Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks garā intervijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” izklāstījis savu versiju par to, kāpēc viņa redzējums par pasaulē notiekošo vairs netiek uztverts kā vienīgais pareizais. Kāpēc parastie, “augstajās gudrībās” neiesvaidītie ļautiņi neuztver viņa un viņam līdzīgo “patiesības skaidrotāju” sprediķus ar nepieciešamo godbijību un cieņu.
Pēc Sedlenieka domām, pie visa vainīgi sociālie tīkli, kuriem cilvēki nez kāpēc uzticas vairāk nekā “parastajiem” medijiem. Kāpēc tas tā, paliek līdz galam neatšifrēts, bet var nojaust, ka droši vien dēļ ļaužu muļķības. Doma, ka paša Sedlenieka “patiesības versija” varētu tik stipri atšķirties no tās dzīves, ko cilvēki redz aiz loga, un viņi vienkārši pasaka: beidziet mums te smadzenes skalot, profesoram neienāk pat prātā.
Pirms izvērtēsim atsevišķus Sedlenieka izteikumus, vispirms dažus vārdus, kāpēc šai tēmai nevarētu vienkārši paiet garām. Ir vairāki būtiski apsvērumi, kāpēc šādu profesoru sprediķi ir jāizved tīros ūdeņos.
Pirmkārt, Sedlenieks nav vienīgais. Viņš pauž veselas sociālās “garīdzniecības”/intelektuāļu šķiras viedokli. Līdzīgas idejas popularizēja arī bijusī sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne, kura arī bija profesore tajā pašā RSU.
Tas nozīmē, ka ar līdzīgām idejām ir inficējusies liela mūsu profesūras daļa. Tas savukārt nozīmē, ka viņi ar savu pasaules redzējumu aplipina tos jaunos cilvēkus, kuri domā, ka universitātē iegūst zināšanas, nevis ideoloģiskas dogmas. Tas tad būtu otrkārt, bet treškārt, šādā veidā tiek diskreditēta zinātne kā tāda.
Rezultātā, kad īsti zinātnieki aizrāda par katastrofāli zemo zinātnes finansējumu Latvijā, tad sabiedrības acīs tas nešķiet nekas briesmīgs, jo kāpēc gan finansēt zinātni, ja tā nodarbojas nevis ar zinātni šī vārda īstajā, novatoriskajā nozīmē, bet gan ar pasaules redzējuma pievilkšanu klāt saviem iepriekšējiem pieņēmumiem (dogmām).
Intervija ar profesoru jau no paša sākuma izvēršas neparasta. Sedlenieks: “Man liekas, ka pazūd iespēja izteikt pelēkus, ne tik ļoti noteiktus viedokļus. Dzīvē mums nav tikai baltais un melnais, bet šis laiks ir prasījis to, lai viss kļūst balts. Visi viedokļi, kuri ir bijuši mazliet atšķirīgi, tiek nodēvēti par melniem, līdz ar to mazinot domu daudzveidību.”
Raidījuma vadītāja Māra Jansone: “Vai tas nozīmē, ka šobrīd Latvijā ir cilvēki, kurus varam dēvēt par tādiem kā patiesības nesējiem, - cilvēki, kuri mēģina ietekmēt to, kā mums jādomā?”
Sedlenieks: “Ik pa brīdim tādi cilvēki parādās, bet es nezinu, vai viņiem ir ļoti liela piekrišana. Tas būtu jāskatās un jāpēta, bet tādi noteikti ir, turklāt ar diezgan ekstrēmu viedokli.”
Klausoties šo sarunu, neatstāj sajūta, ka esi kādā absurda izrādē, kurā tiek iestudēta leģendārā aina no Fjodora Dostojevska romāna “Noziegums un sods”, kad pēc garas izmeklētāja Porfīrija Petroviča sarunas ar Raskoļnikovu, kurā pirmais detalizēti izklāsta otram visu vecenītes/augļotājas noslepkavošanas ainu līdz pat pēdējam sīkumam, Raskoļnikovs, ejot ārā pa durvīm, atgriežas un jautā: “Bet kas tad galu galā to vecenīti nogalināja?” Uz ko Porfīrijs Petrovičs atbild: “Kā kas? Nu, jūs taču bijāt tas, kas viņu arī nogalināja.” (Как кто убил?.. - переговорил он, точно не веря ушам своим, - да вы убили, Родион Романыч! Вы и убили-с…)
Tieši tāpat kā Dostojevska Raskoļņikovs, arī mūsu pašu Sedlenieks nesaprot (vai izliekas nesaprotam), ka viņš pats jau arī ir tas “patiesības nesējs”. Cilvēks, kurš mēģina ietekmēt to, kā mums jādomā. Zīmīgi, ka neapzinātā līmenī Sedlenieks turpina (par sevi): “Es nezinu, vai viņiem ir ļoti liela piekrišana. Tas būtu jāskatās un jāpēta, bet tādi [patiesības nesēji] noteikti ir, turklāt ar diezgan ekstrēmu viedokli.”
