Latvijas politiskā šķira, kuru iemieso tā dēvētās simt gudrās galvas, šķiet, ir tik “gudra”, ka no apkārt notiekošā neko nemācās. Kamēr vēlētāji neiedod kārtīgi ar bomi pa pieri. Līdzīgi kā ASV Vašingtonas “isteblišments” pirms mēneša dabūja no Trampa. Vai kā Kariņš dabūja par saviem lidojumiem. Pareizāk sakot, nevis par pašiem lidojumiem, bet “muļķa ieslēgšanu”, kad viņam par to aizrādīja. Par ko? Es neko. Visi lido. Ko jūs man piesienaties?
Šobrīd Latvijas valsts tautsaimniecība piedzīvo ne tos spožākos laikus. Ekonomika stagnē vai pat slīd recesijā, budžets nepildās, kā plānots, izdevumi aizsardzībai jāpalielina vai tur šķīst vai plīst. Tāpat neviens nezina, cik daudz naudas būs vēl jāatvēl Daugavas pāļa būvniecībai. Citiem vārdiem, jātaupa visur, kur var un kur nevar. Pat tādai neaizskaramai “svētajai govij” (bez mazākās ironijas) kā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) noņēma 1,6 miljonus eiro.
Šo “svēto govi” piesaucu tikai tāpēc, lai ilustrētu situācijas nopietnību, jo bez vairāk nekā pamatotas vajadzības NMPD naudu nenoņemtu. Tātad situācija ir ārkārtēja. Tikmēr Saeimas uzturēšanas izdevumi nākamajā gadā pieaugs par gandrīz diviem miljoniem eiro. Var jau dažādi atrunāties par inflāciju, likumiem, kas paredz deputātu kompensācijas utt., bet tas neatceļ elementāru asociatīvo saiti, kas ir pašā virspusē: to, ko atņēma “ātrajai palīdzībai”, to iedeva Saeimai. Saeimas deputātiem, viņu partejiskajiem “palīgiem”, dažādiem pīāristiem un citiem politiskās šķiras darboņiem un viņiem pietuvinātajiem. Vienkārši ekselenti, vai ne?
Taču tas vēl nav viss mūsu deputātu nekaunības krāšņais zieds. Latvija ir viena no tām retajām ES valstīm, kur Saeimas finanšu līdzekļu izlietošanas lietderība nekādi netiek kontrolēta. Kā gribam, tā naudu tērējam. Galvenais, lai pēc papīriem viss būtu kārtībā.
Teorētiski šo izdevumu lietderību (teiksim, vai vērts tērēt naudu dažādiem komandējumiem/ekskursijām vai PR pakalpojumiem) varētu vērtēt Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija, bet tas jau ir tas pats, kas uzdot vērtēt pašiem sevi. Galu galā, arī šajā komisijā sēdošie laiku pa laikam aizbrauc uz kādu Vjetnamu, Gvatemalu vai arī kādu citu labumiņu saņem no kopējā katla.
Latvijas Republikas Satversmē ir atsevišķa nodaļa, veltīta Valsts kontrolei. Tā ir iestāde, kura, veicot revīzijas, kontrolē “valsts, pašvaldību un citu atvasināto publisko personu budžetu līdzekļu ieņēmumus un izdevumus, [..] sniedz atzinumu par saimnieciskā gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem, kā arī atzinumus par ministriju un citu centrālo valsts iestāžu gada pārskatu sagatavošanas pareizību”.
Pārtulkojot šos VK uzdevumus no birokrātiskās valodas parastajā, tas nozīmē, ka VK kontrolē un sniedz atzinumus “par ministriju un citu centrālo valsts iestāžu” budžeta izlietojuma lietderību. VK savās revīzijās norāda, cik pamatoti, jēgpilni un saprātīgi bijuši atsevišķi “ministriju un citu centrālo valsts iestāžu” tēriņi.
Taču likuma par Valsts kontroli 46 (2). pants nosaka: “Valsts kontrole neveic revīziju Saeimā.” Līdz ar to Saeima ir izņemta ārpus VK iespējamo revīziju saraksta. Saeima ir ārpus šī “citu centrālo valsts iestāžu” loka.
Lai šo likumdošanas “caurumu” novērstu, šobrīd Saeimā izskatāmajos grozījumos likumā par Valsts kontroli tika iesniegts priekšlikums par šī panta izņemšanu. Tādējādi Saeima tiktu pielīdzināta “citām centrālajām valsts iestādēm”. Taču deputāti ārkārtīgi rūpīgi raugās, lai nekādā gadījumā netiktu mazināta viņu pārstāvniecības ekskluzivitāte. Viņi esot tautas priekšstāvji un nekādām Valsts kontrolēm neesot pakļauti. Pat neuzdrīkstieties mūs kontrolēt.
Tā, protams, viņi neteica. Kā vienmēr tādos gadījumos tika izmantotas dažādas formālas atrunas, kā arī līdzīgos gadījumos efektīvākā balsošanas metode. Nevis klaji “pret”, bet gan atturoties, kas faktiski ir tas pats “pret”. Rezultātā “par” 27, “pret” 14, “atturas” 49. Priekšlikums noraidīts.
