Lai arī reti kurš apstrīdēs to, ka cilvēces attīstītākā daļa ir cieši saistīta ar eiropeisko kultūrtelpu jeb kristietības tradīciju, vienlaikus daļa no šīs attīstītās sabiedrības izvirza smagas apsūdzības kristietībai un līdz ar to arī visai Rietumu civilizācijai kā tādai. Rietumi esot visa ļaunuma sakne, bet vēl dziļāk parokoties – kristietība. Lūk, patiesais visu pasaules netaisnību cēlonis.
Pirms gada tieši uz Ziemassvētku laiku publicēju rakstu “Kristietība ir labākais, kas ar mūsu pasauli ir noticis” komentari , kurā centos pamatot, kāpēc tieši kristietība daudzus gadsimtus ir bijusi cilvēces attīstību virzošā reliģija ar progresīvāko ideoloģiju, no kuras izaugušas gandrīz visas mūsdienu civilizētās pasaules uzvedības normas. Jau raksta tapšanas brīdī nešaubījos, ka šī raksta virsrakstā minētais apgalvojums izsauks zināmas sabiedrības daļas niknu sašutumu. Tā arī bija.
Kristietības kritika parasti nāk no kreisi liberālās puses, kur galvenie pārmetumi vērsti pret vardarbīgu kolonizāciju, kas sekojusi (vai gājusi pa priekšu) kristietības ekspansijai, kā arī pret dogmatismu, kurš bremzējis zinātnes un cilvēku brīvības attīstību. Šī raksta mērķis nav šķetināt šo pārmetumu patiesumu un atbilstību vēsturiskajai realitātei.
Jau pats fakts, ka humānisms, kultūra, zinātne nekur citur nav tik sekmīgi attīstījusies kā tieši kristīgajos Rietumos, liecina par šo pārmetumu apšaubāmo raksturu. Atsevišķi kultūras un zinātnes sasniegumi Ķīnā, Indijā, senajā Arābijā vai kur citur ir kā izņēmumi, kas tikai apstiprina likumu.
Kristietībai tiešām varētu ko pārmest, ja kaut kur citur pasaulē tajos laikos cilvēki dzīvotu humānāk, kulturālāk, civilizētāk. Nez kāpēc tiek pieņemts, ka cilvēki, kuri nekad nevienu grāmatu pat redzējuši nebija, par ziepēm un tualetes papīru nerunājot, dzīvojuši godprātīgi un augstsirdīgi kā aristokrāti un savā starpā sarunājušies dainu valodā ar atskaņām.
Ne velti pieminēju dainas, jo kristietības kritika Latvijā nāk arī no labējo nacionālistu puses, kuri nebeidz piesaukt krustnešu iekarojumus, kuri esot pakļāvuši seno latviešu ciltis ar krustu un zobenu. Tā jau to visu var traktēt, bet jāskatās arī uz iespējamām alternatīvām. Kādas bija iespējas latviešu ciltīm 13. gadsimtā konsolidēties un izveidot savu valsti ar savu pagānisko ticību? Objektīvi runājot, ļoti niecīgas.
Tomēr mums ir iespēja salīdzināt ar pretējo. Kristietība ekvatoriālajā Āfrikā atnāca tikai 19. gadsimta otrajā pusē. Esmu tur ne reizi vien bijis un varu teikt: tas, ka mēs, latvieši, turp aizbraucot, varam justies kā cilvēki no attīstītākas vides, ir sekas tieši šai daudz ilgākai piederībai kristīgajai kultūrtelpai. Diez vai bija būtiskas attīstības līmeņu atšķirības starp latviešu cilšu dzīvi 12. gadsimtā un Āfrikas cilvēku sadzīvi 19. gadsimtā. Mums ar civilizācijas sasniegumiem vienkārši iznāca saskarties agrāk un tātad ilgāk. Tieši caur kristietību. Varam tikai priecāties, ka tas notika caur vācisko katolicismu, nevis krievisko pareizticību.
Taču liksim mieru pagātnei. Parunāsim par mūsdienām. Kristietība veidojās ārkārtīgi nežēlīgā pasaulē, kur dzīvības cena bija zema un empātiju mūsdienu izpratnē nepazina vispār. Līdzcietība, līdzjūtība, žēlastība ir sociāli samērā jaunas parādības. Vēl nesenā pagātnē lielākajai cilvēces daļai šādas sajūtas bija gluži svešas. Pietiek palasīt šobrīd daudz apspriestos (bet maz lasītos) brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus”.
