Jaunākie partiju reitingi rāda, ka arī Latvijā, līdzīgi kā citur pasaulē, arvien populārāki kļūst radikālie spēki. Sabiedrība polarizējas, radikalizējas un pieprasa izlēmīgāku politiku. Peldēšana pa straumi, izšķirošo lēmumu atlikšana uz vēlāku laiku, mērenība, pasteļtoņi un centieni būt labiem pret visiem iziet no modes.
Nupat publicētajā SKDS pēc LTV pasūtījuma veiktajā partiju reitingu tabulā pirmajās divās vietās ir opozīcijā esošās Nacionālā apvienība (8,7%) un “Latvija pirmajā vietā” (8,2%), atstājot ilggadējo Latvijas varas kodola partiju “Vienotība” tikai trešajā vietā (7,6%). Vai tā ir noturīga tendence vai tikai īslaicīga novirze, redzēsim nākamā mēneša reitingos. Ja vien atkal nenotiks kaut kādas dīvainas manipulācijas ar šo reitingu publicēšanu, kā tas bija pirms gada.
Tomēr jau tagad var teikt, ka Latvija iet kopsolī ar pasaules politiskajām tendencēm, kuras spilgti iezīmēja Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās. Politiskā krīze Vācijā un tagad arī Francijā šo tendenci tikai apstiprina. Sabiedrība sistēmiskajās (“pareizajās”) partijās ir vīlusies. Tā pieprasa nesistēmisku, “nepareizu” jeb netradicionālu problēmu risināšanas veidu. Tā pieprasa tiešu, skaidru valodu, kādā politiķi runā ar sabiedrību. Tai ir apnikusi birokrātiskā tukšmuldēšana “nesaki ne jā, ne nē; ne melns, ne balts” stilā.
Tā pieprasa, ja Šlesers saka: likvidēsim stabiņus, likvidēsim velojoslu uz Čaka ielas, tad arī oponentiem jāatbild tikpat konkrēti: sašaurināsim vai nesašaurināsim brauktuves pirms krustojumiem; samazināsim vai nemazināsim pagriezienu rādiusus krustojumos, izveidosim vai neveidosim velojoslas arī uz Brīvības ielas un tādā garā. Sabiedrība no politiķiem prasa nepārprotamas atbildes: ko darīsim ar krievu valodu sabiedriskajos medijos, vai pieļausim kirilicu publiskajā telpā, ko darīsim ar tuneļiem Rīgas centrā un tā tālāk, un tā joprojām.
Galu galā, ko darīsim ar “Rail Baltica”? Turklāt nevis tikai ko darīsim, bet arī kāpēc darīsim, un ko tas mums dos, jo līdz šim šajā tematikā dominēja “smilšu rotaļkastes” jautājumi - kur būvēsim un kā būvēsim (ko pirmo, ko pēc tam). Tagad vajadzētu pāriet no bērnu līmeņa - gribu to un gribu šito (“Rīgas cilpu”, smukas, modernas stacijas utt.) - uz pieaugušo līmeni. Proti, cik tas maksā; cik par to vēl būs jāmaksā; ko tas mums dos; vai tas vispār mums ir vajadzīgs; vai varam to atļauties un pats galvenais - vai šo milzīgo naudu nevaram izmantot kaut kā lietderīgāk un sabiedrībai noderīgāk.
Ja “Vienotība” grib izglābties un nepieredzēt Kamalas Harisas un ASV demokrātu partijas sajūtas šā gada 6. novembra rītā, tad tai jāsaprot, ka laiks, kad viņiem bija it kā taisnība, pirms viņi vēl bija atvēruši mutes (jo visi pārējie bija šleseri, oligarhi, kolhoznieki, tūdaliņi, interfronte un tamlīdzīgi “pāķi”), ir beidzies. Tagad uz katru Krištopana repliku vairs nepietiks ar vienkāršu rokas atmešanu - ko var prasīt no tā šleserieša, neiešu tač’ viņam nopietni atbildēt. Tagad būs jāatbild pēc būtības un jāpamato, kāpēc viņa teikto nav vērts ņemt vērā.
“Vienotības” problēma būs tā, ka daudzas lietas, kuras tā un politiskā šķira kopumā līdz šim uztvērusi kā pašsaprotamas un skaidrošanai nevajadzīgas, tagad būs no jauna jāpamato. Turklāt ar pārliecinošiem argumentiem, nevis: mēs tā sakām, tātad tā arī ir.
