Mēs esam dzīvi

 
©F64 Photo Agency

Reizi nedēļā rakstu komentārus Neatkarīgajā kopš 2004. gada. Pirmoreiz šajā laikā rakstu pirmslieldienu komentāru ārkārtas situācijā, kas, nu jau pavisam droši, ir pagarināta līdz 12. maijam. Ir piedzīvots daudz. Sākot no brīžiem, kad šķita, ka labklājības valsts jau teju būs uzcelta un vismaz daļa Latvijas iedzīvotāju tūlīt sasniegs vecās Rietumeiropas līmeni. Beidzot ar to, ka burbulis plīsa un treknie gadi pārvērtās liesajos, un nācās ārkārtīgi saspringt, lai izmisuma pilnajos pirmslieldienu brīžos uzrakstītu kaut ko netracinošu un cilvēkus mierinošu. Skaidrs jau, ar pasakām par pestītāja skumjajiem piedzīvojumiem pie krusta un tam sekojošo augšāmcelšanos tam bija maz kopīga.

Negribu pūst pīlītes arī tagad. Rakstu, ko domāju. Manuprāt, pirmo ārkārtas situācijas mēnesi mēs esam pārdzīvojuši puslīdz pieklājīgi. Politikāņu meli un veceņu histērijas, izpērkot veikalos griķus, bija krietni mazākas nekā toreiz, kad kāds mērķtiecīgi ražoja pīles par banku gaidāmo bankrotu un zaļo cilvēciņu ienākšanu. Visvarenā statistika mūs biedē ar to, ka pēdējā laikā esot augusi vardarbība ģimenēs. Bet nu padomājiet paši - šis ir brīdis, kad dažam labam beidzot nākas uzzināt, kāda tad ir viņa ģimene. Nekādi attaisnojumi par darbiem un darīšanām vairs nav iespējami, un ierastā realitāte, kurā ar kolēģiem daudzi ir kopā krietni vairāk nekā ar ģimeni un bērniem, zudusi, atklājot, ka personiskā dzīve, no kuras tik sekmīgi bēgts darbā, tomēr eksistē, un tā nebūt nav tik viegla. Visos laikmetos, pie visām varām darbs ir bijis iegansts, lai aizbēgtu no privātās dzīves. To darīja Andrejs Pumpurs, to ir darījuši daudzi mākslinieki, inženieri, baņķieri, uzņēmēji, šoferi, melnstrādnieki - slēpās darbā, lai nebūtu jādzīvo ģimenes realitātē.

Ārkārtas situācijā problēmas, izrādās, rada neskaitāmās video sapulces. Tajās bieži vien sabrūk sociālajos tīklos rūpīgi veidotais tēls, kas mājas nošņurkušajā interjerā nebūt neizskatās tik cēls kā instagramā. Ne jau velti arī vecāku sarakstēs par mācīšanos tiešsaistē parādās skolotāju komentāri, ka aiz bildītes ar skolas bērniem nevajadzētu parādīties kādam vecākam apenēs, par ko, protams, ieņirdz pārējie bērni, un rezultātā paaudžu konflikts mājās ir garantēts. Vīruss lielā mērā ir sagrāvis mūsu mākslīgās virtuālās identitātes, kuras esam tik cītīgi būvējuši. Paš

izolējoties nākas atvērt daļu privātās teritorijas. Tas nav viegli, jo īpaši tāpēc, ka daļa sabiedrības pirmo reizi mūžā beidzot ir sastapusies ar mazām jaukām bailēm no nāves un beidzot var izbaudīt baiļu patiesīgo nežēlīgo dabu.

Bailes, kā apgalvo psihiatri, psihoterapeiti un psihologi, kas savus profesionālos diplomus nav ieguvuši tāpat vien - par skaistām acīm un laikus ieskaitītu mācību maksu, ir viens no cilvēces un visa dzīvā lielākajiem un spēcīgākajiem bubuļiem un dzinuļiem. Tās spēj nosmacēt jebkādu loģiku, liek uzvesties gļēvi un stulbi. Šoreiz diemžēl ir tieši tas gadījums, kad daudzi no mums pirmoreiz mūžā sastopas ar tādām mazām sirsnīgām bailītēm no nāves, tāpēc uzvedas stulbi un nožēlojami, gvelžot, ka tagad viss notiekot kā īstā karā. Tādas idiotu fantāzijas, ko nevajag uztvert nopietni.

Kad nu beidzot ir piepildījusies muļķīgu interneta portālu vēlme, lai arī Latvijā būtu ja ne orkāns, cunami, zemestrīce, tad vismaz pandēmija, izrādās, nenotiek nekas no tā, uz ko cer pamuļķa studenti, kuri raksta ziņas tikpat muļķīgos portālos. Nav nedz dinamiskas mūzikas, nedz superkomandas superštābā, kas ģeniāli pieveic jebkuru pretinieku, vai tas būtu zemeslodei uzglūnošs liesmojošs meteorīts, vai traks miljonārs, kas nolēmis aplaimot pasauli ar nāvējošu infekciju, lai iznīcinātu galveno parazītu - cilvēku. Pat nabaga Grēta Tunberga beidzot spiesta sēdēt skolā, kas viņai arī primāri būtu jādara, un netaisīt savu ekoloģisko biznesu melīgo skandināvu garā.

Es jums novēlu neņemt to visu galvā. Ir pavasaris. Būs Lieldienas. Mēs esam dzīvi un, pateicoties savam introvertumam, turamies daudz labāk nekā tie, kam ekstravertums šķīst laukā pa visām porām. Protams, ka vēl viens mēnesis pašizolācijā nav nekas patīkams, bet mēs noteikti to izturēsim. Īpaši jau tad, ja pratīsim atteikties no visām šīm mūsdienu sabiedrības uzspiestajām psihozēm par darbu, par sociālajiem tīkliem, par to, ka mums allaž jāņem kredīts, lai nopirktu kādu bezjēdzīgu mēslu par puscenu. Turamies!