Arno Jundze / Autori

Latvijas Rakstnieku savienība ar neslēptām bažām raugās uz Finanšu ministrijas plāniem no 2021. gada likvidēt autoratlīdzību speciālo režīmu, aizstājot to ar uzņēmuma līgumu vai reģistrēšanos par saimnieciskās darbības veicējiem. 

Pienācis 30. aprīlis, un šī ir pēdējā diena mūsu avīzei drukātā papīra formātā. Pēc svētkiem dzims jauna, digitāla versija. Neatkarīgās papīra ēras noslēgums sakritis ar ārkārtas situāciju valstī, ko laikrakstā spējām dokumentēt vien līdz pusei. Nākamības pētnieki, šķirstot putekļainās papīra lapas kādā bibliotēkā vai arhīvā, būs spiesti meklēt arī citus avotus, lai uzzinātu, kā viss beidzies. Cerams, ka viņiem kādā cietā diskā vai tamlīdzīgā digitālā krātuvē par to vēstīs arī jaunā Neatkarīgā, kas sāksies vai varbūt pareizāk teikt, turpināsies 5. maijā.

Pamazām sāk aktualizēties ārkārtas situācijas izraisītie nepatīkamie jautājumi, ko valsts diemžēl risina, tos kautrīgi apejot. Principā arī šoreiz dabūjam to, ko dabūjam. Tiklīdz klāt kāda krīze, adatas sāk līst laukā no maisa, atgādinot eža kažociņa imitāciju. Duramo varbūt ir mazāk, tomēr tie ir krietni asāki. Problēma, lai cik atšķirīgi mēdz būt nepatīkamie jautājumi, pamatā ir viena – mēs kā valsts neesam iemācījušies domāt termiņā, kas ir ilgāks par vienu diviem mēnešiem. Arī tagad neviens nezina, kas notiks pat ne rudenī, bet gan valdības bieži piesauktajos Jāņos.

Pēclieldienu nedēļas slapjais sniegs, vēji un lietus pie sirds droši vien gāja tikai neglābjamiem melanholiķiem un pesimistiem. Nu apmēram tādiem kā leģendārajai Bizamžurkai Tūves Jānsones bērnu grāmatiņās pieaugušajiem. Viņi varēja sēri nopūsties, lai dziļdomīgi un retoriski atgādinātu – nu ko es teicu! Pārējā Latvija no drēgnuma ierautiem pleciem turpināja laipot starp peļķēm un slapja sniega pļekām, lai pieticīgā ģimenes lokā atzīmētu skumjo ārkārtas situācijas viena mēneša jubileju un lasītu dzeltenajā presē stāstu par astrologu, kurš pirms dažiem gadiem pareģojis dižķibeli un toreiz par viņu visi smējušies. Tika tikai aizmirsts atgādināt, kur un kāds šis pareģojums bijis, bet kurš gan skatās pussprāgušai dzeltenai ziņai zobos? Tās lasot, inficēties ar hronisku stulbumu ir vieglāk par vieglu.

Reizi nedēļā rakstu komentārus Neatkarīgajā kopš 2004. gada. Pirmoreiz šajā laikā rakstu pirmslieldienu komentāru ārkārtas situācijā, kas, nu jau pavisam droši, ir pagarināta līdz 12. maijam. Ir piedzīvots daudz. Sākot no brīžiem, kad šķita, ka labklājības valsts jau teju būs uzcelta un vismaz daļa Latvijas iedzīvotāju tūlīt sasniegs vecās Rietumeiropas līmeni. Beidzot ar to, ka burbulis plīsa un treknie gadi pārvērtās liesajos, un nācās ārkārtīgi saspringt, lai izmisuma pilnajos pirmslieldienu brīžos uzrakstītu kaut ko netracinošu un cilvēkus mierinošu. Skaidrs jau, ar pasakām par pestītāja skumjajiem piedzīvojumiem pie krusta un tam sekojošo augšāmcelšanos tam bija maz kopīga.

