka mājas īpašnieki ir dzīvokļu īpašnieki (iekavās - arī dzīvokļa īpašnieks). Dzīvokļiem nav nodrošināta pārvaldes institūcijas izraudzīšana. Tā atstāta pašplūsmā. Nav noteikts dzīvokļu kopības juridiskais statuss, bet atbildība uzlikta pilnībā. Kurš tad atbildēs, kādā veidā?
Otrkārt, atbildība par blēdībām, ko sastrādā vai var sastrādāt namu apsaimniekotāji, uzlikta dzīvokļu īpašniekiem. Totāla juridiska anomālija, un viss iet savu ceļu - dzīvokļiem nav naudas, nav varas, nav informācijas. Tas ir - nav ne līdzekļu, ne speciālistu, ne amatpersonu savu tiesību aizstāvībai.
Treškārt, pirmpirkuma tiesības nenodrošina ne valsts, ne pašvaldības, ne apsaimniekotāji, nerunājot, ka ar likumu piešķirta apbūves zeme tika atņemta, izkrāpta bez likuma par zemes piesaisti būvei atcelšanas, kas ir tiešs Satversmes 96. panta attiecībā uz mājokli principa aizskārums. Ar zemes pirmpirkuma tiesību krāpnieciskiem paņēmieniem tika radīta tirgus zeme, ko fiktīvi pieņem par kadastrālās vērtēšanas bāzi. Un nesaprotami, ka zemesgrāmatas uz pirmpirkuma tiesību atteikuma neesamību un zemes pārmērīšanu piever acis, nepieprasa iesniegt jaunu zemes robežu plānu ar norādi tajā uz zemes apgrūtinājumiem - dzīvojamā māja, mājas.
Ceturtkārt, nav pabeigta zemes reforma pilsētās. Proti, nav funkcionāli noteiktā zemes gabala (FNZG) zemes robežu plāna, kas būtu kā atsevišķs zemes gabals, ar atsevišķu kadastrālo vērtību, ņemot vērā apgrūtinājumus - zeme ar būvēm un komunikācijām. Šim un citiem minēto reformu likumiem nav nedz loģiska nobeiguma, nedz atbildības nodrošinājuma.
Piektkārt, nav noteikta šīs apgrūtinātās FNZG atsevišķa kadastrālā vērtība.
Sestkārt, reformas nodrošināšanai nav izstrādāts arī bēdīgi slavenā dalītā īpašuma zemes nomas līguma paraugs. Tas joprojām tiek slēgts ar fiktīvām pazīmēm, jo neatbilst Civillikuma noteikumiem.
Minēto likumprojektu zemtekstā gan pilsoņi, iedzīvotāji, gan tauta, gan arī īrnieki un dzīvokļu īpašnieki tiek ievietoti kategorijā «vergi». Atklāti to neafišē, bet pazemojumus aizvieto ar vārdiem - abu pušu tiesību sabalansēšana, īres dzīvokļu būves veicināšana...