Vēl tagad daudz kur pasaulē šīs lietas ir maz pazīstamas. Pat Ķīnā, kura tehnoloģiskās attīstības ziņā sit pušu vairumu Rietumu valstu, uz ielas nokritis cilvēks var stundām gulēt un nevienam garāmgājējam pat prātā neienāks pieiet un pajautāt: kas noticis, vai nevajag palīdzēt. Katram pašam sava dzīve un gar cita ciešanām nav nekādas daļas.
Indijā pie tempļiem ir izlikti (jo paši pakustēties nevar) tik atbaidoši kroplīgi dzīvu cilvēku ķermeņi, ka dūša apgriežas, uz tiem paskatoties. Pats tādus redzēju, ceļojot pa Indiju. Taču viņi tur ir izlikti ne tik daudz tādēļ, lai raisītu žēlumu, cik par biedinājumu citiem: ja neuzvedīsieties kā pienākas, neziedosiet dieviem, tad nākamajā dzīvē jūs piemeklēs tikpat drausmīgs liktenis.
Nežēlība, absolūts empātijas trūkums ir cilvēces norma, nevis otrādi. Nevis kristietība radīja verdzību, bet gan otrādi - pirms tam visur eksistējošo verdzību kristīgās kultūras zemes aizliedza pirmās. Ne tikai aizliedza pie sevis, bet piespieda to aizliegt arī citur.
Klosteri un baznīcas radīja pirmās slimnīcas, invalīdu un vecu cilvēku aprūpes iestādes. Turpat arī rādās pirmās skolas un pirmās universitātes. Ne senajā Tālavā vai Zimbabves antīkajā galvaspilsētā izveidojās pirmās universitātes, bet gan Boloņā (1088. gadā) un Oksfordā (1167. gadā). Patiesības labad gan jāatzīmē, ka pati senākā skaitās Al Kuarakīnas universitāte Fesā Marokā, dibināta 889. gadā.
Mūsdienās empātiju un humānisma caurstrāvotu skatījumu uz pasauli cenšas monopolizēt kreisie progresisti. Kreisā ideoloģija ir savdabīgs kristietības modernizējums, atmetot pēdējās transcendento komponenti. Tieši ar to izskaidrojams kreiso īpašais naids pret kristietību, jo visagresīvāk viens pret otru izturas tuvāk stāvošie (savstarpēji konkurējošie). Kāpēc brukt virsū Saūda Arābijā valdošajam un spēku pieņemošajam vahabītismam, ja galvenais ienaidnieks ir tepat blakus, vienā elektorālajā nišā esošā kristīgā baznīca, īpaši katolicisms.
Par kreiso karu pret kristietību runāts un rakstīts daudz, tāpēc šoreiz gribu vērst uzmanību uz ko citu. Uz kristietības netiešu kritiku no labējo konservatoru puses. Pareizāk sakot, par diskutablu nostāju pret vienu no kristīgās ideoloģijas pamatelementiem. Par tā dēvēto toksisko empātiju, kura tiek plaši izmantota mūsdienu labējo ideologu retorikā.
Uzreiz jānorāda, ka šī retorika tiek pozicionēta tieši kā kristietības aizstāvība pret kreiso mēģinājumiem piesavināt empātijas jēdzienu, tādējādi graujot kristietības pamatus Rietumu sabiedrībā. “Toksiskās empātijas” teoriju vispilnīgāk aprakstījusi 32 gadus vecā modernā konservatīvisma zvaigzne, triju meitu māte Elija Beta Stakija (Allie Beth Stuckey) grāmatā “Toksiskā empātija: kā progresīvie izmanto kristīgo līdzjūtību” (Toxic Empathy: How Progressives Exploit Christian Compassion).
Stakija apskata piecas tēmas, kurās tiek izmantota toksiskā empātija: abortus, dzimumu problemātiku, seksualitāti, imigrāciju un sociālo taisnīgumu. Viņa norāda, ka progresisti izmanto trāpīgas mantras, lai savu viedokli pasniegtu kā empātisku, piemēram, “aborts ir veselības aprūpe”, “mīlestība ir mīlestība” vai “neviens cilvēks nav nelikumīgs”, bet katrā no šiem gadījumiem viņi ignorē otru morālā vienādojuma pusi.
Runa ir par sociālu parādību, kad tiek justs līdzi iedomātiem cietējiem, aizmirstot par savu un savu līdzcilvēku labsajūtu. Tas īpaši uzskatāmi vērojams pārspīlētā iecietībā pret imigrantiem no citam kultūrām. Toksiskā empātija liek caur pirkstiem skatīties uz šo migrantu nodarījumiem, pat noziegumiem, no kuriem cieš pamatiedzīvotāji.
