Latvijas tautsaimniecībai aizvadītais gads bija saspringts. Budžeta ieņēmumi pildījās zem plānotā, kas radīja kopumā nervozu atmosfēru, jo Latvijas budžeta veidošanas tradīcijā ir to veidot pēc nedaudz samazinātām prognozēm. Lai vēlāk varētu teikt, ka budžets pildās ar uzviju, un to kādam varētu papildus iedalīt.
2023. gadā izteiktās prognozes, ka 2024. gadā Latvijas IKP palielināšoties par 2,5%, maigi sakot, nepiepildījās. Tās izrādījās pārlieku optimistiskas. Šobrīd tiek lēsts, ka 2024. gadā kopumā ekonomika saglabāsies iepriekšējā gada līmenī, par spīti ekonomikas kritumam otrajā un trešajā ceturksnī. Latvijas Banka (LB) prognozē 0,1% pieaugumu.
Vienlaikus LB prognozē, ka 2025. gadā būs spēcīgāka izaugsme (2,1% - 2025. g. un 3,0% - 2026. g.), ko balstīšot privātais patēriņš, eksports un investīcijas. Tomēr tiek norādīts uz augstas nenoteiktības apstākļiem, kas saistīti ar politisko nestabilitāti Vācijā, Donalda Trampa iecerēm ieviest augstus ASV importa tarifus, kā arī citām potenciālām politiskām un ekonomiskām kataklizmām.
Interesanti, ka nevienās prognozēs (ne Latvijas Bankas, ne komercbanku, par Finanšu ministriju nemaz nerunājot) netiek pat pastarpināti iekļautas atsauces uz mūsu pašu valdības lēmumu ietekmi uz Latvijas ekonomisko situāciju.
Vai tas nozīmē, ka Latvijas ekonomika attīstās un darbojas neatkarīgi no valdības darba? Vai arī visa šī ekonomiskā “analīze” un “prognozes” ir tāds papīrītis ķeksītim bez reālas saturiskās jēgas. Jo kā gan bez dārgi apmaksātām analīzēm un prognozēm. Visi taču tādas taisa.
Ja intereses pēc apskatāmies iepriekšējo gadu prognozes, tad redzam, ka to piepildīšanās ir matemātiskās varbūtības (nejaušības) līmenī. Tas nozīmē, ka šīs prognozes ir aptuveni tikpat ticamas kā slavenā vācu astoņkāja Pola futbola spēļu rezultātu prognozes. Var, protams, atsaukties: kurš gan varēja paredzēt karu Ukrainā, kovida pandēmiju utt., bet tas nemaina lietas būtību.
Tas gan nav nekas jauns. ASV ekonomikai veltītajos izdevumos pēc 2008. gada krīzes tika ironizēts, ka tie paši vispāratzītie ekonomikas analītiķi, kuri pirms krīzes prognozēja stabilu un bezrūpīgu izaugsmi nākamajos gados, par spīti pilnīgi aplamajām prognozēm, turpina to darīt autoritatīvāko mediju slejās un ekrānos arī turpmāk.
It kā nekas nebūtu noticis. It kā viņi nebūtu nošāvuši galīgi greizi. Galvenais ir ar pārliecinošu un nosvērtu seju stāstīt to, ko vēlas lasīt lasītāji un dzirdēt klausītāji. Trauksmes cēlāji, kuri brīdina par gaidāmajām briesmām, tiek uztverti kā nenopietni, nelīdzsvaroti cilvēki, kuri tādā veidā “cenšas gūt uzmanību”. Vienīgais “nopietnais” analītiķis, kurš prognozēja krīzi, bija Nuriels Rubini, taču tas viņu nekādi nepacēla virs tādām slavenībām kā Pols Krugmens vai Džozefs Stiglics.
Vai tas nozīmē, ka šīm prognozēm nebūtu jāpievērš uzmanība? Nē, jo tās tomēr iezīmē zināmas tendences. Apmēram kā laika prognozes. 100% garantijas par prognožu patiesumu nav, “melnos gulbjus” paredzēt nevar, bet kaut kādu ieskatu dod.
Ja reiz Latvijas Banka, kurai ir lielākie resursi nopietnākajai analīzei, nākamajos divos gados prognozē samērā augstu izaugsmes prognozi, tad varam ar salīdzinoši augstu varbūtību prognozēt, ka vismaz nākamais gads būs samērā sekmīgs. Tas, protams, neizslēdz dažādas kataklizmas, tajā skaitā mūsu pašu valdības (esošās vai nākamās) sastrādāto.
