Pirms svētku brīvdienām publicētais Saeimas izmeklēšanas komisijas ziņojums “Rail Baltica” lietā it kā ir salicis visus punktus uz i. Ziņojumā detalizēti izskaidrota projekta problēmu rašanās gaita un izgaismoti (nosaukti vārdos) galvenie vainīgie. Šīs komisijas darbs atšķirībā no citām līdzīgām komisijām tiek atzīts par vienu no jēgpilnākajiem. Tam varētu būt zināmas politiskas vai pat tiesiskas sekas.
Taču kāpēc, piesaucot saliktos punktus uz burta i, lietoju vārdus “it kā”? Tāpēc, ka ziņojumā netiek sniegta atbilde uz pašu galveno jautājumu. Taču, pirms pieskaramies šim galvenajam jautājumam, daži vārdi par iespējamo vainīgo sodīšanu. Vienalga, politiskā vai citādā veidā.
Mana prognoze šajā jautājumā būtu stipri piesardzīga. Neatkarīgi no projekta tālākā likteņa maz ticams, ka kāda augsta amatpersona par nodarīto varētu tikt sodīta vairāk nekā ar “publisku nosodījumu”. Tas ir, bez nopietnām, tai skaitā politiskām, sekām.
Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, Latvijas politiskajā praksē nav pieņemts par kaut ko atbildēt “pa īstam”. Vienīgais izņēmums ir ierakstīšana “oligarhos”, kas gan ir jau sen noslēdzies process. Jauni “oligarhi” vairs netiek radīti, jo tam vairs nav sociālā pieprasījuma. Pietiek ar vecajiem.
Konkrētajā lietā veco “oligarhu” pēdas ir grūti saskatāmas. Visi (vai gandrīz visi) vainīgie ir “parastie” cilvēki, vairāk vai mazāk saistīti ar “gaismas spēkiem” (Baiba Rubesa & Co). Līdz ar to nesaudzīgam nosodījumam nav nepieciešamās vilkmes. Vainīgie nosaukti. Labi, dzīvojam tālāk.
Otrkārt, projekts nekad nav ticis nopietni apšaubīts pēc būtības. Tas nav ticis uzskatīts par kaitīgu Latvijas valstij un tautai. Tas ir vienkārši neveiksmīgi vadīts, bet par “sliktu spēli” nosacītajā cietumā neliek. Neprasmīga vadīšana neskaitās noziegums. Runa ir par izniekotiem, nevis piesavinātiem miljoniem. Lielās algas šajā shēmā neskaitās.
Teikt, ka “Rail Baltica” projekts nekad nav ticis uzskatīts par kaitīgu vai nevēlamu Latvijas valstij un tautai, nozīmē palikt pusvārdā. Tieši otrādi. “Rail Baltica” projekts visus šos gadus ir ticis uzskatīts par vienu no gaidītākajiem un vēlamākajiem “lielajiem plāniem”.
Jau kopš projekta sākuma viens no galvenajiem jautājumiem ikvienam satiksmes ministram: kad tiks atklāta jaunā trase un kad mēs varēsim iesēsties ātrvilcienā Rīgā, lai jau pēc stundas “ar kapeikām” būtu Tallinā? Šis projekts jau no sākta gala tika uztverts kā modernās, eiropeizētās 21. gadsimta Rīgas simbols. Tad, kad cauri Rīgai trauksies tādi paši ātrvilcieni, kādi kursē Vācijā un Francijā, tad arī Latvijas uz okupācijas laiku pārtrauktā integrācija Eiropā būs sekmīgi noslēgusies.
Tāds aptuveni bija sabiedrības redzējums, uzlūkojot šo projektu. Jautājumi par to, cik ļoti mums vajag pusotrā stundā nokļūt Tallinā, cik bieži gribam tur nokļūt un cik lielu naudas summu par šo projektu esam gatavi maksāt, pat netika uzdoti. Simbolus neapspriež, tos pieņem kā savus (vai nepieņem).
Pie šī principa ir turējusies arī Saeimas komisija. Gala ziņojumā ir uzskaitītas projektā pieļautās kļūdas un nosaukti vainīgie. Taču mēģinājumi izvērtēt paša projekta funkcionālo, ne simbolisko lietderību skarti tikai garāmejot.
Ikviens cilvēks, pirms pērk kādu lietu vai pakalpojumu, vispirms iekšēji atbild uz jautājumu: kāpēc man to vajag? Ko man tas dos? Kas manā dzīvē uzlabosies, kad būšu šo lietu iegādājies?
