Nākamā nedēļa paies valsts budžeta apspriešanas un pieņemšanas zīmē. Lai arī runas būs garas, diez vai tur notiks kas negaidīts. Visas koalīcijas partijas sevi pozicionē kā nopietnas, atbildīgas un Saeimā nekādu cirku Gobzema stilā rīkot netaisās. Līdz ar to budžeta dēļ valdībai briesmas nedraud. Taču tai draud briesmas no citas puses.
Uzreiz jānorāda, ka briesmas vēl nenozīmē, ka valdība jau gāžas. Tas tikai liecina, ka būs jāiespringst, lai tas nenotiktu. Kas noticis? Es stingri turos pie pārliecības, ka politikā daudz ko nosaka sociālā (pūļa) psiholoģija, kura bieži tiek nenovērtēta.
Stāsti, ka visu nosakot ekonomika, mani nepārliecina, jo lieliski atceros straujo IKP pieaugumu (virs 10% gadā salīdzināmās cenās) un iedzīvotāju ienākumu kāpumu 2005.-2007. gadā, vienlaikus ar ne mazāk izteikto sabiedrības nepatiku pret tā laika Aigara Kalvīša valdību. Vienkārši kādā brīdī cilvēkiem sāka krist uz nerviem Kalvīša, teiksim pieklājīgi, seja, un viņi bija gatavi šo cilvēku apsaukāt pēdējiem vārdiem.
Kas notiek šobrīd? Sabiedrība jūtas smagi vīlusies par to, ka bezgala dārgais (naudas izteiksmē un ne tikai) dzelzceļa “Rail Baltica” projekts, par kuru sapņo jau otrā Latvijas iedzīvotāju paaudze, tā arī Rīgā neienāks. Nožēlojama, vientulīga viena sliežu ceļa trase caur Salaspili, caur klusiem, nomaļiem laukiem savienos Igauniju ar Lietuvu. Kāds Latvijai no tā viena sliežu ceļa labums, neviens jēgpilni paskaidrot nespēj.
Ja cilvēks jūtas vīlies, ja viņa sapņu pilis grūst, tad efektīvākā šīs neapmierinātības noņemšanas metode ir atrast vainīgo, uz kuru izgāzt šīs iekšēji uzkrātās dusmas un niknumu. Vainīgs viņš - šīs grēkāzis, nevis manas nepamatoti sakāpinātās gaidas.
Tas, ka ar “Rail Baltica” projektu būs nopietnas problēmas, kļuva skaidrs jau vairāk nekā pirms gada. Evikas Siliņas valdību veidojot, tieši šo problēmu apskatnieki minēja kā iespējamo valdības klupšanas akmeni. Tieši tāpēc satiksmes ministra amatā tika likts šajā jautājumā, kā tobrīd likās, kompetentākais politiķis. Cilvēks, kurš pats projektā ilglaicīgi strādājis un visas nianses saprot no iekšpuses. Kaspars Briškens. Tieši viņa augsto kompetenci partija lika priekšplānā, virzot šo “izcilo modernās pārvaldes speciālistu” par premjerministra kandidātu, tātad partijas seju 14. Saeimas vēlēšanās 2022. gada rudenī.
Kopš šīm vēlēšanām ir ne tikai daudz ūdens aiztecējis, bet arī daudz kas atklājies. Tajā skaitā par pašu Briškenu. Izrādās, viņš ir nevis modernas vadības sistēmas guru, apsviedīgs menedžeris, bet gan veikls ūdenslējējs, kurš perfekti apguvis verbālo ekvilibristiku, žonglējot ar padsmit bezjēdzīgiem, bet labskanīgiem terminiem. Tā arī ir visa viņa lielā māka. Kā reāls vadītājs viņš ir nulle. Muldoņa. Tautā pieklājīgākais apzīmējums - tukšmuldētājs.
Tas, ka Briškens būs “klabošais gultnis” Siliņas valdībā, kļuva skaidrs visai drīz. Gan plašākai sabiedrībai, gan arī pašai premjerei. Vajadzēja tikai atrast piemērotu laiku un veidu, kā no šī “akmens pie kājas” atbrīvoties. Viena no spējīga vadītāja iemaņām ir veikt šādas darbības. Ātri, izlēmīgi, bez skaļiem skandāliem. Ja kāds no komandas netiek galā ar saviem uzdevumiem, netur līdzi, bremzē procesus, tad jāprot atrast veidus, kā no šādas nastas tikt vaļā.
Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka ar šo eksāmenu Siliņa galā netika. Šā gada 5. septembrī pēc sarunas ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču abas augstās amatpersonas unisonā izteica brīdinājumu satiksmes ministram. Tikšot izvērtētas viņa spējas tikt galā ar jaunajiem izaicinājumiem. Tieši “Rail Baltica” lietā. Mājiens bija kā ar mietu.