Savukārt, ja runājam par mūsu pašu valdības vai plašākā nozīmē valsts pārvaldes ietekmi uz mūsu tautsaimniecību, tad aizvadītā gada nopietnākais lēmums attiecībā uz ekonomiku bija nodokļu likmju izmaiņas, sākot ar 2025. gadu. Šo izmaiņu sekas gan būs redzamas tikai turpmākajos gados. Taču teikt, ka no mūsu valdības nekas nav atkarīgs un viss norit pašplūsmā, arī gluži nevar. Lūk, ļoti raksturīgu apkopojumu par Baltijas valstu pakalpojumu eksportu apkopojis pazīstamais statistiķis Jānis Hermanis.
Šajos grafikos uzskatāmi redzams, ka pat tajos sektoros, kur Latvija pirms desmit gadiem bijusi pirmā, pa šiem gadiem tā noslīdējusi pēdējā vietā (finanšu nozarē, dzelzceļa transportā) vai knapi saglabā vadošās pozīcijas (kā aviācijas pakalpojumos). Gandrīz visur citur stabila atpalicība, kuru “sasniegt” bez valdības “rūpīga” darba nav iespējams.
Respektīvi, var jau meklēt vainu visādos neliešos/grēkāžos, bet nekādi nevar distancēties no neapgāžamā fakta - pēdējos 15 gadus pie varas valsts pārvaldes struktūrās nemainīgi ir atradušās viena politiskā grupējuma (“Vienotība” tās plašākajā izpratnē) cilvēki. Tieši uz viņiem gulstas atbildība par šo atpalicību, kuru pārvarēt aicināja valsts prezidents Egils Levits, uzrunājot 14. Saeimas jaunievēlētos deputātus.
Pagaidām vēl nekas neliecina, ka Levita novēlējumam būtu kādas cerības piepildīties. Var jau teikt, ka nodokļu reforma ir solis šajā virzienā, taču šī reforma tika pieteikta ar tik neskaidriem ekonomiskiem mērķiem, ka neradās iespaids par kādu mērķtiecīgu, izsvērtu darbību. Drīzāk šī “reforma” bija dažādu pušu kompromiss, kuras galvenā jēga kaut ko beigu beigās pieņemt, lai neizskatītos, ka nodokļu optimizācijas darba grupa vairāk nekā gadu strādājusi, bet rezultātā izkalts kārtējais čiks.
Ja reiz esam piesaukuši čiku, tad “čiku kalšana” ir šīs “darba grupu” valdības “modus operandi”. Par bēdīgi slavenajām “darba grupām” ironizē jau gadiem, bet nekas nemainās. Latvijā radies iespaids, ka citādi nemaz nevar. To zināmā mērā ir pieņēmusi arī sabiedrība, jo vienmēr tiek uzskatīts, ka aiz katras aktīvākas darbības noteikti slēpjas kāda nelietīga interese. Versija, ka kāds varētu kaut ko labu izdarīt tāpat vien, lai visiem būtu labi, pat netiek izskatīta.
Tāpēc neko nedarīt pēc būtības skaitās valdības labas darbības stils, jo tas, kas neko nedara, tas negrēko. Rezultātā, jo valdība mazāk ar kaut ko “uzstājas”, jo to mazāk kritizē un tai labāki reitingi. Tā vismaz bija līdz pēdējam, kamēr neatklājās šīs “klusās darbošanās” smagākais rezultāts. Proti, “Rail Baltica” megaprojekta novešana līdz krīzes situācijai. Izkalti milzīgi un nesamērīgi dārgi “čiki” - Rīgas centrālā dzelzceļa stacija, lidostas nevajadzīgi apjomīgā stacijas ēka un kronis visam - nekam nevajadzīgais pālis Daugavā, kamēr pašai trasei pat nav sākti priekšdarbi . Acīmredzot tur daudz grūtāk “apgūt” dāsno finansējumu.
Tikmēr, kā redzams Hermaņa grafikos, Lietuvā visi galvenie rādītāji iet uz augšu. Droši vien paši no sevis. Šeit, protams, ironizēju. Bet tā vien šķiet, ka pārliecība, ka gan jau viss notiks arī bez pašu piepūles, ir mūsu valdības principiālā pārliecība.
Ko no tā varam secināt? Kamēr Latvijā nebūs valdība, kurā būs vienprātība par to, ka panākumi sasniedzami tikai ar enerģisku, aktīvu darbību, nevis garu runāšanu un darba grupu dibināšanu, tikmēr varam prognozēt, ko gribam, bet tās negatīvās tendences, kuras uzrāda minētie grafiki, nemainīsies.
