Savus iespaidus par režisora Gata Šmita Jaunā Rīgas teātra (JRT) jaunajā zālē iestudēto jaunās, daudzsološās dramaturģes Justīnes Kļavas “Mīlas straumi” sākšu ar analoģiju.
Katru gadu dodos kādā braucienā ārpus Eiropas uz kādu eksotisku valsti un tur cita starpā izbaudu vietējās virtuves savdabīgās garšas. Lai cik tās būtu gastronomiski interesantas, izsmalcinātas vai neparastas, vienmēr, kad atgriežos Latvijā, ar neviltota apmierinājuma sajūtu izbaudu mūsu vietējās virtuves garšu burvību. Krējums, biezpiens, kartupelīši, gurķīši utt. It kā nekas sevišķs. Diez vai pasaules gardēžu konkursos latviešu virtuvei ar tās skābu kāpostu zupu priekšgalā būtu izredzes iegūt augstas vietas, bet man šī it kā vienkāršā, nepretenciozā virtuve garšo labāk par jebkurām citām.
Gata Šmita “Mīlas straume” noteikti nepretendē uz kādu īpašu oriģinalitāti vai novatorismu. Turpinot gastronomisko analoģiju, tā nav smalkā restorānā īpašā veidā pasniegts neparasts ēdiens/pārsteigums. Tā ir kā labas saimnieces mājās gatavotas pusdienas. Sātīgas, garšīgas, viegli atpazīstamas, ar prieku izbaudāmas, bez smagām pēcgaršām vai kādām vēl nejaukākām sekām.
Ne velti piesaucu atpazīstamību, jo mana pieredze Indijā un citās tamlīdzīgās vietās ļaut izteikt hipotēzi, ka ceļojumos problēmas ar vēderu visbiežāk rodas nevis kaut kādu higiēnisku apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, ka cilvēka gremošanas trakts neatpazīst noteiktas garšas vai to kombinācijas un dod organismam signālu - no neparastās, nezināmās barības derētu pēc iespējas ātrāk atbrīvoties.
Justīnes Kļavas dramaturģiskais materiāls ir vairāk nekā atpazīstams. Tas ir burtiski nokopēts no mūsu ikdienas dzīves. Katrs vārds, katra replika, katra epizode ir gluži kā paņemta no visa tā, kas mums apkārt. Šī atpazīstamība, šī tik perfekti zināmā garša jau no izrādes pirmajām ainām veido īpašu tuvību ar uz skatuves notiekošo. Visi ir savējie, kas lieliski viens otru saprot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka skatuve ir nevis zālei priekšā, bet pa vidu. Skatītāji sēž skatuvei abās puses - gan priekšā, gan aizmugurē. Priekša un aizmugure tur ir kā uz zemeslodes - visi ir augšā (priekšā), neviens nav aizmugurē.
Izrādes nosaukums “Mīlas straume” sasaucas ar LTV ilggadējā seriāla “Mīlas viesulis” nosaukumu. Jādomā, šī līdzība nav nejauša. Netiek slēpta ironija par sadzīves banalitāti. Turklāt, ja vācu seriālā šī banalitāte tiek pasniegta gluži vai pilnā nopietnībā, tad “Mīlas straumē” tā tiek labestīgi vilkta uz zoba.
Šo labestību gribu uzsvērt kā milzīgu izrādes trumpi. Dažkārt mākslinieki/cilvēcisko trūkumu atsedzēji cenšas cilvēku un sabiedrības nepilnības atmaskot tik aizrautīgi, ka paši ieslīgst mizantropijā, neiecietībā un sakāpinātā neapmierinātībā ar pastāvošo pasaules kārtību. Gata Šmita iestudējumā nekā tāda nav. Nav nekāda riebuma pret “pasaules kārtību”. Par to tiek viegli, bez patosa paironizēts.
