Starp saprātu un paniku

 
©F64 Photo Agency

Pirms nedēļas rakstīju, ka neviens šajā valstī, «kur visi baidās no caurvēja», nevar būt pasargāts no vīrusiem, jo latvieši ir nācija, kas ies uz darbu arī ar četrdesmit grādu temperatūru, vājprātīgu klepu un sarkani nošņauktiem deguniem. Es taču esmu neaizstājams, kā nu bez manis darbā iztiks! Latvijā, cik zināms, slimības lapas vispār ņem tikai žuļiki, lai izvairītos no tiesas, un tie, kam kaulainā stāv pie gultas. Stulba bravūra un nerūpēšanās par veselību nācijai ir ieaudzināta kopš neatkarības atjaunošanas».

Par šo pēc tam mani interneta komentāros, protams, ka nolamāja par idiotu. Neko citu arī negaidīju. Tomēr to, ko rakstīju pagājušajā nedēļā, atkārtoju šonedēļ. Neviens nav pasargāts no vīrusa, jo daži mūsu tautieši pilnīgi nevietā uzvedas kā bravūrīgi cūkas. Sociālie tīkli ir pilni ar konkrētiem tekstiem - hei, mans kaimiņš vakar repatriējās no epidēmijas skartas valsts, bet šodien jau vazājas apkārt un taisās iet uz darbu. Man grūti saprast arī šo bravūrīgo personu darba devēju attieksmi. Vai viņiem tiešām viss ir pie vienas vietas? Vai viņiem nav vecāku, neviena slima radinieka, kam saskarsme ar vīrusu varētu būt liktenīga. Trieciet šos «repatriantus» mājās, lai sēž karantīnā!

Saslimšanas gadījumi pieaug aizvien straujāk, bet bravūrīgie tautieši sociālajos tīklos joprojām lepni deklarē - tas viss esot pupu mizas, viena liela starptautiska sazvērestības teorija. Vīrusu esot izdomājuši amerikāņi (krievi, ķīnieši - tas atkarībā no stāstītāja ģeopolitiskās orientācijas) un farmācijas industrija, lai labi uzvārītos. Okey! Lai būtu. Tikai, kādai gan ir jābūt šīs sazvērestības jaudai, ja tā spēj tāpat vien nolikt uz ceļiem neskaitāmas valstis un industrijas, pietuvināt bankrotam veselas nozares, nosist pat biržu svēto govi - naftas cenas. Ja nu tas sasodītais vīruss tomēr ir un tā nav globālo korporāciju sazvērestība? Ak, mēs visi tad nomirsim? Lūdzu, paceliet rociņu, kurš to tiešām vēlas! Gandrīz katrs no mums dzīvē ir piedzīvojis bīstamas situācijas: uz ielas, auto, lidmašīnā, vēl kaut kur, kad droši varam teikt - sargeņģelis mani pasargāja. Vai jūs, bravūrīgie brīvprātīgie vīrusu iznēsātāji un noliedzēji, tiešām tā reāli gribat nonākt baltās čībiņās? Beidziet melot un tēlot varoņus! Tas izskatās stulbi. Apmēram tikpat stulbi, kā jociņi par tiem, kas nopērk lieku lielo tualetes papīra iepakojumu.

Sliktākais ir tas, ka mums nepietiek drosmes atzīt, jā, mēs, iespējams, esam nonākuši ļoti nepatīkamā situācijā, un neviens īsti nezina, ko darīt: ne valdības, ne zinātnieki, ne vēl kāds. Es nezinu - ir godīga atbilde, tomēr pat viedie ekstrasensi kaut kur klusi nozuduši. Vai tiešām šajā brīdī tā vietā, lai taisītu histērijas, ir tik sasodīti grūti iedarbināt tās pāris smadzeņu krokas, kam taču jābūt pat visaprobežotākajā galvā, lai mierīgi apdomātu, kā šai nepatīkamajai situācijai iziet cauri ar iespējami mazāk upuriem. Mēs savulaik izstājāmies no PSRS bez apšaudēm un pilsoņu kariem, vai tiešām tagad nav iespējama saprātīga rīcība pret vīrusu? Gan jau, ka ir, tikai kaut kā mums pietrūkst. Varbūt intelektuālās jaudas, vienotības, iekšēja miera un vieduma, lai atrastu labāko risinājumu un tad to īstenotu. Dziedošās revolūcijas laikā sabiedrisko domu virzīja mediji, tagad tie veido sabiedriskās attiecības dažādiem puskoka lēcējiem. Esmu vairākkārt rakstījis par mediju atbildību, bet tas ir apbrīnojami, kā mūsu interneta portāli joprojām izgaršo situācijas dramatismu. To, ka, no rīta mostoties, tauta telefonos, datoros un planšetēs meklē brīnumu, bet dabū kārtējo dumjo klikšķu virsrakstu blāķi un tekstus, kuros no veselā saprāta un vieduma labākajā gadījumā atrodams tik vien, cik ar kopēšanas metodi pārlikta rindkopa no iepriekšējā raksta par to, ka rokas jāmazgā.

Un kamēr tas tā turpinās, mums visiem pamazām rodas aizvien jaunas problēmas. Agri vai vēlu mums pašiem tās nāksies izstrēbt. Vairāki uzņēmumi jau paziņojuši par darbinieku atlaišanām, bet ekonomiskās nepatikšanas tikai augs augumā. Diemžēl. Pagaidām vēl visiem ir nauda un vecie iekrājumi. Bet kas pēc mēneša notiks ar, piemēram, mūziķiem un citu radošo profesiju pārstāvjiem, kuru atalgojumi ir tieši saistīti ar to, vai viņiem ir iespēja uzstāties. Kas būs ar aktieriem un teātriem? Ir taču pilnīgi skaidrs, ka viņi nespēs atdot naudu par iztirgotajām biļetēm un nenotikušajām izrādēm, bet īre, apkure, nodokļi, elektrības rēķini ir jāapmaksā jebkurai institūcijai, jo visa šī komunālā idille ir izveidota tādā sirsnīgā vergturības garā - vari neizmantot neko no piedāvātā, bet vienalga par to būs jāmaksā visādi pastāvīgie tarifi, abonenta maksas, OIK un kas tik vēl.

Šonedēļ vēl ir iespēja noturēt vīrusu grožos. Ja vien mūsu «repatriētajiem» tautiešiem pietiks veselā saprāta sēdēt karantīnā un neizplatīt tālāk ārzemēs saķerto sērgu savā darbā, veikalos un sabiedriskajā transportā.