Tagad ar atpakaļejošu datumu izskatās, ka izvēlētā metode, kā tikt vaļā no Briškena, nebija pareizā. Iespējams, publiskās kaunināšanas vietā bija jāizmanto “klusā diplomātija”. Jāizmanto burkāna un pātagas princips. Kaut kas jāpiesola, ar kaut ko jāpiedraud. Necenšoties nevienu publiski aizskart un neļaujot nevienam sajusties “abižotam”, jo situācijā, kad “abižotajam” parādās iespēja pretoties, viņš kļūst vēl bīstamāks.
Briškenam glābiņš gluži negaidīti nāca no debesīm. Turklāt nevis metaforiskā izpratnē, bet burtiskā. Proti, 7. septembrī (divas dienas pēc Rinkēviča un Siliņas kopējās preses konferences) Latvijas teritorijā ielidojušais Krievijas kaujas drons ar 50 kilogramu sprāgstvielu lādiņu sajauca visas kārtis. Sabiedrības uzmanība acumirklī pārsviedās uz šo bezpilota lidaparātu un amatpersonu locīšanos (melošanu). Uz līdzenas vietas radās jauna “komunikāciju krīze” jau ar gluži citiem personāžiem galvenajās lomās. Tagad atkāpties jau tā kā vajadzētu aizsardzības ministram Andrim Sprūdam. No tās pašas partijas, no kuras Briškens.
Izveidojās paradoksāla situācija. “Progresīvo” pozīcija, kad viņiem valdībā bija tikai viens “klibais ministrs”, bija vājāka nekā tad, ja tādi bija jau divi. Šeit vēl jāpiemetina, ka arī kultūras ministre Agnese Lāce neierindojas pie tautā un nozarē mīlētākajiem ministriem. Taču tieši šis “Progresīvo” uzkrītošais vājums vienlaikus viņiem deva savdabīgu spēku, jo ļāva pāriet pretuzbrukumā, “izejot no pretējā”.
Valdības vadītājai un “Vienotībai” faktiski tika uzstādīts ultimāts. Vai nu jūs mūs pieņemat tādus, kādi mēs esam, vai arī veidojiet jaunu valdību ar ko vien gribat. Ar tiem, ar kuriem jūs mocījāties (jo nevarējāt diktēt savus noteikumus) pirmajā šīs Saeimas sasaukuma gadā.
Arī “Progresīvo” līderis Andris Šuvajevs nodemonstrēja negaidītas līdera dotības. Lai arī daudzi šīs partijas nelabvēļi Šuvajevu velk uz zoba par viņa attālo vizuālo līdzību ar Ļeņinu jaunībā, nevar nepamanīt, ka tieši viņš “izvelk” visu “Progresīvo” partiju. Viņa nosvērtā, mierīgā un, galvenais, pārliecinošā runas maniere ir tieši tā, kas liek viņā ieklausīties. Kad šķita, ka kādam no “Progresīvo” ministriem jākrīt - vai nu Briškenam, kurš sapinies “Rail Baltica” Rīgas cilpā, vai arī melos pieķertajam Sprūdam - Šuvajevs, it kā viņa ministri neko nebūtu nogrēkojušies, stingri paziņoja, ka viņa ministru aiztikšana nozīmēšot šīs valdības galu.
Apzināti lietoju konstrukciju - viņa ministri. Lai arī Šuvajevs tur ir gados jaunākais, viņš tēvišķīgi (lai neteiktu “patriarhāli”) iestājās par savējiem. Šajā situācijā Siliņa uz mirkli nosvārstījās, nespēja izšķirošā brīdī nodemonstrēt izlēmību un drosmi. Tas nepalika nepamanīts visai politiskajai šķirai, visam šim politisko dzīvnieku baram. Ar muguras smadzenēm viņi sajuta, ka bara priekšgalā nemaz nav tā lauva, no kuras skatiena vien visiem pārējiem jāpieplok ar vēderu pie zemes. Viņas pārliecība, izrādās, nemaz nav tik cieta kā krams.
Amerikāņu politiskajā leksikā ir populārs jēdziens - politiskais moments. Siliņa šo “momentu”, kad viņai bija iespēja samērā viegli tikt vaļā no Briškena, palaida garām. Tas nenozīmē, ka viss jau zaudēts un tagad mums ar šiem “klabošajiem gultņiem” būs jābrauc līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2026. gada 3. oktobrī.
Tas tikai nozīmē, ka tagad šī vaļā tikšana var radīt lielākas politiskās perturbācijas, jo pašas Siliņas uzticības kredīts politiskajā šķirā un sabiedrībā kopumā ir sācis plakt kā pavasara sniegs. Tagad jau ne viens
vien sācis vainu par “Rail Baltica” vilšanos meklēt pašas valdības vadītājas personā. Viņa jau pirms gada solīja turēt roku uz pulsa, bet kur to “pulsu” visu gadu meklējusi, neviens šodien vairs nepateiks.
Vēsturē rāda, ka politiķiem, ieejot lejupejošā popularitātes spirālē, ārkārtīgi retos gadījumos izdodas no šīs tendences izrauties. Tas nozīmē, ka kaut kas būs jādara. Vai visaptverošs valdības restarts, vai gluži jauna valdība, to redzēsim jau drīz. Pat tāds “sīkums” kā Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanas var izrādīties liktenīgs.