Savā ziņā šī ir kā tāda atgriešanās pie mūžsenas tēmas. Par to esmu rakstījis jau pirms gadiem piecpadsmit divdesmit, periodiski atkārtojoties, cerams, jaunās skaņās, bet galu galā nodeldējoties tik tālu, ka biju apņēmies – viss, vairs par to nerakstīšu. Bet lai nu būtu. Pēdējoreiz! Tēma ir veca, banāla un novazāta, proti, klaidoņi. Saulesbrāļi, bomži, bezpajumtnieki – kā nu kurais to dēvē. Sen apmirusi tā bomzīšu paaudze, kas sildījās saulē uz skārda pagraba lūkas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes labajā sānā. Pazuduši arī tie, kas sēdēja uz nekurieni vedošajiem pakāpieniem pie Rūpniecības tirgus mūra sētas. Tāpat izbeigušies arī tie, kas ziemās ieguva apsaldējumus un mira Dailas teātra tā sauktajā skvērā, kurš drīzāk gan atgādina ar betona plāksnēm piesegtus cūku rakumus, kas radīti, lai nomaskētu kaut kādu padomju laika militāro objektu, droši vien kārtējo bumbu patvertni.

Pēdējo dienu laikā Latvija praksē izbauda burvīgo iespēju distancēties un strādāt attālināti, par ko tā kādreiz skauda un nīda dažādu brīvo profesiju pārstāvjus – rakstniekus, žurnālistus, tulkotājus, māksliniekus, arhitektus u.tml. Tas, ko mūsu nācija līdz šim nespēja saprast, ka arī mājās sēdēšana tiešām var būt smags pilnas slodzes darbs. Nu kā tad ir, dāmas un kungi, vai viegli strādāt attālināti?

Pirms nedēļas rakstīju, ka neviens šajā valstī, «kur visi baidās no caurvēja», nevar būt pasargāts no vīrusiem, jo latvieši ir nācija, kas ies uz darbu arī ar četrdesmit grādu temperatūru, vājprātīgu klepu un sarkani nošņauktiem deguniem. Es taču esmu neaizstājams, kā nu bez manis darbā iztiks! Latvijā, cik zināms, slimības lapas vispār ņem tikai žuļiki, lai izvairītos no tiesas, un tie, kam kaulainā stāv pie gultas. Stulba bravūra un nerūpēšanās par veselību nācijai ir ieaudzināta kopš neatkarības atjaunošanas».

Lasot pēdējo dienu vīrusu sāgas atreferējumus latviešu medijos, vērojamas divas tendences speciālistu komentāros, un tās ir savstarpēji saistītas. Panikai Latvijā neesot pamata, kaut šonedēļ, pēc tam, kad sociālajos tīklos par Covid-19 savādībām Latvijā matus bija plēsis pats Hitlers, inficēto skaits sācis dramatiski pieaugt, vien neapzinīgo cilvēku vēlme ceļot sarežģījot vīrusu mednieku ikdienu.

Pagājušās nedēļas beigās un šonedēļ interesantas lietas notiek pie Eiropas Savienības ārējās robežas Grieķijā. Ja atceraties, pēc kārtējā vardarbības uzliesmojuma Sīrijā Turcijas prezidents Erdogans laipni atvēra robežu un paziņoja tā sauktajiem bēgļiem, ka Eiropa viņus gaidot. Atšķirībā no nesenas vēstures, kad Eiropa ārkārtīgā naivumā atplestām rokām tiešām mīļi uzņēma tos, kas pēc tam kļuva par nebeidzamu problēmu cēloni, Grieķijas robeža ir šoreiz ciet. Mediji ziņo par to, ka bēgļu laivu virzienā tiek raidīti brīdinājuma šāvieni. Turcijas tuvumā esošo grieķu salu iemītnieki neļauj izkāpt krastā, laipni pacienājot laivās esošos ar ūdeni un pārtiku, bet tad visai nepārprotami iesakot airēt atpakaļ uz turieni, no kurienes atbraukuši. Francija, Vācija un citas valstis ir diezgan skaidri pateikušas, ka Eiropa atvērta netiks, un vēl nesen skaļie velkomisti šoreiz ir palikuši maliņā. Pēc Lionas stacijas dedzināšanas Parīzē pagājušajā nedēļā grūti būtu iedomāties kādu citu reakciju.

