Bez gailenēm un sniegpulksteņiem

Gada sākums šoreiz tāds ar nedaudz sirreālu pieskaņu. Kaut kur pasaulē liesmo meži, krīt lidmašīnas un sprāgst raķetes. Bet pie mums mierīgi. Vien visu dzimumu pravietotāji sten par pasaules galu.

Ziema nenākot, sniegpulksteņi ziedot, un gailenes varot piesēņot pilnu grozu. Nu kuram gan vajag tās ūdeņainās, bezgaršīgās, naktī pārsalušās gailenes? Varbūt vien kādam sēņu patriotam, kurš patiesībā nemaz nenojauš to, ka arī sēnes, būdamas vienas no noslēpumainākajām mūsu planētas iemītniecēm, iespējams, mūs vēro un patiesībā ir citplanētietes. Un patiesībā tās ir visur. Sākot no antibiotikām, beidzot ar mūsu dienišķo maizi. Varbūt būtu pienācis laiks beigt tās grauzt un aiz gara laika dibināt sēņu un beku aizstāvju biedrību, lai ar saukli «Neatņemiet šampinjoniem viņu tiesības netikt iebāztiem marinādē» sāktu kādu globālu ekoloģijas aizstāvības laikmetu. Jo tā vispasaules sasilšana tiešām ir satriecoša. Ja tā padomā, pirms tūkstošiem gadu virs Latvijas slējās apmēram pāris kilometrus augsti ledus kalni. Kur tie ir palikuši tagad?

Kultūras cēlāju frontē 2020. gads, kā jau to viedi paredzēju pērn gada nogalē, sācies ar reportāžām no celtniecības objektiem. Vispirms tika raportēts, ka jaunā Dziesmu svētku estrāde esot tikusi pie pirmajām spārēm. Visu šo skatot, nezin kāpēc atcerējos gaišo bērnību, programmu Vremja, kas sākās ar iedvesmojošo Sviridova kunga kompozīciju, ko viņš sacerēja par godu Magņitogorskas metalurģijas kombināta būvniecībai, pēc kuras tā dārdēja visur, pat pirmajos Pērkona koncertos Jura Kulakova interpretācijā, un allaž korekto Igoru Kirilovu televizora ekrānā. Nav slikti, ja spāres ir, tomēr galvenais, lai tikai būvniekiem neiziet kā tajos dziesmu svētkos, kuros negaiss pielēja svaigi uzcelto orķestra bedri tā, ka tur varēja peldēt, ne muzicēt.

Drīz pēc tam sekoja nākamais paziņojums. No JRT vecās ēkas pāri palikšot vienīgi fasāde. Paldies, puiši! Visi, kas iet pa Lāčplēša ielu, to sen pamanījuši. Turklāt Londonā šādi rīkojas ne vien atsevišķu ēku, bet veselu namu kvartālu restauratori, aiz vecajām fasādēm iebūvējot kādu šopinga centru vai sabiedriskā transporta mezglu. Sen bija laiks sākt aizstāvēt to Rīgas seju, kāda veidojusies gadsimtu gaitā.

Politiskajā teātrī šonedēļ jau atkal izskanēja leģendārā dramaturģijas frāze - moris savu padarījis, moris var iet. Kāds to piedēvē Šekspīra Otello varoņiem, kāds Šillera Fiesko sazvērestībai Dženovā, bet gan jau izteicienam ir vēl senākas saknes, jo tajā ietvertā reālija visticamāk bija pazīstama arī antīkajā laikmetā. Galvenā priekšvēlēšanu lokomotīve, kustības iesācējs, dibinātājs un iniciators Artuss Kaimiņš tika izslēgts no frakcijas KPV LV. Šis nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums Jēkaba ielas teātra namā, kad vakarējie līderi nonāk nežēlastībā. Atšķirībā no lielajiem dramaturgiem, kuri savus varoņus uz skatuves bīda augstāku ideju vārdā, šajā gadījumā visi pagātnes un tagadnes scenāriji rāda - politiskajam tēlam KPV LV nav nākotnes.

Politiskās skatuves dramaturgiem Latvijā ir jāsaprot, ka pietiekami lielā kultūras nama zālē ar sludinājumu palīdzību saaicinātas politiskas amēbas nav nekas tāds, kas spētu izveidot partiju. To spilgti uz savas ādas izbaudīja eksprezidents Zatlera kungs. Šādi var radīt īstermiņa interešu klubiņu vai pop-up partiju, kas ilgtermiņā nedod neko ne valstij, ne vēlētājiem, ne investoriem. Var jau, protams, mierināt sevi, ka latviešiem ir jāizaug no īsajām bikšelēm arī politikā, bet vēlēšanu priekšnojautas virmo gaisā. Politiskie dramaturgi tās silda jo cītīgi, tomēr, tā vien šķiet, neviens nav drošs par to, vai vakardienas vecā zupa nav pamatīgi ieskābusi. Ļoti negribētos, lai valsts un tās pilsoņi pēc ilgstošas politiskas kacināšanas iebrauktu kārtējā pēcvēlēšanu smirdoņā un strupceļā, no kura izejas nebūs nevienam, izņemot tos dažus, kam vēlēšanas ir reāls un konkrēts biznesa plāns.

Tas, kas jāsaprot Latvijai un latviešiem - turpinot krīzes, kašķus un savstarpējās ķildas, mēs vēl ilgi paliksim tajā pelēkajā zonā, kurā šķiet, ka citur zāle ir zaļāka. Ir pienācis laiks kārpīties no tās laukā un paraudzīties arī uz sevi ar citām acīm. Nu cik tad varam kā tādi mazi pinkšķīgi puikas iet sūdzēties lielajiem onkuļiem, ka mums viss ir tik slikti. Pat tad, ja nemaz tā nav.