Interneta portāla “rus.lsm.lv” galvenā redaktore Jekaterina Safronova Igaunijas televīzijā ERR, apspriežot Latvijas valdības nupat pieņemtās Nacionālās drošības koncepcijas punktu par to, ka sabiedriskajos medijos informācija tiks izplatīta tikai latviešu valodā, atļāvās pateikt: “Pēc būtības mēs izveidojam vai nu geto, vai gribam izveidot geto, vai vienkārši pasakām, ziniet, jums te nav vietas.”
ASV Kongress trīs stundas pirms 1. oktobra pienākšanas nobalsoja par pagaidu budžetu, kas ļauj 45 dienas turpināt budžeta tēriņus pašreizējā līmenī. Šis it kā tīri tehniskais jautājums ieguva globālu skanējumu, jo no pagaidu budžeta izslēgta sadaļa par palīdzību Ukrainai.
Krievijas informatīvajā telpā vienlaikus parādījušies divi “programmatiski” raksti, kuros iezīmēti divi visai atšķirīgi nākotnes attīstības scenāriji. Viens ir Sergeja Karaganova raksts izdevumā “Russia in Global Affairs” “Kā nepieļaut trešo pasaules karu”; otrs Vladislava Surkova teksts izdevumā “Aktuaļnije komentarii” “Ziemeļu dzimšana”.
Saskaņā ar 2022. gada 29. septembrī Saeimā pieņemtajiem grozījumiem izglītības likumā līdz 2025. gadam visām izglītības iestādēm pakāpeniski jāpāriet uz mācībām tikai valsts valodā (izņēmumi pieļaujami tikai ES oficiālajās valodās). Jau ar šī gada septembri šis punkts attiecas uz bērnudārziem, kur līdz šim oficiāli vai pusoficiāli darbojās latviešu un krievu grupas.
Rīt, 27. septembrī, Strasbūrā Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) tiks izskatīta sešu Portugāles jauniešu prasība pret 27 ES valstīm, tajā skaitā Latviju, par it kā nepietiekami aktīvu emisiju samazināšanu.
Azerbaidžānas uzsāktā militārā operācija pret armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahu (Arcahu armēņu variantā) visai ātri noslēgusies. Arcaha kapitulējusi un piekritusi Azerbaidžānas ultimatīvajām prasībām: atbruņoties, izvest no agrāk kontrolētās teritorijas visas bruņotās vienības un likvidēt tā dēvētās Arcahas republikas valstiskās struktūras.
ZZS Saeimas deputāts Gunārs Kūtris Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” atļāvās paust vairākus izteikumus, kuri nepārprotami izgāja ārpus Latvijas politiskās pieņemamības rāmjiem. Tie varētu arī neraisīt plašāku sabiedrības viļņošanos, ja ne Kūtra gaidāmā virzīšana uz Saeimas priekšsēdētāja amatu.
Kad “Progresīvo” Saeimas deputāts un viens no spilgtākajiem runasvīriem Andris Šuvajevs uzsver, ka šī esot pirmā patiesi kreisi centriska valdība, tad ne visi grib šim apgalvojumam piekrist, norādot gan uz “Vienotību”, gan ZZS. Pirmā vienmēr dēvējusies par labēji centrisku, bet otrā vēl nesen tika saukta par konservatīvu.
Evikas Siliņas jaunās valdības apstiprināšana bija šī rudens spilgtākais politiskais notikums. Gluži likumsakarīgi tas aizēnoja citu ievērības cienīgu atgadījumu. Visnotaļ dīvaino bijušās veselības ministres Līgas Meņģelsones politisko kūleni, kuru trāpīgi raksturoja cits bijušais ministrs – Tālis Linkaits: “Kamēr braucu no vienas Latvijas malas uz otru, Līga Meņģelsone paguva gan iestāties partijā, gan izstāties.”
Kā ilggadējs sporta līdzjutējs varu teikt tikai vienu: kaut ko tādu, ka viena gada laikā divas reizes ar dažu mēnešu pārtraukumu (jūnijā hokejisti, septembrī – basketbolisti) notiek Latvijas izlases svinīgā sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa, piedzīvoju pirmo reizi. Latvijas sportistu panākumi ir vienreizēji.
Pagājušajā nedēļā tika publiskots jaunās Evikas Siliņas valdības potenciālo ministru saraksts. Kā vienmēr līdzīgās situācijās, šīs personas uzreiz nonāca smagas kritikas krustugunīs. Sāpīgākos triecienus nācās saņemt Gunāram Kūtrim un Andrim Sprūdam.
Iepazīstoties ar iespējamo jaunās Evikas Siliņas valdības sastāvu, daudzi šausmās saķer galvas. Ārprāts, šitas (nodevējs, komunists, kremlins, pa partijām staigātājs, stagnāts). Vajadzīgo pastrīpot. Katram savs bubuļa uzvārds, kurš nekādi nav pieņemams.
Latvijas politiskā šķira raksturīga ar savu ārkārtīgo provinciālismu. Proti, tā gandrīz visos jautājumos vispirms paskatās, ko un kā dara citi “centra čaļi”, un tad viņus atdarina. Tikpat kā nav lietu, kurās Latvija censtos diktēt modi vai ieviest ko jaunu, ko savu.
Četrus mēnešus garais Latvijas politiskās vides pārformatizēšanas process, kurš aizsākās ar 10. maija vienošanos Ārlietu ministrijas sēžu zālē, tuvojas noslēgumam. Šodien sākas jaunās koalīcijas sarunas par “darāmajiem darbiem”. Tas ir, amatu un krēslu dalīšana.
Nedēļu pēc tam, kad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosaucis valdības sastādītāju – Eviku Siliņu, skaidri izkristalizējušies jaunās valdības veidošanas principi. Pareizāk sakot, viens galvenais princips, jo, kā nebeidzu atkārtot – iemesls vienmēr ir viens. Visi pārējie ir tikai iegansti un māņu faktori, ar kuriem piesegt šo vienīgo, patieso iemeslu.
Politikā ārkārtīgi reti notiek tieši tā, kā sākotnēji plānots. Parasti kaut kas nojūk, kāds maina sākotnējos uzstādījumus, kāds nepilda solīto, kāds ar kādu saplēšas vai viļas. Šoreiz viss notiek strikti, kā šā gada 10. maijā Ārlietu ministrijas sēžu zālē runāts. Jaunā koalīcija ir tieši tā pati, kura toreiz nolēma atbalstīt “Vienotības” virzīto Valsts prezidenta amata kandidātu Edgaru Rinkēviču – “Vienotība”, ZZS un “Progresīvie”.