Uz gluži vai orvelisko jautājumu – Vai jūs gribat, lai atgriežas Jānis Urbanovičs? – partijas “Saskaņa” kongress sestdien atbildēja ar vienprātīgu – jā! Ko tas nozīmē?
Iepriekšējās, 14. Saeimas vēlēšanās 2022. gada 1. oktobrī “Saskaņa” piedzīvoja smagu sakāvi. Nepārvarot 5% barjeru, partija izkrita no “lielās politikas”. Atbildību par zaudējumu uzņēmās toreizējais vēlēšanu kampaņas vadītājs Jānis Urbanovičs un atkāpās no visiem vēlētajiem amatiem.
Pēc tam, kad zaudējuma pirmais šoks bija pārgājis, “Saskaņa” 2023. gada 28. janvārī notikušajā kongresā partijas vadībā ievēlēja trīs līdzpriekšsēdētājus: Andri Morozovu, Regīnu Ločmeli un partijas redzamāko seju un ilggadējo elektorālo vilcēju Nilu Ušakovu. Vienlaikus no partijas aizgāja Rēzeknes mērs Aleksandrs Bartašēvičs. Jau iepriekš to pašu bija izdarījis Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš.
Partija bija zaudējusi ietekmi ne tikai nacionālajā mērogā, bet arī vietējā. Turklāt “Saskaņai” bija radies veiksmīgāks krievvalodīgo “aizstāvis” - Alekseja Rosļikova “Stabilitātei!”. Rosļikovs “Tik-Tok” vietnē dziedāja savam elektorātam daudz tīkamāku dziesmu, nekā to darīja no Briseles turienes sociāldemokrātu “ģimenē” ar Rietumu “sarkani liberālajām” vērtībām inficējies (vai izlikties spiestais) Nils Ušakovs.
Politiski “Saskaņa” aizgāja brīvajā peldējumā. Trīs līdzpriekšsēdētāji tulkojumā nozīmē - bez skaidras vadības. Vēl jo vairāk, ja viens (Ušakovs) lielāko daļu laika pavada Briselē. Tiesa, tas, ka 2024. gada 8. jūnijā notikušajās Eiroparlamenta vēlēšanās tieši Ušakovam, nevis “Stabilitātes” mazpazīstamajiem kandidātiem izdevās iegūt mandātu, deva iespēju “Saskaņai” noturēties virs ūdens un neieslīgt vēl dziļākā politiskā depresijā (kā, piemēram, “Par” un JKP).
Tas, ka “Saskaņas” tiešais konkurents “Stabilitātei!” faktiski atteicās no cīņas par Briseli, liecināja par neticību pašiem sev kā partijai. Izrādījās: sakām partija, domājam Rosļikovs. Sakām Rosļikovs, domājam partija. Bez Rosļikova nebija ko likt sarakstā, lai tas iegūtu kaut cik nopietnu balsu skaitu. Bet arī ar pirmo numuru izliktais “Nexpay UAB”, produkta vādītajs (ar šādām ortogrāfiskām kļūdām CVK mājaslapā) Ņikita Piņins savāca 1,98% balsu. Tas nozīmē, ka jebkurš nopietnāks kandidāts kaut vai tikai Rīgā varētu pretendēt jau uz krietni prāvāku balsu ražu.
Urbanoviča atgriešanās “Saskaņas” vadībā nozīmē tikai vienu. Ir parādījies kārtējais “iespēju logs”. Ja šādas iespējas atgriezties pie varas Rīgā nebūtu, tad arī Urbanovičs nebūtu metis pie malas vieglās dienas politiskajā pensijā un atgriezies politisko gladiatoru cīņas arēnā. Viņš tomēr ir pietiekami pieredzējis politiķis, lai netēlotu virsleitnantu Sauso ar izslavēto: “Jauns virsnieks nolaiž uz grunti plaukstošu uzņēmumu.”
Kongresā izskanējušās slavas dziesmas Urbanoviča politiskā šaha ģēnijam un viņa organizatoriskajām dotībām liecina, ka tieši uz viņu tiek liktas visas partijnieku cerības. Urbanovičam būs jāizspēlē Rīgas domes vēlēšanu partija tā, lai viņi atkal tiktu pie treknā pavalga un vairs nebūtu jāsēž uz opozicionāru cietā beņķa ar liesu putru bez aizdara pusdienu pauniņā.
Kāda ir izveidojusies pozīcija pusgadu pirms vēlēšanām Rīgā? Nav noslēpums, ka Rīgā lielu daļu elektorāta (ap 40% vai pat vairāk) veido krievvalodīgie vēlētāji. Uz šī elektorāta balsīm pretendē “Stabilitātei!”, “Saskaņa”, “Latvija pirmajā vietā”, “Progresīvie”, ZZS, ja pirmais numurs sarakstā būs Oļegs Burovs, “Suverēnā vara” un citas mazākas partijas. Uzreiz jānorāda, ka atsevišķi krievvalodīgie var nobalsot arī par citām partijām, tajā skaitā Nacionālo apvienību, bet mēs šeit zīmējam bildi vispārējos triepienos.