Vienīgā vieta, kad parādās, manuprāt, nevajadzīgs patoss, ir ironizēšana par atkritumu šķirošanu un “zaļo kursu”, kuru noslēdz Andra Keiša attēlotā “vilka” (meža saimnieka, alfa tēviņa) hiperbolizētais uzsaukums: “Lai dzīvo dīzelis un manas tiesības pa šoseju ar 130 km/h apdzīt visus lēnos divplākšņus. Lai viņi osta aiz manis atstāto melno dūmu mākoni.” Lai arī šajā epizodē nevar pārprast autoru speciāli atstāto pārspīlējumu, tā izrādes kopējā, tīri sadzīviskajā, izteikti apolitiskajā, nekonfliktējošajā stilistikā nedaudz krīt laukā.
Izrāde veidota klaji operetiskā, vodeviļas gaisotnē un arī beidzas gluži kā senās komēdijas, kad visi mīlas pārīši beigās “dabonas”. Uz cik ilgu laiku, tas nevienu vairs neinteresē. Galvenais, ka priekškara aizvēršanās brīdī visi pāri ir satikušies. Mīlestība uzvarējusi. Šoreiz tikai viena persona beigās paliek tukšā. Tā ir Elitas Kļaviņas “Anna Kareņina vecumdienās”.
Viņa nekādi nespēj atrast savu vietu pasaulē, šausta sevi un savu patriarhālo “vilku” Andri Keišu par to, ka viņš viņu vairs nemīlot, līdz beidzot arī viņu aizdzen pie otršķirīgas aktrisītes, “you tube” straumētājas Baibas Brokas, kurai tāds “vecis” ir kvēlāko sapņu iemiesojums.
Baibas Brokas sniegumu gribētu īpaši atzīmēt, jo viņa šajā lomā vairāk nekā pārliecinoši attēlo savam ierastajam ampluā nedaudz atšķirīgu tēlu. Bija patiesa bauda skatīties. To pašu var teikt par Gundara Āboliņa nervozā, naivā, nevīrišķīgā, līdz ar to nesekmīgā “siržu lauzēja” tēlu. Šajā lomā Āboliņš bija absolūts pretmets viņa tēlotajam supernosvērtajam, augstprātīgajam, apkārtējos “plebejus” nicinošajam bendem Albertam Pjērpointam Alvja Hermaņa nupat kā iestudētajā izrādē “Lai Dievs tev stāv klāt, tu, nabaga cietēj!”.
Tie, kas lasījuši slavenos krievu klasiķus Fjodoru Dostojevski un Ļevu Tolstoju, būs ievērojuši, ka abi romānisti savā daiļradē attēlo gluži atšķirīgas pasaules. Dostojevska romānos vispār nav neviena “normāla” cilvēka. Tur visi bez izņēmuma, arī otrā plāna garāmejoši tēli, ir “psihi”. Visticamāk, Dostojevskis nemaz neprata aprakstīt normālu cilvēku uzvedību un rīcības motivāciju, ko redzam viņa slavenajā “Idiotā”. Kņazs Miškins bija iecerēts kā “normāls” cilvēks “nenormālajā” pasaulē, bet jau no paša sākuma šī “normālība” parādās tik jokainā gaismā, ka kļūst skaidrs - šis personāžs labi nebeigs.
Tolstoja pasaulē viss ir pilnīgi otrādi. Tur visi cilvēki ir normāli. Jā, ar smagiem raksturiem, kā Bolkonsku ģimenes tēli vai neparastiem kā Pjērs Bezuhovs “Karā un mierā”, bet cilvēcīgi normāli un saprotami. Gata Šmita un Justīnes Kļavas “Mīlas straumē” visi tēli ir ar savām īpatnībām, pat nedaudz jocīgi, bet visi ir normāli. Tur nav neviena “psiha”.
Tie, kuri teātra izrādēs vai kinofilmās vēlas ieraudzīt kaut kādus cilvēku dvēseles apslēptāko noslēpumu atsegumus, var justies vīlušies, jo nekā tāda “Mīlas straumē” nav. Izrādē nenotiek nekādas cilvēku ēnaināko apziņas pagrabu izgaismošanas. Nav nekādu perversitāšu. Uz izrādi var droši vest bērnus, neuztraucoties, ka būs neērti sēdēt viņiem blakus.