Trešdienas pievakarē tūkstošiem klientu saņēma elektronisko pastu no Starptautiskā Londonas grāmatu tirgus (London Book Fair – LBF) par to, ka 10. martā paredzētā tirgus atklāšana ir atcelta un tirgus šogad nenotiks vispār. Tāds lēmums pieņemts koronavīrusa Covid–19 draudu ēnā.

Šodien Ķīpsalas izstāžu kompleksā sākas gadskārtējā grāmatu izstāde. Ja Frankfurti dēvē par grāmatniecības olimpiskajām spēlēm, šo varētu saukt par vietējo nozares čempionātu. Turpinot runāt līdzībās ar sportu, ja tev nav laba līmeņa čempionāta, par olimpiskajām spēlēm vari necerēt. Kurā līgā Latvija atrodas, nedēļas nogalē varēs vērot katrs, kurš nenobīsies no vīrusa draudiem, kas, šīs rindas rakstot, izrādās, izbraucis cauri Latvijai, lai par galamērķi izvēlētos Igauniju.

Nedēļa Latvijas vēsturē ieies ar sašutuma uzbangojumu. Tādi periodiski pārņem, kad sabiedrības intereses saduras ar nesaprotamu vai dažkārt pat cinisku varas rīcību. Izdomātie epidēmijas draudi, spriedums Zolitūdes lietā un Kristīnes Misānes epohālā odiseja, sakulti vienā traukā, raisa pamatīgas emocijas. Komentārā es negribētu nostāties par vai pret pozīcijā, bet censties spriest vēsu prātu. Viegli pateikt, grūti izdarīt. Vīruss biedē. Neizdzēšamā atmiņā paliks šoks Frankfurtes lidostā, ieraugot tur izliktajos televizoros traģisko ziņu par sabrukušo lielveikalu Latvijā. Tāpat kā jebkurš normāls tētis es uzskatu, ka mamma bērniem ir ļoti svarīga un nekādiem vecāku kašķiem nevajadzētu kļūt par pamatu starptautiska mēroga skandālam.

Valsts prezidenta Egila Levita piedāvājums grozīt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu tā, lai stiprinātu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstu valodās veidotu televīzijas kanālu vietu Latvijas televīzijas pakalpojumu sniedzēju piedāvājumā, sacēlis brēku sociālajos tīklos. Izrādās, latvieši, kas vārdos bija Eiropā, pirms vēl tā tika dibināta, sirdī joprojām ir Krievijā. Vismaz elektronisko mediju piedāvājuma jomā noteikti. Paziņojums, ka likums varētu ierobežot krievu valodas un līdz ar to Krievijas kanālu pieejamību Latvijas televīzijas pakešu pamatpiedāvājumā, radījis pamatīgu, bet viegli paredzamu īgņošanos.

Vai esat domājuši, par ko pārvēršas dzīve, kur virzāmies un kādas būs sekas tam, kas notiek šodien. Šī doma ienāca prātā, skatoties Holivudas filmu par iluzionistu Hudini, brīdī, kad viņš iejāja cirka arēnā uz ziloņmātes. Epizode rekonstruēja pasaulslaveno triku, kurā zilonene pazuda no arēnas pārsteigtās publikas acu priekšā. Latvijā ziloņus cirka arēnā vairs neredzēsim nekad. Tā gan nav Hudini triku vaina – dresēti dzīvnieki cirkā esot sadisma paveids. Nodomāju, ka ir jau vēl citi dzīvnieku mocīšanas paņēmieni, nu, piemēram, kamieļi, zirgi ēzeļi un mūļi kā transporta līdzeklis. Globālā mērogā dabas aizstāvjiem darba pietiks ilgam laikam.