Ko ar to visu gribu teikt? Ne velti virsrakstā pieminēju Trampu. Var mēģināt viņa uzvaru dažādi izskaidrot, bet visi šie skaidrojumi beigu beigās reducējas uz vienu - sabiedrības pacietības mērs bija pilns. Cik tad var izturēt šo politiskās šķiras augstprātību, uzpūtību, liekulību un nešaubīgo pārliecību, ka tikai viņi vien visu zina labāk, tāpēc var darīties, kā vien grib, tāpat viņus (kopumā, nevis atsevišķus indivīdus) no ieņemtajām siltajām vietiņām neviens neizsvēpēs. Prezidenti nāk un iet, bet “deep state” paliek. Latvijas apstākļos to varētu pārfrāzēt: deputāti un ministri nāk un iet, bet valsts aparāts paliek. Ar to šeit nav domāti konkrēti ierēdņi, bet sistēma.
Tramps nāca kā izteikts antisistēmas cilvēks, kurš solīja visu šo Vašingtonas “isteblišmentu” izdzenāt ar sūnainu koku. Ne velti viņš savā administrācijā uz augstiem amatiem virza acīmredzamus frīkus (dīvaiņus), kuru pasaules redzējums ir pilnīgi perpendikulārs politiskās šķiras “pareizajam” redzējumam. Šo dīvaiņu uzdevums būs uzspridzināt veco aparātu, sarīkojot nebijušu administratīvo revolūciju ASV.
Vai kaut kas līdzīgs “Trampa revolūcijai” iespējams Latvijā? Vai vispār varam šeit vilkt kaut cik jēgpilnas paralēles, ja mums tomēr situācija ir stipri atšķirīga? Arī problēmjautājumi ir atšķirīgi.
Pirmais, kas krīt acīs, ir tas, ka mūsu Trampa atdarinātāji (Šlesers un viņa “Latvija pirmajā vietā”) nejūt šīs atšķirības. Uzskatāmi tas redzams, kad LPV deputāti cenšas uzdoties par tādiem pašiem Latvijas patriotiem un Ukrainas aizstāvjiem kā visas pārējās uz latviski runājošo elektorātu orientētās partijas un nekādi nesaprot, kāpēc “jūs mūs nesaprotat un nepieņemat”. Komunicējot ar viņiem, nākas saskarties ar gluži neviltotu nesapratni, kāpēc jūs tā, mēs taču tikai par Latviju, par Ukrainu, pret Putinu. To, ka viņu argumenti skan gluži kā 1:1 no Kremļa metodiskajiem norādījumiem, viņi patiesi neapzinās.
LPV pozīciju šeit pieminu tikai tāpēc, ka Latvijas politiskā šķira, kuras pamatkodolu iemieso “Vienotība” (tās plašākajā izpratnē), jūtas samērā droši tieši tāpēc, ka viņu sistēmiskais pretmets LPV ieņem lielai Latvijas sabiedrības daļai nepieņemamu pozīciju. Šeit jāpaskaidro, ka pārējās “latviskās” partijas ir “sistēmiskas” un viegli iekļaujas esošā aparāta modelī.
Skatoties no malas, Latvija politiskais “pīļu dīķis” izskatās pavisam mierīgs un nemainīgi aizaudzis. It kā nekas neapdraud “Vienotības” dominanci. “Mēslu dakšu” un “piektā gada” piesaucēji laiku pa laikam pakrata savas kuslās dūrītes pret debesīm, draudot, ka “tauta izies ielās un jūs visus aizslaucīs mēslainē”, bet tie ir tikai kaķa lāsti, kas debesīs nekāpj. Kāpēc?
Tāpēc, ka bez vadoša, organizējoša un tautā par līderi atzīta politiskā spēka neviena tauta pati par sevi ielās neiziet. Savukārt, ja šo “iziešanu ielās” organizē spēks, kuram nav plaša, visaptveroša masu atbalsta, tad arī “ielās iziet” tikai šauras, marginalizētas sabiedrības grupas. Kā mēs to redzējām Gobzema rīkotajās “masu akcijās” pirms pāris gadiem.
Vai tas nozīmē, ka viss, Latvijā valdošā politiskā šķira (pat ja tajā notiek kaut kādas partejiskas pārbīdes) ir mūžīgi mūžos iekapsulējusies varā un to no turienes nekādi neizdzīt, lai kādus uzpūtības un nekompetences brīnumus tā nerādītu?
Protams, nē. Tieši pretēji. Politiskās šķiras visatļautība un iedomība ir tās kvēlojošās ogles, kuras tā krāj virs savas galvas, un neviens nepateiks, kurā brīdī šīs ogles nobruks pār politiķu galvām. Tāpat kā to, kurš būs tas nosacītais Tramps, kurš organizēs šo administratīvo revolūciju.
To precīzi nevar prognozēt neviens, bet vispārējā likumsakarība ir nenovēršama - iedomātā bezgrēcība un nekļūdīgums, kas praksē izpaužas kā “mērķtiecīgu, apzinātu uzbrukumu”, “nomelnošanas kampaņu” saskatīšana vienmēr, kad sabiedrība norāda uz kļūdām, agri vai vēlu noved pie politiska kraha.
Vienmēr atrodas kāds, kuru sabiedrība uztver ne tā kā Gobzemu, Kaimiņu vai Šleseru. Vēsture rāda, ka satreknējusi, mēru zaudējusi elite agri vai vēlu “dabū pa zobiem”. Bet kamēr tas nav noticis, citur vēlēšanās var uzvarēt kaut desmit Trampu, šī elite dzīvo savas izredzētības un neaizvietojamības ilūzijās.