Lai arī nevar nepaslavēt dramaturģes Justīnes Kļavas smalko gaumes izjūtu, spēju ārkārtīgi trāpīgi uztvert un pārlikt lugas tekstā ikdienas sadzīviskās nianses un cilvēku uzvedības raksturīgākās iezīmes (cik liela lugā ir amerikāņu režisora Džona Kasavetisa daiļrades ietekme, uz kuru norāda arī tās autore, neņemos spriest), kā neliels izrādes mīnuss jāatzīmē dramaturģiskās spriedzes nepietiekamība.
Visas izrādes ainiņas katra par sevi ir asprātīga, interesanta un trāpīga, taču tās kopā nerada to spriedzi, kas ir katra veiksmīga literārā darba tikpat kā neatņemama sastāvdaļa - vēlme uzzināt, kas būs tālāk. Vai notiks tas, uz ko viss iet, vai tomēr nenotiks? Kā tas bija četrstundīgajā (bet ne mirkli ne garlaicīgajā) JRT iestudējumā “Oblomovs”. Vai izdosies Gundara Āboliņa attēlotajam dīkdienim izrauties no savas migas plašajā, dzīves krāsām piesātinātajā pasaulē vai tā arī viņš paliks savā pelēkajā, nevēdinātajā alā?
Šādas “lielās” intrigas šajā izrādē tikpat kā nav. Tāpēc izrādi var drīzāk uztvert kā atsevišķu etīžu (skeču) virkni, kuras formāli ir saistītas kopīgā sižetā, bet viena, galvenā jautājuma nav. Ir “mazās” intrigas: kas ar ko, bet tāds jau ir šīs izrādes žanrs. Kā teātra programmiņā teikts: drāmēdija. Vienlaikus gan drāma, gan komēdija, ne drāma, ne komēdija.
Gribu uzsvērt, ka neesmu teātra kritiķis. Šī nav nopietna izrādes recenzija, un šeit tikai dalos ar saviem neprofesionāļa iespaidiem. Tomēr nevaru nepieminēt “Mīlas straumes” aktieru sastāva augsto profesionālo meistarību. Lai arī uzslavēt visus nozīmē nepaslavēt nevienu, šī ir tā reize, kad citas iespējas nav.
Viss aktieru ansamblis noturēja to augsto meistarības latiņu, ar kuru pamatoti lepojas JRT. Tāpēc jānosauc viņi visi: Baiba Broka, Gundars Āboliņš, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa (bij. Zvīgule), Jana Čivžele, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Aminata Grieta Diarra, Ričards Murāns. Visi izcili. Viens par otru labāks kopējā komandas darbā.
Izrāde kopumā man patika, no tās gāju laukā ar jauki pavadīta laika sajūtu un bez mazākās vilšanās. Skatoties nebija sajūtas, ka tev cenšas kaut ko “iebarot”, “iegrozīt smadzenes”. Tieši otrādi, šķita, ka esi bijis patīkamā, brīvā, atvērtā gaisotnē, jo pašmērķīga dzīšanās pēc kaut kā pārsteidzoša, nebijuša, uzkrītošie centieni šokēt (Brektes performances) nekādas citas sajūtas kā vien vēlmi atvērt logu sasmakušā telpā nerada.
No šī aspekta “Mīlas straume” bija gluži kā svaiga gaisa malks samocītu pārgudrību pārbagātībā. Var jau dažreiz pabaudīt smalkā restorānā kaut ko īpaši neparastu, īpaši eksotisku, bet kad šīs eksotiskas ir pārāk daudz, tad visvairāk gribas vienkāršu, pašu mājās ceptu kotleti. Meistarīgā pavārmākslas izpildījumā. Par JRT un izrādes veidotāju meistarību šajā gadījumā šaubu nav.