Tas, ka viņiem (Sedleniekam & Co) vairs nav nekāda lielā piekrišana, ir acīmredzams fakts. Tur pat nav ko daudz skatīties un pētīt. Tas ir skaidrs. Savā ziņā ironiski no Sedlenieka mutes skan atziņa, ka viņš un citi agrākie “patiesības nesēji” pārstāv “diezgan ekstrēmu viedokli”. Ironija ir tajā ziņā, ka Sedlenieks it kā runā par kaut kādiem citiem “patiesības nesējiem”. Gluži kā jau pieminētais Raskoļnikovs, kurš izliekas, ka viņam ar vecenītes slepkavību nav nekāda sakara.
Ne mazāk zīmīgi ir pārmetumi, kādus inkriminē Sedlenieks saviem jaunajiem konkurentiem uz “patiesības paušanu pēdējā instancē”. Izrādās, šie “ekstrēmie viedokļi” tiekot “tolerēti vairāk puritāniskā virzienā”.
Kas ir puritānisms? Skatāmies skaidrojošā vārdnīcā: “Puritāņu morāle ir dzīvesveids, ko raksturo ārkārtīgi stingra morāle, šķīstība un askētiska vajadzību ierobežošana, piesardzība un taupība, čaklums un mērķtiecība.”
Nediskutēsim par šīs morāles plusiem un mīnusiem. Ne par to stāsts. Jautājums ir par ko citu: kurš iniciēja uzmākšanās skandālu Latvijas
Mūzikas akadēmijā ar vairāku mācībspēku atlaišanu? Vai ekstrēmisti ar puritāniskām nosliecēm, kuri ieguvuši varu Kultūras ministrijā, līdz ar tās nonākšanu “Progresīvo” pārraudzība? Kuri tad īsti ir šie ekstrēmie puritāņi? Tie, kuri aizstāvēja grābstīkļus/uzmākšanās mīļotājus, vai tie otri, kuri pieprasīja auditoriju durvīs izveidot stikla logus, lai visi varētu redzēt, vai iekšā nenotiek uzmākšanās? Tā vien šķiet, ka pats Sedlenieks apmaldījies trijās puritāņu/ekstrēmistu/patiesības nesēju priedēs.
Var savā ziņā piekrist Sedleniekam, ka “visi viedokļi, kuri ir bijuši mazliet atšķirīgi, tiek nodēvēti par melniem, līdz ar to mazinot domu daudzveidību”, bet vai tad pats Sedlenieks gadu desmitiem nav tieši šo principu kultivējis, visus citus uzskatus nonievājot un pasludinot pašos pamatos par aplamiem?
Kamēr Sedleniekam piebalsoja sabiedrības vairākums, viss bija labi un pareizi. Tiklīdz sabiedrības pacietības kauss pārpildījies, un tā vairs nevēlas klausīties Sedlenieka & Co sprediķus par “vienīgo īsto un pareizo patiesību”, tā: glābiet, vilki aitās! Visapkārt ekstrēmisti, kuri vēlas iznīcināt viedokļu daudzveidību. Tas, ka paši to gadu desmitus darījuši, neskaitās.
Tikai viens piemērs no šīs pašas Sedlenieka intervijas. Lai nerastos pārpratumi, nosauksim visus piemērus, kurus min Sedlenieks, lai pamatotu ideju, ka “ekstrēmisti ar puritānisku ievirzi” sagroza patiesību. Tie ir trīs. 1) “Piemēram, pieminekļu novākšanas vilnis noteikti ir nācis no turienes.” 2) “Atkrievošanas kampaņa bija viena no šīm izpausmēm.” 3) “Covid-19 periods bija ļoti pateicīgs sazvērestības teoriju attīstībai.”
Balstoties uz šiem trijiem piemēriem, šo tēmu izvērsumiem un atvasinājumiem, Sedlenieks sūkstās par to, ka, “salīdzinot ar 2016. gadu, sociālo mediju popularitāte un uzticēšanās tiem un parastajiem medijiem - svaru kauss ir ļoti stipri sasvēries uz sociālo mediju pusi”. Tas arī rādot, cik cilvēki esot viegli manipulējami, atzīmē Sedlenieks, uzreiz gan piebilstot: “Tā ir bijis vienmēr, ka tas, kurš prot, var manipulēt.”