Tā kā latviski un krieviski runājošās grupas Rīgā ir apmēros salīdzinoši līdzīgas, tad arī konkurence krievvalodīgajā elektorātā ir pietiekami spēcīga. Tik spēcīga, ka var traucēt iegūt varu, savukārt varas iegūšanas iespējas liek politiskajiem spēkiem aizmirst domstarpības un pat personisko nepatiku.
Piemēram, ārkārtīgi asas, bezkompromisa cīņas Krievijas emigrācijas politiskajā vidē ir sekas tieši tam, ka šiem Putina “opozicionāriem” nav ne mazāko iespēju iegūt varu Kremlī. Tad nu viņi šīs bezspēcības dēļ visu savu politisko enerģiju izgāž, cīnoties viens pret otru. Latvijā nosacītajām “krievu” partijām tikpat kā nav izredžu tikt pie varas nacionālajā līmenī, tāpēc uz Saeimas vēlēšanām tās iet katra atsevišķi, bet Rīgā, kur šādas iespējas ir, taustās pēc konsolidācijas.
Aizkulišu vienošanās meistara Urbanoviča ievēlēšana par “Saskaņas” vienpersonisko līderi ir zīme, ka viņam dots mandāts sarunāt ar visiem, ar kuriem ir jēga sarunāt. Pirmām kārtām ar “Stabilitāti”, kuras līderis Rosļikovs ērti jūtas Saeimā un uz Rīgas domi nepretendē. Taču “Stabilitātes” elektorāts ir būtiski svarīgs, lai atgūtu varu Rīgā. Bez tās nu nekādi.
Pēdējā laikā vēlēšanās (sākot no 2018. gada Saeimas un 2020. gada RD ārkārtas vēlēšanām) iezīmējusies tendence, ka krievvalodīgie vēlētāji kūtri nāk uz vēlēšanām. Šim kūtrumam ir vairāki iemesli, bet viens no tiem ir arī vienota, liela, konsolidējoša spēka trūkums. Sabiedrības vairākums balso par stiprajiem (ir arī tie, kas balso par vājajiem, bet tie ir mazākums). Jo spēcīgāka partija, jo tai spēcīgāka vilkme. Tieši Ušakova & Urbanoviča tandēms savulaik nodrošināja “Saskaņai” desmit gadu būšanu varas. Tagad tai parādījusies iespēja šos panākumus atkārtot.
Šeit jāprecizē. Nav tik daudz runa, ka “Saskaņas” izvirzītais mēra kandidāts (kongresā vēl netika izvirzīts) kļūs par Rīgas mēru. Runa ir par to, ka “Saskaņa” kopā ar citām politiski tuvām partijām atgrieztos RD valdošajā koalīcijā. Lai arī kongresā netika atklāti runāts par iespējamo kopīgo sarakstu ar “Stabilitātei!”, nepieciešamība pēc šādas spēku konsolidācijas ir acīmredzama un tā, visticamāk, tiks panākta.
Kas dod pamatu “Saskaņai” cerēt uz labvēlīgu RD vēlēšanu iznākumu? “Vienotības” & “Progresīvo” valdīšanas piecgade nav vainagojusies ar nešaubīgu pārliecību, ka “šitie ir daudz labāki par Ušakovu”. Jaunā vara neko principiāli atšķirīgu no Ušakova pilsētai nav spējusi piedāvāt. Vilšanās ir diezgan liela visās grupās.
Ko var piedāvāt pašreizējie opozicionāri? Gan Šlesers, gan saskaņieši kā esošās RD varas simbolu piesauc “stabiņus”. Tas ir kļuvis politisks marķieris. Līdzīgi kā savulaik “oligarhi” vai “sorosieši”. Tagadējā RD vara uzvarēja ar saukli - “gāzīsim Ušakovu”, šodienas pretendenti to pašu cenšas panākt ar saukli - “likvidēsim stabiņus”.
Viņu uzdevumu zināmā mērā atvieglo tas, ka pašreizējā RD koalīcija ar Vilni Ķirsi priekšgalā arī cenšas uzdoties par autobraucēju draugiem, stāstot, ka nekad agrāk tik daudz autoceļu neesot izremontēts. Tas, ka šie autoceļi ir veidoti, tikpat kā nemaz nedomājot par kājāmgājējiem un velobraucējiem (kā arī stāvdrāžiem un citiem mazās mobilitātes transportlīdzekļiem, kuri tieši jaunās varas laikā savairojušies milzu apjomos bez attiecīgas infrastruktūras), Ķirsi & Co maz uztrauc, jo viņu elektorālajos aprēķinos autobraucēju balsis ir visnozīmīgākās.
