Svētku runām ir savs uzdevums un sava specifika. Tāpat kā apsveikuma kartītēm, suminājumiem sociālajos tīklos vai galda runām, sveicot jubilāru. Šīs runas parasti sastāv no divām komponentēm. No uzmundrinošām, labu vēlējumu standarta frāzēm un katram apsveicamajam specifiskām, unikālām lietām.
Svarīgākā, tā, kurai apsveicamais pievērš lielāko uzmanību, ir tieši šī otrā, individuālā apsveikuma sastāvdaļa. Lai cik iedvesmojoši un literāri daiļrunīgi būtu savērptas labskanīgās standarta frāzes, tās aizslīd garām ausīm kā strauta burbuļu skaņas.
Tieši no šī aspekta vērtēsim mūsu valsts augstāko amatpersonu Jaungada uzrunas tautai. Premjerministres Evikas Siliņas runa bija īsa un lakoniska. Viņa acīmredzot apzinājās, ka garas runas ir nogurdinošas, pat kaitinošas. Tāpēc nevajag dot iemeslu publikai par kaut ko “sacepties”.
Rezultātā radusies uzruna tautai, kurā tekoši savirknētas labskanīgas, teorētiski pat iedvesmojošas frāzes, kurām vajadzētu celt nācijas pašapziņu. Tomēr nevar neatzīmēt vienu būtisku “bet”. Šajā runā vārda “latviešu” vietā varētu likt jebkuru citu nāciju. Pasakiet, par kuru nāciju nevarētu teikt šo: “Viņi ir talantīgi, stipri un drosmīgi. No ārzemju kolēģiem saņemu apbrīnas pilnas atsauksmes - mums ir pieejami augsti attīstīti digitāli risinājumi, mums ir pasaules līmeņa sasniegumi zinātnē, medicīnā, kultūrā un kino. Spoži ir arī mūsu rezultāti sportā. Mums ir gara spēks tiekties uz izcilību.”
Kāpēc šādas runas ir iedvesmojošas tikai teorētiski? Tāpēc, ka gadījumos, kad apsveikumā nav uzsvērts nekas specifiski individuāls, bet tā sastāv no vienām standarta frāzēm: “Mums ir pasaules līmeņa sasniegumi zinātnē, medicīnā, kultūrā un kino. Spoži ir arī mūsu rezultāti sportā. Mums, latviešiem, ir gara spēks tiekties uz izcilību”, rodas klusas aizdomas, ka varbūt nekā patiesi izcila, par ko jubilāru paslavēt, nemaz nav.
No šī aspekta prezidenta Edgara Rinkēviča runa bija krietni konkrētāka un skāra ļoti tiešus mūsu kopējās apziņas jutīgos punktus. Prezidents taktiski, gluži vai neuzkrītoši, pat varētu teikt, ar latvisku pieticību pieminēja mūsu šī gada lielāko globālo sasniegumu: “Mums nav bezpalīdzīgi jāplūst pa straumi. Mums pašiem šī straume jāveido. Un, kā redzam, Latvijā ir cilvēki, kas paši var radīt TĀDU Straumi, kurai seko visā pasaulē.”
Prezidenta runā bija skaidri nolasāms centrālais vēstījums: “Ir laiks atmest tik pierasto “kā būs, tā būs”. Nē. Nevis būs tā, kā būs, bet būs tā, kā mēs lemsim un kā mēs darīsim. [..] Lai pagātnē paliek nolemtības pilnais “ja nu nesanāk”. Un ja nu sanāk? [..] Ir laiks atmest aicinājumus nelēkt uz ecēšām. Jo dažreiz ir jālec. Dažreiz pat tieši uz ecēšām. Un pats galvenais - jālec tur, kur paši lemsim lēkt. Tik augstu un tik tālu, kā paši nolemsim.”
Prezidents aicina uz enerģiskāku, aktīvāku rīcību. Smalkjūtīgi viņš nepiesauca “Sūnu ciema” domāšanu, bet šīs domāšanas ēna un nepieciešamība to pārvarēt viņa runu caurvij. Netrūka arī personīgā motīva: “Vienam gads bijis skaistiem notikumiem bagāts. Citam ir sajūta, ka laiks vienkārši izšķiests. Viens saredzējis iespējas. Citam virsū mākusies bezcerība, bailes un neziņa par nākotni. Visticamāk, tādas sajūtas vismaz uz brīdi bijušas ikvienam. Arī man.”
Patiesības labad jāatzīst, ka Rinkēvičam runu bija teikt nesalīdzināmi vieglāk nekā Siliņai. Prezidents Latvijā tomēr vairāk ir reprezentatīva figūra, kura tieši neatbild par stāvokli valstī. Siliņas uzdevums bija grūtāks, jo uz “Rail Baltica” nebūšanu fona atrast kaut ko patiesi pacilājošu nebija viegli. Ukrainas parlamenta priekšsēdētāja Ruslana Stefančuka izteikums “Jūs varbūt neesat liela valsts, bet jūs esat varena nācija” šajā ziņā bija vismaz kaut kas konkrēts. Tiesa, nav teikts, ka arī šī Ukrainas amatpersona šādu frāzi neizsaka visu nelielo valstu pārstāvjiem, ar kuriem tiekas. Tas gan nemaina lietas būtību, jo arī pieklājības frāzes nes zināmu idejisko slodzi.
Kopumā ņemot, abas Jaungada uzrunas vērtējamas kā atbilstošas to teicēju tēlam, amatam un pašreizējai situācijai. Tajās nebija nedz didaktisko aicinājumu gludināt bikses un tīrīt zobus, un nebija arī izmisīgo rosinājumu saspiesties mugurām kā pingvīniem stiprā salā. Netika dotas pārliekas (nepamatotas) cerības un netika arī cilvēki biedēti ar dažnedažādām iespējamām likstām. Viss kā normālā, salīdzinoši pārtikušā, salīdzinoši attīstītā, salīdzinoši mierīgā pasaules valstī. Kā pie “solīdiem” cilvēkiem pienākas. Mēreni pacilājoši, bez pārlieka patosa, bez pelnu bēršanas sev uz galvas, bez pārmetumu izteikšanas citiem.
Tas nozīmē, ka esam sasnieguši līmeni, kad runas ir tikai runas un nekas daudz vairāk. Kā caurmēra “garlaicīgā” Rietumu valstī. Ja tā padomā, tad tas nemaz nav tik slikti. Drīzāk labi.
