Latvijas politiskajā mitoloģijā eksistē bieži lietota frāze: valsts budžeta apstiprināšana ir pārbaudījums koalīcijas (valdības) stabilitātei.
Šai frāzei ir zināms konstitucionālais pamats: budžeta neapstiprināšanas gadījumā, saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli, krīt valdība. Tiesa, Latvijas politiskajā praksē 30 gadu garumā tāds precedents ir bijis tikai viens - 2004. gadā, kad krita Induļa Emša mazākuma valdība. Ja reiz šo notikumu pieminam, tad obligāti jāatzīmē, ka toreiz valdība krita nevis budžeta dēļ, bet gan budžeta nepieņemšana tika izmantota kā instruments formāli vieglai koalīcijas nomaiņai, kura jau bija iepriekš sarunāta un Saeimas zālē vienīgi oficiāli noformēta.
Šobrīd nekas tāds nenotiek. Nav dzirdēts, ka kaut kur kabinetu klusumā būtu izveidota jauna koalīcija un jauna valdība. Latvija (Rīga) nav tik liela, lai šādas kustības paliktu nepamanītas. Tas nozīmē, ka 2025. gada budžeta apspriešana un pieņemšana būs tikai formāls akts, kura laikā netiks atbalstīts neviens opozīcijas priekšlikums. Pat izskata pēc ne.
Otra lieta, kura jāatzīmē, runājot par piedāvāto budžeta projektu, ir tā, ka šis nekādā ziņā nav ne “vēsturisks”, ne “izšķirošs” budžets. Neatkarīgi no tā, kā to labskanīgi nosauks sabiedrisko attiecību speciālisti - “drošības”, “ilgtspējas” vai kaut kā citādi, tas būs parasts, kārtējais, tīri tehnisks budžets, kādu pieņem katru gadu. Runas par “nulles” budžetu no “baltas lapas” vai ierosinājums budžeta izdevumu pozīciju lietderību caurskatīt kaut reizi četros gados vakar tika noraidīts.
Ja par 2025. gada budžetu jāpasaka kaut kas pozitīvs, tad visi tie, kuri varētu justies apdalīti un būt potenciāli streikotāji (pedagogi, mediķi, policisti, ugunsdzēsēji), ir kaut kā nomierināti, aplaimoti un protestēt netaisās. Tas nozīmē, ka, par spīti taupībai un finansiālās rocības ierobežojumiem, koalīcijai ir izdevies, kā slavenajā uzdevumā, vilku, kazu un kāpostgalvu pārdabūt pāri upei.
Tāpat jāatzīmē samērā nozīmīgas iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmju izmaiņas. Tā kā 90% iedzīvotāju šīs izmaiņas būs labvēlīgas, tad, no vienas puses, varētu par padarīto valdību uzslavēt, taču no otras - ir ārkārtīgi grūti šajās izmaiņās saskatīt kādu valstisko, ekonomisko vai sociālo jēgu. “Progresīvo” nemitīgi atkārtotā mantra, ka šo izmaiņu jēga esot samazināt ienākumu nevienlīdzību, neskan pārliecinoši. Vairāku iemeslu dēļ. Ja 90% (cilvēkiem ar atalgojumu līdz 4000 eiro mēnesī) ienākumi palielinās, bet nedaudz samazinās tikai šaurai iedzīvotāju grupai; ja lielākie ieguvēji ir tie, kuru algas ir ap 2000 eiro mēnesī, nevis minimālo algu saņēmēji; ja lielākie ieguvēji ir tie, kuriem nav apgādājamo, nevis cilvēki ar bērniem, tad šī diendienā atkārtotā mantra par “nevienlīdzības samazināšanu” kļūst par acīmredzamu polittehnoloģiskās manipulācijas instrumentu, kuru “Progresīvie” neslēpjoties izmanto.
Sekojot līdzi šīs nodokļu “reformas” gaitai, var secināt, ka tās sākotnējā ideja, visticamāk, patiešām bija ienākumu nevienlīdzības samazināšana, taču diskusiju gaitā (saskaņošanas laikā ar “sociālajiem partneriem”) no tās izkrita “reformas” jēga, un palika tikai plika “reforma”, kuras jēgu neviens nevar īsti paskaidrot.
Patiesību sakot, neviens jau arī neprasa paskaidrot, jo - ja reiz 90% cilvēku nauda maciņos (kontā) paliks vairāk, tad kāpēc vēl par kaut kādu “jēgu” spriedelēt. “Vairāk naudas” tā arī ir visa jēga. Kādu citu vēl vajag?
