Tā vien šķiet, ka Saeima iet uz bezprecedenta soli. Likumu, kuru Saeima pieņēmusi vienbalsīgi, tikpat vienbalsīgi varētu arī atcelt. Vai ir iespējams vēl skaidrāks deputātu totālās bezatbildības, nekompetences un vieglprātības piemērs?
Šā gada 14. novembrī Saeima pieņēma grozījumus “Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumā”. Šajos grozījumos no esošās likuma redakcijas cita starpā tika izslēgti divi vārdi “ceļu satiksmē”. Tas nozīmēja, ka likums attiecas arī uz tiem transporta līdzekļiem, kuri netiek lietoti ceļu satiksmē. Ja tev stāv garāžā gadiem nelietota mašīna, arī tad jāiegādājas OCTA apdrošināšanas polise.
Grozījumi tika pieņemti bez jebkādām debatēm, nevienam no deputātiem neiebilstot. 86 deputāti nobalsoja “par”. “Atturējās” - 0; “pret” - 0. Vienbalsīgi. Atbildīgās Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā grozījumus virzīja deputāts Kristaps Krištopans.
Šis likumprojekts tik gludi izgāja cauri Saeimas balsošanas mašīnai, ka to tikpat kā neviens pat nepamanīja. Nu, nobalsoja, ejam tālāk. Vēl daudz likumprojektu jāpieņem, bet man šodien puika uz treniņu jāved/pieraksts pie manikīra, tā ka nav ko te vilkt garumā. Strādājam ātrāk.
Šajā iedomātajā deputātu domu gājienā atslēgas vārds ir - strādājam. Ar vārdu “strādāt” deputāti to arī saprot - nospiest balsošanas pogu tā, kā “vajag”. Tā kā šajā gadījumā nebija nekāda rīkojuma, kā jābalso, tad balsoju kā visi. Sēdes vadītāja Daiga Mieriņa jautā: deputāti neiebilst? Lūdzu zvanu. Balsosim.
Tikai gandrīz divas nedēļas vēlāk deputāti pamanīja, ka iebalsojuši acīmredzamu likumdošanas brāķi. Absurdu. Atrunas, ka arī ceļmalā stāvošs automobilis varot sākt ripot un izraisīt avāriju, neiztur kritiku pēc jautājuma: cik tādu gadījumu ir bijuši? Šāda apdrošināšana ir izdevīga tikai pašiem apdrošinātājiem. Pilnīgi droša peļņa. No OCTA pircēju puses tīrā naudas slaukšana.
Tagad deputāti taisnojas, ka neesot pamanījuši šīs “nianses”, un solās laboties. Grozījumus atceļot. Vakar tika nobalsots (vienbalsīgi, deputātam Jānim Reiram atturoties), ka “grozījumu grozījumi” tiek nodoti komisijai vēlreizējai caurskatīšanai. Visticamāk, tikpat vienbalsīgi tie tiks atcelti.
Ko no šī stāsta varam secināt? Pirmais secinājums jau sen nav noslēpums katram, kurš kaut pāris reižu ir pavērojis Saeimas sēžu gaitu. Deputāti savam darbam pieiet pavirši. Ja likumprojekts nav kaut kādu iemeslu dēļ viņam personiski svarīgs vai arī tam nav lielas politiskas rezonanses, tad tā būtība un jēga deputātu absolūti neinteresē. Tādos gadījumos viņš pilnībā darbojas kā automāts/balsošanas mašīna. Piedāvātais likumprojekts var būt absurds, bezjēdzīgs, pretrunīgs, vienalga kāds, bet, ja ir politisks lēmums balsot “par” vai “pret”, tad deputāts nemaz necentīsies jautājumā iedziļināties, jo “priekš kam”. Kā mēdz teikt Latgalē: lai domā zirgs, kam liela galva. Mans uzdevums ir “pareizi” nospiest pogu.
Var jau teikt, ka deputāti nenodarbojas ar to, ar ko tiem pēc idejas vajadzētu nodarboties. Proti, ar iedziļināšanos dokumentos, jautājuma jēdzieniskajā būtībā, statistikas datos un citos nozīmīgos likumdošanas elementos, bet tā jau būtu gandrīz vai neiespējamā prasīšana. Pietiktu kaut ar zināmu atbildības izjūtu, godaprātu un elementāru pašcieņu. Diemžēl
Latvijas politiskā tradīcija liek visas šīs īpašības, “atnākot uz darbu”, paslēpt kaut kur dziļāk, lai netraucē “darbam”. Darbs šajā izpratnē ir būt skrūvītei lielajā politiskajā mašīnā.
Tāda jau tā demokrātija ir, var iebilst un norādīt, ka līdzīgi, izteikti partejiski balsojumi ir vērojami gandrīz visu parlamentāro demokrātiju politiskajās praksēs. Tā tas tiešām ir, bet konkrētajā gadījumā jau nebija partejisks balsojums. Katrs varēja balsot, kā grib. Katrs varēja vismaz pajautāt, kāpēc mēs izņemam normu, ka OCTA jāpērk arī par transporta līdzekļiem, kuri nepiedalās satiksmē. Kāpēc izņemam no likuma šos divus vārdus? Neviens neko nejautāja. Neviens neko neiebilda. Visi nobalsoja neiedziļinoties vai, pareizāk sakot, nobalsoja, pat nepaskatoties, par ko balso. Ar vienu aci “sēžot” nosacītajā tviterī, ar otru meklējot balsošanas pogu.
Vai, redzot šo “likumdevēju” “darbu” (diemžēl abi vārdi jāliek pēdiņās), kādam pavērsies mute teikt, ka viņi pelnījuši algas palielinājumu (bāzes likme 4330 eiro mēnesī, bez papildu piemaksām un kompensācijām) kaut inflācijas līmenī? Par Saeimas prestižu pat nerunājot.
Nekas negrauj demokrātiju vairāk nekā šāds “darbs”. Trakākais, ka nevienu nevar pat politiski sodīt, jo balsoja jau visas partijas un frakcijas. Visi. Vienbalsīgi. Sanāk, ka diskvalificējami visi. Pat negribas tālāk attīstīt šo loģisko secinājumu ķēdi.
P.S. Objektivitātes labad atzīmēsim, ka šos grozījumus izstrādāja Finanšu ministrija (atbildīgā amatpersona Inese Albova), tie tika izskatīti un apstiprināti Ministru kabineta sēdē un uz Saeimu tos virzīja kā valdības atbalstītus grozījumus, zem kuriem stāv premjerministres Evikas Siliņas paraksts. Taču tas nenoņem atbildību no likumdevējiem. Galu galā tieši viņi pieņem likumus un par to saņem naudu.