Kad ir skaidrs, ko grib un kāpēc (automašīnu, jaunu dzīvokli, ceļojumu, trauku mazgājamo mašīnu, vakariņas restorānā, glītu frizūru vai teātra izrādi), tad tiek noskaidrots, cik tas maksā, un izdarīta ieguvumu/izdevumu analīze. Vai tas ir to vērts? Izejot no šīs analīzes, tiek pieņemts gala lēmums. Uzreiz jāsaka, ka ne vienmēr šie lēmumi ir rūpīgi izsvērti un pamatoti. Bet tie vismaz ir.
Ilustrācijai piemērs. Ja šodien kāds Rīgas mēra kandidāts ietu uz RD vēlēšanām ar ierosinājumu aizņemties naudu un uzcelt pāri Daugavai vēl vienu tiltu autosatiksmei, tad viņš varētu teikt: jā, mēs tagad aizņemsimies, bet pēc gadiem, kad tilts būs uzcelts, atbrīvosim Rīgu no mūžīgajiem sastrēgumiem uz tiltiem. Oponenti varētu iebilst: vai tas ir to vērts; vai tas patiešām likvidēs sastrēgumu problēmu utt.
Šo piemēru pieminu tikai ilustrācijai, kādai būtu jābūt normālai jebkura liela projekta izvērtēšanas gaitai. “Rail Baltica” projekts no šāda aspekta nekad netika izvērtēts, jo jau sākotnēji tika uztverts “uz urrā” kā jauka ES “Ziemassvētku” dāvana. Pamatjautājums - ko mums tas dos - tika ignorēts.
Kas reāli mainīsies (uzlabosies) Latvijas iedzīvotāju dzīvē pēc dzelzceļa līnijas izbūves no Lietuvas līdz Igaunijas robežām? Droši vien kaut kas jau uzlabosies. Būs ērtāk un drusku ātrāk aizbraukt līdz Tallinai, Viļņai, Kauņai. Tas, protams, jauki, bet otrā svaru kausā ir šī labuma cena. Vai tas ir to vērts?
Projekta pamatojuma vājumu labi raksturo tā aizstāvju argumentācija. Piemēram, viens no projekta “tēviem” Latvijā Roberts Zīle (galvenais “tēvs” - bijušais ES transporta lietu komisārs Sīms Kallass) projekta aizstāvībai velk ārā emocionālu kārti - pret projektu esot šleserieši un citi prokremliskie spēki. Līdz ar to tas “a priori” esot jāatbalsta.
Ja nekā cita taustāmāka nav ko likt galdā, kā vien šo apsaukšanos, tad nekļūst pat minimāli skaidrs: kāpēc tērēt miljardus, kurus nekad pat nav plānots atpelnīt? Par ko? Kāds būs reālais, nevis abstraktais ieguvums no trases? Savienojums ar Eiropu? Nav nekāds 19. gadsimts. Ar Eiropu jau esam savienoti ar gaisa transportu, ar autosatiksmi, pa jūru un pa to pašu dzelzceļu arī. Protams, nebūtu slikti arī ar pasažieru ātrvilcienu. Vai tad kāds to noliedz? Tikai vai tas ir to miljardu vērts?
Argumenti par trases militāro nozīmi kļūst pavisam ļodzīgi, tiklīdz nonākam līdz tās atklāšanas reālajam termiņam (pēc komisijas vadītāja Andra Kulberga aplēsēm ne agrāk kā 2035. gadā) un dzelzceļa būvei iztērētajiem resursiem. Skaidrs, ka resursus drošībai iespējams iztērēt nesalīdzināmi lietderīgāk. Būtu tikai politiskā griba.
Dažkārt izskan jautājums: kā tas nākas, ka spējām realizēt vēl lielāka mēroga projektus - atjaunojām neatkarību, transformējām ekonomiku no sociālisma uz brīvo tirgu, bet nespējam uzbūvēt kaut kādu nieka dzelzceļu? Atbilde ir vienkārša. Tāpēc, ka ir grūti uzbūvēt to, kas nevienam nav īsti vajadzīgs. Grūti uzbūvēt māju, ja nav līdz galam saprotams, kam tā vajadzīga, bet ir tikai abstrakta vēlme: gribu māju. Savukārt, ja reāli nav jumta virs galvas un nav kur dzīvot, tad pavisam cits stimuls problēmu risināt.
Ja Latvijai tiešām būtu vitāla vajadzība pēc šīs trases, ja būtu skaidra sapratne, ko gribam un kāpēc tā mums nepieciešama, tad “Rail Baltica” jau būtu gatavs. Visa muļļāšanās ir tikai tāpēc, ka šīs sapratnes nav. Diemžēl arī Saeimas izmeklēšanas komisija skaidrību šajos jautājumos tā arī neviesa.