Ļoti iespējams, ka šis “stabiņu” jautājums var kļūt par vienu no centrālajiem priekšvēlēšanu jautājumiem, jo ir saasinājusies spriedze starp velobraukšanas entuziastiem, kājāmgājējiem, kuriem stāvdrāži un velosipēdisti atņem vietu uz ietvēm, un nelokāmiem autocentristiem, kuriem vajag vairāk stāvvietu un ielas bez brauktuvi sašaurinošām velojoslām. Turklāt, ja agrāk šīs “cīņas” bija “runu pie alus kausa” līmenī, tad tagad tās jau paceltas politisko diskusiju līmenī.
Trampa stila frāze “likvidēsim stabiņus” nozīmē: izbeigsim visu to “progresīvo” urbānistiku ar kokiem podos un velojoslām katrā šķērsielā. Darīsim tā, lai autobraucēji vairs nejustos “abižoti” kā otrās šķiras satiksmes dalībnieki. Autobraucējiem jāatjauno satiksmes karaļa statuss, bet tie “nabagi”, kas ar mašīnām nebrauc, lai zina savu vietu sociālajā hierarhijā.
Nav šaubu, ka gan Šlesers, gan “Saskaņa” šo retoriku (varbūt mazliet maigākā tonalitātē) izmantos uz pilnu klapi. Vēl tikai vajag apvienot “Saskaņas” samierniecisko retoriku ar “Stabilitātes” kareivīgo agresivitāti, un kopā tas veidotu to dimantcieto sakausējumu, kas nepieciešams, lai uzlauztu RD varas durvis.
Pat iespējamā apvienotā saraksta abreviatūra “SS” (“Saskaņa” un “Stabilitātei!”) nebaida. Galu galā kopš Tatjanas Ļioznovas 1973. gada leģendārajā filmā “Septiņpadsmit pavasara mirkļi” visi šie štandartenfīreri
Štirlici un grupenfīreri Milleri krāšņi izrādījās Hugo Bosa modelētajos formas tērpos, SS formālā estētika cilvēkiem, kuri auguši ar šo filmu, vairs neizraisa reflektoru atgrūšanos.
Šlesera LPV un “SS” kopā, visticamāk, tomēr nedabūs 50% balsu Rīgā. Cīņa būs interesanta un šobrīd neprognozējama. Iznākums var būt pavisam negaidīts. Grūti pateikt, cik mandātu nākamajā RD iegūs “Progresīvie”. Viņi faktiski ir vienīgie, kuri neslēpti iestājas par moderno urbānismu, kurā autobraucēju intereses tiek un arī turpmāk tiks mērķtiecīgi un konsekventi ierobežotas. Neviens cits politiskais spēks to nespēj skaļi pateikt. Tas ir viņu vienlaicīgs pluss un mīnuss. Tāpēc viņu rezultātus grūti paredzēt. Tomēr ļoti iespējams, ka tieši “Progresīvo” rokās būs nākamo RD vēlēšanu zelta kārts.
Sava ietekme uz RD vēlēšanu iznākumu būs arī tam, kādas nākamajā pusgadā veidosies attiecības starp “Vienotību” un “Progresīvajiem” lielajā politikā. Vai pēdējie saglabās vietu valdībā un valdošajā koalīcijā Saeimā. Vēlēšanu priekšvakarā un pēc tām šīs attiecības var nospēlēt izšķirošo lomu. Tā kā pašvaldību koalīciju veidošanā politiskās un ideoloģiskās nostādnes bieži aiziet dziļā dibenplānā, tad nevar izslēgt visai dīvainus koalīcijas salikumus. Īpaši, ja nav nevienas partijas ar dominējošo vairākumu, bet līdzšinējās, uz etniskās tuvības bāzes veidotās koalīcijas izrādījušās nesekmīgas.
Kā atsevišķs faktors jāmin spilgtu līderu trūkums vairākās partijās. Pareizāk sakot, šo līderu darbošanās citur - valdībā, Saeimā vai Eiroparlamentā. Šlesers un Burovs šajā ziņā ir labākās pozīcijās, jo ir labi pazīstami. Ko par Rīgas mēra kandidātu virzīs “SS”, var tikai minēt.
“Saskaņas” kongresā šis jautājums tika atstāts valdes (lasi: Urbanoviča) ziņā.
Ķirsis “Vienotībai” varbūt ir pietiekami labs pirmais numurs nosacīti savējiem, bet svārstīgo elektorātu diez vai spēs piesaistīt. Tiesa, kā “mazākais ļaunums” viņš varētu savu lomu nospēlēt, jo arī “Progresīvo” mēra kandidāts Viesturs Kleinbergs, vismaz pagaidām, nevar lepoties ar augstu atpazīstamību un īpašu elektorālo vilkmi. Tiesa, vēlēšanu kampaņas finiša taisnē viss var mainīties. Jebkurā gadījumā cīņa būs asa, interesanta, bet nosaukt to par kārtējo “vēsturisko” roka neceļas.