Naktī uz pirmo februāri pēc grūtas slimības mūžīgo mieru ieguvusi izcilā dzejnieka Leona Brieža dvēsele. (16.12.1949. – 01.02.2020.). Latvijas sabiedrība ir zaudējusi unikālu personību – vārda bruņinieku, kurš dzīvē un daiļradē stāvēja pāri ikdienai, ticot augstākām vērtībām un tiecoties tuvināt sevi un lasītājus neaptveramās valodu un kultūru upes neredzamajai plūsmai.

Vai esat ievērojuši, cik tas ir likumsakarīgi – vecgada cerības par gaišo nākotni, piparkūku smarža un jaungada salūts, skaistas apņemšanās par jaunas dzīves sākšanu, tad dažas klusas nedēļas un – bums! – janvāris cauri, gads kaut kur auļo un pasauli pārņēmusi ierastās ikdienas 150 nokrāsas. Pesimisti jau atkal var saukt – nu es taču jūs brīdināju, bet optimisti, lai nenorautos pa mici, savus – varēja būt sliktāk – publiski paust izvairās. Nedod dievs, niknie tautieši vēl nolinčos vai tiešām apēdīs bez sāls kaut kad pusdienas pārtraukumā starp partiju skandāliem, arestiem bankās un citiem šīs dzīves labumiem.

Latvijas Arhitektūras muzejā (Mazā pils iela 19) no vakardienas skatāma fotoizstāde Sešdesmitie – skats uz pilsētu.

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs informē, ka pirmdien, 3. februārī, no pulksten 10 muzeja administrācijas zālē visas dienas garumā notiks gadskārtējā zinātniskā konference.

Sākšu ar dienišķu sīkumu. Mūsu daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem bija apnikuši apsaimniekotāja pakalpojumi. Vai, pareizāk sakot, šo pakalpojumu neesamība, bardaks, cenas un nesaprotamās akcijas «dzīves apstākļu uzlabošanai». Nesākšu uzskaitīt visu solīto, bet neizdarīto vai dīvaini darīto. Pēdējais piliens bija mēģinājums likt parakstīt jauno apsaimniekošanas līgumu, kas dzīvokļu saimniekus padarītu par apsaimniekotāja ķīlniekiem mūžīgi mūžos. Tas nāca komplektā ar mājas sapulcē mutiski nosaukto cenrādi par pagalma pārplānošanu, lai tur varētu novietot vairāk auto. Kaut privatizētās zemes ap ēku pietiktu nelielam futbola laukumam, apmēram 10 000 eiro tikai par projektu izstādi, kas dotu vietu papildus sešiem(!!!) auto, bija vienkārši sirsnīgi.

Gads iesācies ar tipisku situāciju. Saujiņa ļaužu, kas varētu dēvēties par ekspertiem, mēģina uzspiest savu viedokli sabiedrības vairākumam. Runa ir par medijos nodārdējušo aicinājumu aizliegt alkohola tirdzniecību Rīgā un Pierīgā Skolēnu dziesmu svētku laikā. Ja izlasa šo aicinājumu, tā vien šķiet, ka iepriekšējos Skolēnu dziesmu svētkos rīkotāji pludināja spirta upes estrādē, bet mazgadīgie svētku dalībnieki to vien darīja, kā totālā pālī iznesās labākās britu jaunatnes tradīcijās, ko pēc katriem nopietnākiem salinieku svētkiem mums neskaitāmās fotogrāfijās atreferē dzeltenie un vidēji dzeltenie mediji. Vai jūs kaut ko tādu atceraties? Es ne.

Gada sākums šoreiz tāds ar nedaudz sirreālu pieskaņu. Kaut kur pasaulē liesmo meži, krīt lidmašīnas un sprāgst raķetes. Bet pie mums mierīgi. Vien visu dzimumu pravietotāji sten par pasaules galu.