Taču atkal Sedlenieks izliekas, ka pats nav bijis tas cilvēks, kurš gadiem ar šo manipulāciju (smadzeņu skalošanu) nodarbojies tīri profesionālā līmenī. Un nodarbojas arī vēl šodien. Tagad tikai pēkšņi atklājies, ka vecās manipulācijas metodes vairs nestrādā. Varbūt saviem studentiem vēl izdodas iestāstīt savu “patiesību”, bet sabiedrība kopumā vairs neuzticas šiem manipulatoriem.
Taču atgriezīsimies pie solītā piemēra, kuru Sedlenieka tipa manipulatori izmanto bieži: “Covid-19 periods bija ļoti pateicīgs sazvērestības teoriju attīstībai.” Šim apgalvojumam grūti nepiekrist, taču aiz kadra paliek skaidrojums: kas tad bija šo sazvērestības teoriju rašanās pamatā? Vai tik tas nebija jau sākotnēji acīmredzami nepatiesais pieņēmums par vīrusa izcelsmi?
Nedrīkst aizmirst, ka viss, kas saistīts ar cilvēku veselību, tiek uztverts īpaši jūtīgi un dziļi personiski. Tas tomēr nav kā ar narkomānu un laupītāju Džordžu Floidu, kura nonāvēšanu var viegli interpretēt atbilstoši kaut kādiem ideoloģiskiem uzstādījumiem un tā arī reaģēt. Veselības jautājumos cilvēki tīri zemapziņas līmenī visu uztver tā, kā tas ir patiesībā, nevis tā, “kā vajag” vai kā skaitās “pareizi”.
Ja vīruss pēkšņi parādījies Ķīnas pilsētā Uhaņā, kurā atrodas viena no divām pasaules laboratorijām, kurās šāda tipa vīrusi tiek pētīti, tad, mēģinot cilvēkiem iestāstīt, ka vīruss radies dzīvnieku tirgū no sikspārņu gaļas (vistīrākā sazvērestības teorija), rodas neapzināta sajūta, ka tikpat ticams (šaubīgs) ir arī viss pārējais. Ja kā svēta patiesība tiek klāstīta viena šaubīga šī stāsta sastāvdaļa, tad šaubīgs sāk likties arī viss pārējais “lielais stāsts”.
Šobrīd notiek daudzu “lielo stāstu” nogruvums, jo tik tiešām sociālie tīkli ir atbrīvojuši cilvēkus no tās sajūtas, ka, nekliedzot kopā ar visiem citiem: cik skaists ir karaļa jaunais tērps, tu vairs nejūties kā izstumtais, jo pilns internets ar atzinumiem: tas karalis taču ir pilnīgi kails. Tu vairs neesi viens, kurš visu redz tā, kā tas ir patiesībā, nevis tā, kā to gribētu redzēt pašpasludinātie “patiesības nesēji” Sedlenieks & Co.
Vienā ziņā Sedleniekam gan varam piekrist. Šai viņa atziņai: “Hipotēze par to, ka cilvēki pamazām kļūst arvien racionālāki un tādā ziņā gudrāki, īsti nav pamatota. Būtībā cilvēku daba - veids, kā cilvēki domā, nemainās. Mainās daudz dažādas lietas, bet pamatprincipi jau darbojas tāpat. Tāpēc mums nav pamata uzskatīt, ka mūsu sabiedrība kaut kādā veidā kļūst racionālāka.”
Ar zināmu apmierinājumu jāatzīst, ka beidzot arī Sedlenieks un viņa domubiedri nonākuši pie šīs patiesības. Līdz šim valdīja un joprojām ir populāra cita atziņa: vēl pirms gadiem 20-30 cilvēki esot bijuši tumši, atpalikuši, nekā nesaprata no tā, kā pasaule iekārtota un kādai tai jābūt. Toties tagad viss esot mainījies. Tagad beidzot pienākuši jaunie apgaismības laiki, kad galīgi un neatgriezeniski triumfējis jaunais DEI (diversitātes, vienlīdzības, inkluzivitātes) laikmets. Iestājušās kārtējās “vēstures beigas”.
Katrai paaudzei savas “vēstures beigas” un vilšanās par savu maldību. Tagad šo vilšanos piedzīvo profesors Sedlenieks un viņa domubiedri. Laipni lūgti reālajā pasaulē. 2025. gadā. Laiks mosties un izbeigt sapņot vaļējām acīm.