Tiktāl nav iebildumu. Tolerance pret asociālu uzvedību ir nosodāma gandrīz visos gadījumos. Katram cilvēkam ir jāatbild par saviem nodarījumiem, un šīs atbildības noņemšana no šī noteikumu pārkāpēja, neatkarīgi kādu iemeslu dēļ, grauj sistēmu kopumā. Iebildumi rodas, kad notiek vārda “empātija” apzināta devalvācija.
Psiholoģijā pastāv jēdziens “toksiskā empātija”, ar kuru apzīmē situācijas, kad kāds pārāk cieši iejūtas otra emocijās un problēmās, kaitējot paša labsajūtai un pat veselībai. Tieši šādas pārliekas iejūtības pēdas redzamas “Gribu palīdzēt bēgļiem” aktīvistu sejās. Taču, sasaistot empātiju ar destruktīvu sociālo pašiznīcināšanos, mēs staigājam pa plānu ledu.
Empātija ir kristietības pamatu pamats, vienalga no kuras puses skatāmies. Var jau empātijā saskatīt pārspīlējumus, komunisma iedīgļus, bet var iet vēl tālāk. Nemaz nav tik grūti arī pašā kristietībā saskatīt komunisma iedīgļus. Nu ko lai dara, ja kristietības ideāli - mīli savu tuvāko kā sevi pašu - savā ziņā ir tuvi komunisma ideāliem - no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām?
Ja kāds saka, ka komunisma ideāli ir utopiski, ar cilvēka dabu nesavienojami, tad jāsaka, ka arī kristietības ideāli - ja tev iesit pa vienu vaigu, pagriez otru vaigu - ir ar cilvēka dabu ne mazāk nesavietojami. Taču tāpēc jau tie ir ideāli, ka uz tiem var tikai tiekties, bet tos līdz galam nemaz nevar sasniegt, jo tad patiešām iestātos Frensisa Fukujamas “Vēstures beigas”.
Ko ar to visu gribu teikt šajās Ziemassvētku dienās? Ir pilnīgi skaidrs, ka izslavētā DEI kustība (diversitāte, vienlīdzība, inkluzivitāte) ir aizskrējusi laikam tālu pa priekšu, atrāvusies no realitātes, grauj Rietumu sistēmas stabilitāti un rezultātā apdraud mūsu pašu turpmāku labklājību. Praksē to redz ikviens, kurš saskāries ar svešas kultūras (tai skaitā karojošā ateisma kultūras) plašu invāziju savā zemē.
Taču, kā mēdz teikt, izlejot no vanniņas ūdeni, nevajadzētu izliet arī bērnu. Uzbrūkot “toksiskajai empātijai”, nevajadzētu kopēt kreisos aktīvistus, kuri līdzīgā veidā uzbrūk “toksiskajam maskulīnismam”, faktiski nīcinot ārā vīrišķības izpausmes visā spektrā.
Sagraut empātiju (ne tikai toksisko) būtu vēl vieglāk nekā maskulīnismu, jo, kā jau teikts: empātija nerodas pati no sevis, atšķirībā no vīrišķības, kurai ir sava bioloģiskā bāze. Empātija ir tā civilizācijas plānā kultūrkārtiņa, kas nosedz cilvēces daudz tumšāko kodolu. Empātija ir viens no mūsu kristīgās civilizācijas izcilākajiem sasniegumiem. Tāpēc to, līdzīgi kā maskulīnismu, uzdot par vienalga kādu nelaimju sakni nav principiāli pareizi. Pat ja atsevišķos gadījumos (tieši tāpat kā ar maskulīnismu) var šķist: bet vai tad tā nav?
Galvenais, ko nedrīkst aizmirst, ka par savu labo, pārtikušo dzīvi sakārtotā, sakoptā un humānā vidē vispirms mums jābūt pateicīgiem tieši kristietībai ar tās utopisko (nedabīgo) empātijas ideoloģiju. Var jau jūsmot par latvisko dievturību, bet nevajadzētu aizmirst, ka šīs kustības dibinātājs Ernests Brasliņš dzīvoja, auga, mācījās izteikti kristīgā vidē, nevis pirmskristīgajā mežonībā, kur ne tikai burtus, bet arī mūra būvniecību nepazina, nemaz nerunājot par tādām ekstrām kā skurstenis, krāsns vai logu stikls. Par to mūsu aukstajās ziemās arī lietderīgi atcerēties, lai šie pirmskristīgie laiki nešķistu tik bezrūpīgi kā Gunāra Pieša greznajā kostīmfilmā “Pūt, vējiņi!”.