Piemēram, kaut vai to pašu “Rail Baltica”. Vēl jau liela sabiedrības daļa ir pārliecināta, ka šī trase mums ir vajadzīga. Apziņā joprojām dominē pievilcīgā, hipnotizējošā animācija, kuru ik reizi, kad LTV stāsta par šo projektu, rāda fonā kā ilustrāciju. Taču projekta cenas/sniegtā pakalpojuma attiecības ir tik neproporcionālas, ka milzīgu resursu tērēšana šī projekta realizācijai un vēlākai uzturēšanai var kļūt arvien nepopulārāka. Animācijas hipnoze var izgaist. Pāri palikt tikai tīri racionālais: ko tas mums dos par tiem daudzajiem miljardiem.
Ja no vispārējām politiskajām tendencēm pievēršamies šodienas politiskajai situācijai, tad redzam reitingu izlīdzināšanos starp trijām koalīcijas partijām. Asākā konkurence vienmēr ir starp hierarhiskajā sadalījumā blakus stāvošajiem. Klases stiprākais čalis nekaujas ar vājāko. Kaujas tie, kuri nevar citādi noskaidrot, kurš augstāks rangu sarakstā.
Ja trīs partijas ir ar gandrīz vai vienādiem reitingiem, tad tas neveicina šādas koalīcijas stabilitāti. Pagaidām “Vienotībai” šajā trijotnē ir ne tikai augstākais reitings, bet tā arī joprojām jūtas vadošā. Ne tikai pēc inerces, bet arī pēc ieņemamās pozīcijas (augsto amatu skaita). Pēc ietekmes politiskajā šķirā kopumā. Taču šī sajūta var izrādīties mānīga. Vai vēl trakāk, bīstami iemidzinoša.
Var jau teikt, ka “Vienotība” ir norakstīta jau ne reizi vien. 2016. gadā šķita: viss - ar “Vienotību” ir cauri. “Latvijas ceļa” un Tautas partijas liktenis ir nenovēršams. Skuju taka. Kaut kas līdzīgs tika prognozēts, kad sabiedrību nokaitināja reakcija uz Kariņa lidojumu skandālu, aizdomas par aplokšņu algām un runas par mēģinājumiem prettiesiski ietekmēt vēlēšanu rezultātus.
Taču “Vienotība” šo krīzi pārvarēja un pārliecinoši uzvarēja Eiroparlamenta vēlēšanās.
Šie sekmīgie krīzes pārvarēšanas gadījumi var ar “Vienotību” izspēlēt ļaunu joku. Tie ļauj partijas augšām mierīgāk uztvert pašreizējās grūtības un ļauj mundri sist viens uz otram uz pleciem, sakot: izturējām agrāk, izturēsim arī turpmāk. Tā gan būtu nepieļaujami vieglprātīga - gan jau izkulsimies - politika.
Cits jautājums, vai “Vienotība” vispār var mainīt savu uzvedības modeli, lai arī turpmāk paliktu “Vienotība” ne tikai pēc burta, bet arī gara. Varbūt tieši tās mērenība, vēlme nedarīt nekādas asas kustības, ļauties plūdumam kā puķītei pa dambi ir tās politisko panākumu atslēga. Tās uzvedības zīmols. Ja tā sāktu runāt līdzīgi Šleseram (tikai aizstāvot savus politiskos uzstādījumus), tad tā vairs nebūtu “Vienotība”. Tā jau būtu cita partija.
Taču tā varbūt arī vajag. Partijām jāmainās līdzi laikmetam. Diez vai republikāņu partija ASV būtu tik pārliecinoši uzvarējusi ne tikai prezidenta, bet arī Kongresa Pārstāvju palātas, Senāta un gubernatoru vēlēšanās, ja tā nebūtu radikāli mainījusi savu partejisko seju. Šī republikāņu jaunā (Trampa) seja var patikt, var nepatikt, bet tieši šī seja un nekāda cita ļāva uzvarēt. Tāda ir šī brīža politiskā realitāte, ko nedrīkst ignorēt.
No otras puses, “Vienotība” jau ir pietiekami ilgi “aizsēdējusies” Latvijas varā. Sabiedrībā prasība pēc “svaigām asinīm” turpmāk tikai pieaugs. “Vienotības” kontekstā tas pat nav politisks, bet gandrīz vai “bioloģisks” jautājums.
Ilgstoša atrašanās pie varas jebkuram politiskajam spēkam ir kaitīga, jo tas izvirst, kļūst pasīvs, darboties negribošs un pārlieku piesardzīgs (bailīgs). Šādā situācija čipsu pakas sakratīšana, lai virspusē nonāk lielākās pārslas (Mārgareta Tečere), sabiedrībai kopumā būtu tikai vēlama.