Nesāksim taču “filozofēt”, ka 50 eiro minimālās algas saņēmējam un 50 eiro 4000 eiro saņēmējam nav gluži viens un tas pats. Ja reiz “Excel” tabula saka, ka 50 eiro ir 50 eiro, neatkarīgi no tā, kura rokās ir šī nauda, tad tā arī ir.
Jau pieminēju, ka “mūžīgie” protestētāji (mediķi, pedagogi, iekšlietu sistēmas darbinieki) beidzot ir “nomierināti” (aplaimoti) un pie Jēkaba ielas nama durvīm nepiketē. Zārku pie Saeimas durvīm šogad neviens nav atnesis. Taču ekonomiskās stagnācijas apstākļos budžets nevar būt labs visiem. Tas nav labvēlīgs tiem, kuri ne streikos, ne piketēs, ne vēl jo vairāk nesīs uz Saeimu zārkus. Tie ir bērni un viņu vecāki. Demogrāfija ir tas vārds, ko pašreizējā koalīcija cenšas nepieminēt ne budžeta, ne arī kādā citā kontekstā.
Tam ir zināms izskaidrojums. Vēsturiski ir izveidojies, ka rūpes par demogrāfiju ir viens no Nacionālās apvienības (NA) jājamzirdziņiem (mēs šeit nerunājam par reālajiem darbiem), savukārt NA ideoloģiskais pretmets ir “Progresīvie”, kuras frakcijas līderis Andris Šuvajevs ir arī Saeimas atbildīgās budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs.
“Progresīvo” programmā vārds “demogrāfija” netiek pieminēts pat garāmejot. Tas šajās aprindās ir tik toksisks vārds, ka to pat nedrīkst izrunāt bez riebuma. Sadaļa par bērniem šīs partijas programmā ir reducēta līdz vienai frāzei “bērniem jāaug ģimenē”. “Panāksim idejas “Latvija bez bērnunamiem” īstenošanu dzīvē”.
Par dzimstības veicināšanu, lielāku atbalstu ģimenēm ar bērniem ne vārda. Tas arī ir saprotams, jo “Progresīvo” bāzes elektorātam šie jautājumi ir ne tikai neaktuāli. Tie viņiem ir pat netīkami. Cita lieta: ““Progresīvie” ļaus balsot pašvaldību vēlēšanās vēlētājiem no 16 gadu vecuma” un “mēs veidosim pieejamu transpersonu dzimuma apstiprināšanas procesu, atvieglojot ar to saistītās institucionālās un juridiskās procedūras”.
Citējot šos “Progresīvo” programmas punktus, necenšos kaut ko pārmest pašai “Progresīvo” partijai. Vienīgi atgādinu par šī politiskā spēka prioritātēm, jo esmu ievērojis, ka daudzi nez kāpēc domā, ka visi, tātad arī partijas, cenšas panākt vienu un to pašu (to, ko pats gribētu redzēt), taču tā nav.
Ir cilvēki, kuriem bērnu dzimstības un ģimeņu ar bērniem atbalsta jautājumi šķiet ārkārtīgi svarīgi, bet ir arī tādi, kuriem tie galīgi nešķiet nozīmīgi. Viņus vairāk interesē LGBT+, transpersonu tiesības, apzinātas bezbērnības sociālā popularizēšana un citi, līdzīgi jautājumi. Līdz ar to katrai partijai ir savs skatījums uz vēlamo Latvijas valsts attīstību. NA un “Progresīvajiem” skats uz demogrāfiskajiem un ģimeņu atbalsta jautājumiem ir atšķirīgs, lai neteiktu pretējs.
Tā kā, ņemot vērā demogrāfiskās tendences Latvijā, demogrāfiskie jautājumi mūsu valstī ir aktuāli vienmēr, bet 2025. gada budžetā nav itin nekādu dzimstības veicināšanas un ģimeņu ar bērniem atbalsta palielināšanas pozīciju, tad šo budžetu varētu nosaukt arī par demogrāfijas jautājumu ignorēšanas budžetu.
Grūti spriest, kā citas koalīcijas partijas, bet vismaz “Progresīvie” ar šādu budžeta nosaukumu varētu lepoties un pretendēt uz labākiem rezultātiem nākamajās vēlēšanās, pierādot sevi kā principiālus un konsekventus sava ceļa gājējus.
